Koncertzāles projekts inženieru vērtējumā: neapstāties!
Kad 2008. gada 30. decembrī ar Anda Sīļa arhitektu biroju "SZK un Partneri" tika parakstīts Rīgas koncertzāles projektēšanas līgums, jau nākamā dienā valsts vadošās amatpersonas ar preses atbalstu vienā balsī kliedza: jālauž, jo tā nesmuki izskatoties – slēgt līgumu pēdējās gada dienās, uzlikt vēl vienu slogu krīzes pārņemtajai ekonomikai u.c.…..Tālāk spiediens par līguma laušanu un projektēšanas apturēšanu pieauga proporcionālā ātrumā un emocijas ap to izvērtās histērijā. Diemžēl gandrīz visās sabiedrības grupās. Norobežojoties no emocionālā fona, "Latvijas Būvniecība" uz sarunu par koncertzāles projektu, tā izmaksām un gaitu aicināja minēto arhitektu Sīli, "Constructus" inženieri Anitu Ozoliņu, "Jaunie "Trīs brāļi" direktoru Zigurdu Magoni, pārstāvi no COWI ........, uzņēmēju Māri Gaili un koncertzāles projekta vadītāju no "Jaunie "Trīs brāļi" puses Denisu Piļkēviču. Andis Sīlis
Anita Ozoliņa
Zigurds Magone
Uldis Kāknēns
Māris Gailis
Deniss Piļkēvičs
Kā sabiedrības pārstāvji, inženieri, par šī projekta fonu vairāk informēti cilvēki, sakiet – ko mums šodien nozīmē Rīgas koncertzāle? Ozoliņa: Es gribētu teikt – tā ir kultūras vērtība. Ar ko tad latviešu tauta ir pazīstama? Ar mākslu, arhitektūru, dziedātājiem, sportistiem. Mūsu arhitektūra – tā ir Rīga. Es negribētu runāt par to, cik tas izmaksās, kad īsti koncertzāli būvēs, bet es gribētu saglabāt šo vērtību, ko par tādu atzinuši arī tie, kas kopā ar mūsu arhitektiem ir strādājuši pie šī projekta un ir pasaules slavenības savā nozarē – akustikā, inženierijā, arhitektūrā u.c. Mums – latviešiem – nekad nav bijis viegli. Un tajos trakajos laikos pirms 100 vai 200 gadiem ir radītas vērtības, ar ko mēs šodien lielāmies un kas ir mūsu atpazīstamība. Tā es redzu arī šo projektu – kad to realizēs, tā būs mūsu vērtība. Es labi atceros operas rekonstrukciju – arī toreiz bija diskusija par to: vajadzēja, nevajadzēja... Bija grūti laiki, bet šodien es esmu ļoti priecīga, ka opera mums ir, ka es tur varu aizvest savus draugus, ka mums ir vieta, kur latvietis šajā drūmumā var aiziet un justies labi. Sīlis: Patiesībā Latvija galīgi nav pazīstama ar latviešu arhitektūru. Vecrīga ir uzbūvēta pēc paraugfasādēm, atsūtītām no Pēterburgas, bulvāru loku pārsvarā radījuši dažādi citurienes izcelsmes arhitekti, turklāt viņu izglītība vai domāšanas veids nekad nav izcēlušies pasaules annālēs. Cita lieta, ka Rīga tīri pilsētbūvnieciski ir izveidojusies par patīkamu pilsētu, un tas ir retums, ko novērtējusi arī UNESCO. Bibliotēku un koncertzāli es saredzu kā varbūtēju laikmetīgu pienesumu Rīgai – lai tas, ko esam mantojuši, tiktu attīstīts tālāk. Kopumā Rīga ir diezgan garlaicīga pilsēta arhitektoniskā ziņā, un tev pietiek 4 stundās iziet tradicionālo arhitektūras maršrutu, palikt šeit vienu nakti, lai nekad vairs Rīgā neatgrieztos. Taču, ja mēs vēlamies attīstīt pilsētā tūrisma infrastruktūru, mums jādomā par šo ieguldījumu pilsētas arhitektūrā. Jo katra jauna ēka, it sevišķi kultūras infrastruktūras objekti, ir motivācija pilsētai pastrādāt PR jomā, lai cilvēkus, kas šeit vienreiz jau bijuši, piesaistītu atkal. No tā iegūst gan nacionālā aviokompānija, gan viesnīcu un restorānu bizness, gan visas mūsu apkalpojošās sfēras. Jo diez vai mēs kādreiz būsim rūpnieciskā pilsēta... Un šajā ziņā koncertzāle ir uzskatāma par infrastruktūras objektu, jo bez tās diezgan grūti būtu attīstīt virkni citu biznesu. Bet līgums laužas... Tātad argumenti nedarbojas. Jūs saskatāt iespēju to nelauzt? Gailis: Noteikti vajadzētu rast kādu risinājumu – vismaz tik daudz, lai paliktu skiču stadijā, lai mēs nezaudējam arī to. Ja līgumu lauzīs pilnībā, tad, visticamāk, šis projekts tā arī paliks plauktā. Jo pēc gadiem kāds gribēs sākt visu no gala, tas būs ļoti dārgi un laikietilpīgi. Projekts vienkārši jāturpina. Patiešām – 1995. gada krīzē bija precīzi tādas pašas ziepes, kad "Banka Baltija" ienesa milzu caurumu budžetā. Neskatoties uz to, mēs pabeidzām Operas un Prezidenta pils rekonstrukciju. Jā, bija grūti. Bet mēs zinām, ka Opera tur šodien stāv un pelna naudu... Ja runā par naudu vispār, tad tieši grūtā laikā ir īstais brīdis būvēt šādus objektus, jo mums jāsilda ekonomika, jādod vietējiem uzņēmumiem darbs, jāpalielina apgrozījums. Projekta apturēšana būtu noziegums. Es domāju, ka bagātā laikā var necelt, bet šodien ir jādod zaļā gaisma tieši sabiedriskām ēkām. Koncertzāle mums ir ļoti vajadzīga, jo Latvijai aiziet garām daudz koncertu tā dēļ, ka mums nav atbilstošas zāles. Par emocionālo fonu šim projektam – es domāju, ka mēs nedrīkstam tam pievērst uzmanību. Ja šos cilvēkus, kas kritizē, pasauc pie galda un pajautā argumentus, viņiem nav, ko teikt. Tāpēc netērēsim enerģiju, lai to klausītos, bet darīsim tālāk savu lietu! Mums vienkārši jāiet uz priekšu. Tas ir kauns, ka mēs 18 gadus marinējām bibliotēku. Mums jādara viss iespējamais, lai līgums paliktu spēkā kaut vai ierobežotā apjomā. Jo palikt par lūzeriem – tas nav pareizs gājiens. Magone: Jā, mēs arī esam saistīti – darbojas īres līgums ar Rīgas domi par AB dambi. Mums tas jāturpina... Sīlis: Koncertzāles projektam ir vēlams mūsu inženieru atbalsts. Kāpēc? Jo koncertzāle ir viena no tehniski sarežģītākām ēkām, un tur mums visiem ir, ko mācīties. Savas profesionālās darbības laikā esmu iepazinies ar Latvijas inženieru spējām un gribu teikt, ka mums daudzās jomās nav cilvēku, kas varētu šo projektu paveikt profesionāli atbilstoši pasaules līmenim, lai cik izcili viņi mums šeit arī nebūtu. Uzskatu, ka sākumā no ārzemju inženieriem mums vajag iegūt know how un tālāk pašiem, izstrādājot projektu tehnisko un darba zīmējumu stadijā, to visu apgūt. Pēc šāda projekta daļa mūsu būvinženieru būtu pavisam citā izejas pozīcijā. Tāpat kā es pirms diviem gadiem... Kad uzvarēju konkursā, neko nesapratu no koncertzālēm. Tagad, kad esmu izbraukājis pasauli, redzējis, domājis, pētījis, lasījis – saprotu, kāds muļķis es biju. Un, kad kāds kliedz – kāpēc mēs neatdodam projektēt vietējiem inženieriem, tad es saku, ka tā būtu katastrofa – tad mēs iztērētu nez cik miljonus un riskētu ar to, ka tā zāle mums nebūtu ideāla ne akustiskajā, ne būvkonstrukciju, ne energoefektivitātes ziņā. Tā būtu pilnīga katastrofa! Ja mēs gribam, lai šī nauda tiek iztērēta lietderīgi un radītā zāle ir jēdzīga, mēs nedrīkstam riskēt ar šaubīgiem akustiskiem vai funkcionāliem risinājumiem. Tagad, kad projektā esmu iesaistījis pasaules slavenākos inženierus koncertzāļu izveidē, es zinu, ka ar šo zāli viss būs kārtībā, ka tā būs slavena ar izcilu akustiku. Ko mēs esam iesaistījuši Rīgas koncertzāles būvprojektēšanā? Speciālistus no Vācijas, Japānas, Nīderlandes un Francijas. Uzņēmums "Bolinger+Grohmann Ingeneure", kam ir pieredze lidostu, muzeju, banku, augstceltņu, izklaides un sporta ēku projektēšanā, apņēmies veikt koncertzāles būvkonstrukciju izstrādi; telpu akustikas risinājumiem pieaicināti Japānas speciālisti no "Nagata Acoustics", kas ir viena no vadošām pasaules kompānijām telpu akustikas projektēšanā. Būtībā "Nagata Acoustics" ir ģēnijs, kas pēdējā laikā veidojis akustiku slavenākajās pasaules koncertzālēs – visi populārākie pasaules mūziķi zina, ja šī kompānija tur ir strādājusi, viņi noteikti gribēs vismaz reizi uzspēlēt tās radītajā koncertzālē. Turklāt viņi ir piekrituši ar mums strādāt aptuveni 8–9 reizes lētāk nekā savā iepriekšējā, tikpat apjomīgā projektā. Mums viņus ieteica Mariss Jansons. Savukārt skatuves un zāles aprīkojuma projektēšanu Rīgas koncertzālei nodrošinās "dUCKS sceno" no Francijas. Viņi ir labi sastrādājušies ar "Nagata Acoustics" citos projektos. Energoefektivitātes rādītājus mums rēķinās "DS Plan", vācu kompānija, kas nupat saņēma balvu par energoefektīvākās ēkas risinājumu Vācijā – valstī, kur ar to nodarbojas simtiem firmu un šīs nozares tradīcijas attīstījušās daudzu desmitu gadu garumā. Kāpēc mēs viņus izvēlējāmies? Jo mums vajag aprēķināt enerģijas zudumus nevis pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā, bet projektēt tā, lai ēkas energoefektivitāte būtu tuvu ideālam. Vai varam precīzi definēt projektēšanas izmaksas, veikt salīdzinošo analīzi? Sīlis: No 6,7 miljonus latu vērtā projektēšanas līguma aptuveni 28% veido izmaksas par arhitektūru un būvprojekta vadības pakalpojumiem (līdzīgos projektos pasaulē tās veido no 40% līdz 50%), 19% cenas veido būvkonstrukciju, bet 16% – inženiertīklu projektēšana. 9% kopējo izmaksu veido akustikas risinājumu, bet 7% – teātra iekārtu projektēšana. Aptuveni tikpat AB dambja rekonstrukcijas projekts. Vidēji 4% projektēšanas izmaksu būs par ēkas fasāžu konstrukcijām un energoefektivitātes risinājumiem, savukārt atlikušo daļu veido ceļu un satiksmes risinājumu projektēšana, ģeoloģija, tiltu projekti u.c. Uzskatu, ka no valsts puses ir noslēgts izdevīgs līgums. Ja iepirkuma procedūra tiek atlikta uz nenoteiktu laiku, tad ārvalstu kompānijas var teikt – tā mums bija tāda krīzes laika cena projektēšanai, tagad mēs esam pārslogoti ar darbu un cena būs augstāka... Pilkēvičs: Līgums valstij noslēgts ļoti izdevīgs – tas neparedz sankcijas valstij, ja tiek lauzts. Mēs tikai samaksājam arhitektam par padarīto darbu. Savukārt līgums paredz sankcijas pret arhitektu – 1000 latu dienā par laikā nenodotu darbu, sākot no skiču stadijas, pirmās kārtas tehniskā projekta un tālāk visa būvprojekta laikā. Pašlaik līgums paredz to, ka mēs varam projektēt zāli līdz ar naudas esamību. Mēs rēķināmies, ka skiču projektam un pirmās kārtas tehniskajam projektam nauda mums ir. Kāpēc līgumā tika iekļauta visu summa? Jo tas paredz cenas saglabāšanu vairākus gadus uz priekšu. Sīlis: Izvērtējot pēdējos gados Eiropā uzbūvētās koncertzāles un to izmaksas, gribu teikt, ka Rīgas koncertzāles projektēšanas izmaksas ir ievērojami zemākas – nepilni 130 lati par kvadrātmetru, liekot pretī Upsalas (207,91 Ls/m2), Romas (327 Ls/ m2), Kipras (503 Ls/ m2), Luksemburgas (383 Ls/ m2), Porto (303 Ls/ m2), Kopenhāgenas (1 243 Ls/ m2) u.c. Redzams, ka būvprojekti izmaksājuši 2 līdz pat 10 reizes dārgāk. Piemēram, Romas koncertzāles projektēšana izmaksājusi 9,8 miljonus latu, Kopenhāgenas koncertzāles projektēšana – vairāk nekā 26 miljonus latu, Kipras koncertzāles – 11 miljonus latu. Portugālē nesen uzbūvētā Porto koncertzāle apjoma ziņā mazāka par Rīgas koncertzāli, un tajā ir par aptuveni 1000 sēdvietām mazāk, taču ēkas projektēšana izmaksājusi 6,8 miljonus latu. Fakti Kopējā Rīgas koncertzāles platība plānota aptuveni 28 000 m², bet vēl turpat 24 000 m² AB dambī iecerēts izbūvēt autostāvvietas, kā arī izveidot noliktavas un citas tehniskās palīgtelpas. 21% kopējā telpu apjoma aizņems publiskā zona, tai skaitā halles, garderobes, komunikācijas, 17% tiks atvēlēti trīs koncertzālēm, ieskaitot lielo, mazo, kā arī multifunkcionālo zāli, aptuveni tikpat lielas platības ēkā būs paredzētas orķestru un koru mēģinājumu, ģērbtuvju, administrācijas darba telpām. Vidēji 10% ēkas platības aizņems aizkulises, līdzīgs apjoms – vidēji 12% katrai – tiks atvēlēts tehniskajām telpām, kā arī konferenču un izstāžu telpām, bet vēl aptuveni 11% būs publiskās komercplatības. Koncertzāles novietni (AB dambi) izvēlējās arhitekti un pilsētplānotāji starptautiskā plenērā 2004. gadā, bet par koncertzāles arhitektūru 2006. gadā notika starptautisks arhitektu konkurss, kurā uzvarēja latvieša Anda Sīļa vadītais birojs. Koncertzāles darbības modeļa izstrādei 2007. gadā tika izveidota darba grupa ilggadējā Amsterdamas "Concergebouw" koncertzāles vadītāja Martina Sandersa vadībā. Koncertzāles projektēšanas darba uzdevumu izstrādāja ļoti pieredzējusi Dānijas kompānija COWI. Kādus ieguvumus vēl saskatāt līdz ar šī projekta realizāciju? Ozoliņa: Tas ir ļoti eleganti, ka mums ir ar ko runāt pasaulē, ka šie slavenie inženieri ir gatavi ar mums strādāt. Es uzskatu, ka mūsu inženieriem tas ir ļoti izdevīgi, ka varam iegūt know how un pēc tam iespējams ar šo pieredzi strādāt projektos citās valstīs. COWI pārstāvis: Es gribētu uzsvērt tās priekšrocības, ko Latvija iegūs no Rīgas koncertzāles. Ar šo projektu mēs labi attīstītu kultūras infrastruktūru, un koncertzāle būtu tas objekts, kas šeit dotu reālu ieguldījumu. Mūsu dāņu kolēģi diezgan aktīvi seko šī līguma parakstīšanas gaitai, vienmēr vaicā, kas notiek ar projektēšanas līguma parakstīšanu, un tad man sanāk diezgan ilgi skaidrot mūsu politiskās peripetijas. Dāņu viedoklis ir tāds, ka šis projekts Latvijai ir ļoti labs un vajadzīgs ieguldījums kultūras attīstībā. Ja mēs runājam par starptautiskiem koncertzāļu projektiem citās valstīs, tad, teiksim, Elbas koncertzāle Hamburgā tiek attīstīta un iet uz priekšu arī par spīti ekonomiskajai krīzei. Projektam Kiprā, kur tiek plānota koncertzāle, centīsies piesaistīt ES līdzfinansējumu. Nav tā, ka gluži visas kultūras celtnes būtu apstājušās ekonomiskās krīzes dēļ. Magone: Tas ir politisks jautājums – citas valstis realizē šīs programmas ar ES līdzfinansējumu. Arī mūsu Kultūras ministrija cīnījās, lai reģionālo koncertzāļu būvniecība tiktu iekļauta ES līdzfinansējuma programmā. Politiski tika nospriests, ka Rīgas koncertzāles projektu reģionālo koncertzāļu atbalsta programmā ietvert nevajag un ka naudu tai atradīsim paši. Par finansēm. Nav šaubu, ka būs grūti piespiest politiķus dot šim projektam naudu... Magone: Sākotnēji nauda jau ir piešķirta. Un nav atņemta arī. Bet – ko gan nevar izdarīt! Gribu teikt, ka projektēšanas izmaksas veido ļoti mazu daļu kopējā koncertzāles būvniecības budžeta. Tas, ka projektēšanas ir iesaistīti ārzemju inženieri, sniedz mums tādu priekšrocību, ka projekts tiks izstrādāts kvalitatīvi un to varēs realizēt mūsu vietējie būvnieki. Līdz ar to būvniecības nauda paliks Latvijā. Bet tas, ko mēs šajā brīdī varam izdarīt, ir uzturēt šo ideju dzīvu! Protams, mēs iesim uz 2010. gada budžetu ar ziņojumu, reducēsim izmaksas, atsakoties no kaut kā, ziņosim par 2007. un 2008. gadā paveikto. Mēs turpināsim īrēt AB dambja teritoriju, uzturēt tur kārtību u.c. Gailis: Te mums jāskatās uz naudu no cita skatu punkta. Šis projekts ir reāls ekonomikas veicināšanas pasākums. Sīlis: Mums šodien visas sarunas notiek par to, kā sadalīt to, kas praktiski palicis tik, cik melns aiz naga. Un neviens nav sācis runāt par to, kur naudu ieguldīt, lai pēc trim, pieciem, desmit gadiem tā nāktu atpakaļ. Un šeit es gribu minēt vienu ciparu par Fostera projektēto koncertzāli Ņūkāslā, ko atklāja pirms pieciem gadiem – šo gadu laikā katra koncertzālē ieguldītā mārciņa ir atnesusi pilsētas budžetā atpakaļ 11 mārciņas. Vai kādai partijai būtu iebildumi pret šo? Joprojām izskan kritika par vietas izvēli uz AB dambja, par potenciālo materiālu, konkrēti, stikla izvēli, iespējami dārgām ekspluatācijas izmaksām, autostāvvietu risinājumu u.c. Jūsu argumenti? Magone: Visas būves Rīgā balstās uz dolomīta slāni 22–30 m dziļumā. Neatkarīgi no tā, vai mēs veidojam ēku vietā, kur milzīgu ārējo spiedienu uz rievsienu rada plūstošas smiltis līdzīgi kā bibliotēkas projektā, kas mums visu laiku jāpumpē un jāved ārā (kā tas būtu arī tai gadījumā, ja ēku būvētu Uzvaras parkā), vai apkārtējais ūdens, kā uz AB dambja, ēkas sadārdzinājums te nav būtisks. Sadārdzinājums rodas piekļuves un transporta risinājumu dēļ. Jautājums – vai mums šeit, pilsētas centrā, nevajag sakārtot transporta sistēmu? Tad vēl viens aspekts, ko mēs ar COWI sarēķinājām, – uz AB dambja par 15–20% varētu būt dārgāka ēkas pamatu izbūve un infrastruktūra, nevis pati ēka. Un, cik tad pamati procentuāli veido no visas būves izmaksām? Sīlis: Precīzas ēkas ekspluatācijas izmaksas man būs, kad konsultanti tās aprēķinās. Tālāk – visu ēku nav paredzēts risināt stiklā. Kopumā apdarē dominē melni pulētas keramikas plāksnes kombinācijā ar tāda paša toņa stiklojumu. Pilkēvičs: Stāvvietu koncepciju šo gadu laikā mēs esam mainījuši vairākkārt. Šodien mēs rēķinām, ka tepat līdzās pie "Swedbank" ir auto novietne 200 auto, pie bibliotēkas būs 300 auto vietas, paplašināsies "Radisson SAS" u.c. Tieši tāpēc mūsu nostādne konkursā bija izveidot autonovietni līdz 120 auto, taču sabiedrība prasīja – līdz 500. Ja mēs šeit veidojam tik lielu autostāvvietu, mēs neatslogosim centru no auto. Mēs gribētu brīvās platības izmantot nevis auto novietošanai, bet piedāvāt tās komercaktivitātēm. Tā mēs varētu piesaistīt privāto partneri. AB dambja platība ir 3 hektāri, no tiem aptuveni viens tiks izmantots koncertzālei, bet pārējos divus var piepildīt ar funkcijām un apbūvi, kas palīdzēs koncertzālei dzīvot. Projektēšanas gaitā arhitekts ir veicis konceptuālas izmaiņas projektā. Kādas? Sīlis: Jā, projekta gaitā mēs bijām spiesti zāli pilnībā pārprojektēt, jo konceptuāli mainījās ideja par zāles tipu – no .......(kurpju kastes) uz šodien daudz modernāko ...... (.........). Šo ideju mums pateica priekšā "Nagata Acoustics". Otra radikālā izmaiņa ir tāda, ka konsultanti – četri pieredzējuši Eiropas kultūras būvju vadītāji – mums ieteica projektā ieviest konferenču funkciju, kas radikāli maina visu iekšējo ēkas loģistiku, funkcionālos risinājumus u.c. Viņu ideja ir palielināt platības un veidot brīvo plānojumu, lai konferenču telpas varētu sadalīt, veidojot sesijas. Šobrīd Rīgā tas iespējams tikai viesnīcā "Latvija". Vēl viņi ieteica par 250 vietām palielināt sākotnēji paredzētās 1350 vietas, lai projekts kļūtu komerciāli izdevīgs. Tā mums palielinājās sēdvietu skaits. Šo jauno zāles tipu un projekta koncepciju mēs izstrādājām gandrīz gadu. Arī cenas ar apakšuzņēmējiem tika saskaņotas vismaz trīs reizes, spiežot tās lejā. Mūsu birojs ir ieguldījis šajā projektā savu naudu, un tagad man ir jāklausās valsts prezidenta komentāri, ka līguma slēgšana bijusi amorāla... Gailis: Mans novēlējums ir neapstāties... Pilkevičs: Koncertzāles projekts ir atzīts jau šodien – pirms būvniecības. Aprīlī mūs aicina uz Luksemburgu to prezentēt pasaules kultūras menedžeru konferencē. Tur projekts stāvēs līdzās patlaban labākajām patlaban uzbūvētājām koncertzālēm: dāņu radio koncertzālei, Elbas filharmonijas koncertzālei, Luksemburgas koncertzālei u.c. Šeit mēs varam redzēt, ka savu devumu sniedz projektā iesaistītie slavenie inženieri, piemēram, akustiķis u.c. Cilvēki patiešām gaida šo projektu... Autore: LANA JŪRA "Latvijas Būvniecība" 2. burtnīca
