1. Kristīnes dārza darbs. Stādu kokus un krūmus
Kad par savu ideju ieminējos savai draudzenei, kurai arī ir dārzs, viņa nošausminājās: Tu traka esi palikusi! Februārī stādīt kokus un krūmus! Palasi dārzkopības literatūru – tur melns uz balta teikts, ka kokus un krūmus stāda rudenī vai agri pavasarī. Literatūru esmu lasījusi, zinu arī to, ka kokus un krūmus, kas audzēti podiņos, var stādīt jebkurā laikā, kad vien to podiņu izdodas iebakstīt zemē. Bet mani koki un krūmi, kurus grasos stādīt jaunā vietā, neaug podiņos. Vai tas nozīmē, ka uz tiem neattiecas stādīšana jebkurā laikā? Mans veselais saprāts saka, ka galvenais tomēr ir laikapstākļi un tas, kāda ir zeme – vai sasalusi un sausa, vai silta un mitra. Es riskēšu. Es paļaujos uz to, ka zeme nav sasalusi un laiks ir silts, un, pat tad, ja zeme sāks salt, vienā dienā tas nenotiks, un gan jau augs paspēs iedzīvoties jaunajā vietā. Es paļaujos arī uz to, ka stādīšanas laikā saknes būs svaigas un mitras, tās nevar ne iekalst, ne apsalt, jo krūmi un koki ņemami tepat pašas dārzā un pārvietojami uz citu vietu. No šitik agras stādīšanas man būs vismaz trīs labumi (protams, ja eksperiments izdosies!): pirmkārt, šis darbiņš nepārcelsies uz pavasari, kad vienmēr dienas ir pārāk īsas, lai apdarītu visu, kas dārzā darāms. Otrkārt, man šķiet, ka tagad stādītie augi labāk ieaugsies. Tikko zeme pavasarī laidīsies vaļā, tie jau būs īstajā vietā un uzreiz varēs sakņoties – gluži kā būtu rudenī stādīti. Treškārt, tagad ir vieglāka stādīšana – stādi pēc ielikšanas zemē nav jāaplej, tāpēc atkritīs ūdens spaiņu nešana no dīķa. Īpaši riskanti manā dārzā pavasarī stādīt lielus kokus un krūmus – zeme ir viegla, caurlaidīga, neiesakņojušies augi var ciest no sausuma. Es tos nevarēšu aprūpēt katru dienu, jo mans dārzs atrodas 80 km no Rīgas un turp varu aizbraukt tikai nedēļas nogalē. Divās dienās visu apdarīt nevar pagūt, it sevišķi, ja dārzs ir liels un esi vienīgais strādātājs. Man pie mājas ir hektārs zemes, esmu iecerējusi to izveidot kā parku. Nepretendēju uz Latvijas skaistākā daiļdārza nosaukumu, jo zinu, ka nevaru to izkopt līdz tādai pilnībai, kā, piemēram, Strūbergu ģimene, kur biju pirms pāris gadiem ekskursijā. Protams, man patiktu, ja tāds dārzs būtu arī pie manas mājas, bet, tā kā strādāju Rīgā, turklāt dārzā visu nākas darīt vienai pašai, šis mērķis nav sasniedzams, kaut līstu no ādas ārā. Tāpēc vienkārši cenšos izveidot skaistu teritoriju, bet apkopšana – tik, cik ir manos spēkos. Tā gluži nav, ka es būtu vientuļa fanātiķe, kura sitas un peras pa savu dārzu sev un pasaulei par prieku. Problēma ir tā, ka esam nopirkuši lauku māju, kas ir atjaunojama pēc ugunsgrēka. Darba remontā – pāri galvai, naudas arī tam vajag, tāpēc mans vīrs cenšas visus darbus mājas atjaunošanā darīt saviem spēkiem. Un dārzs paliek manā ziņā. Viņš skaidri un gaiši pateica: Gribi - stādi, negribi - nestādi! Man nav laika tās bedres rakt un krūmus staipīt. Nav pat laika paskatīties, ko tur esi sadarījusi. Tā mēs cīnāmies jau trešo gadu: viņš – pa māju, es – pa dārzu. Tikai kaut kādos galīgi bezcerīgos darbos es viņu pasaucu palīgā. Šis ir tas gadījums. Pusotrmetrīgo tūju Columna, kas spiežas virsū skaistam savvaļas kadiķim, spēju izrakt pati, taču ķerrā iecelt ar visu lielo zemes kluci nejaudāju. Negribas purināt zemi nost – tak jau stādam labāk, ja sava zeme turas klāt, nevis pliki sakņu diedziņi, tāpēc uz šo stīvēšanu pasaucu savu vīru palīgā. Iecēlām ķerrā, aizvedām, izkrāvām pļavā, tālāk jau bija jātiek galā man pašai. Pļavā esmu sākusi veidot paprāvu skujeņu grupu, kas būs redzama pa dzīvojamās istabas logiem un ziemā atdzīvinās tukšo ainavu. Citi stādi tur vēl pamazi – pārstādītā tūja uzdos toni citiem kociņiem un krūmiem, lai tie straujāk aug. Man pašai arī patīkamāk, ka pļavā kāds kociņš ir jau pamanāmā lielumā, nevis tikai pie zemes pieplakuši nieciņi.
Pie reizes pārstādīju arī parasto bārbeli, kas bija izaugusi manā augumā, - tā vairs neiederējās uz robežas starp daudzgadīgajām puķēm un skujeņu grupu – ērkšķainie zari traucēja apkopt ziemcietes, bet ziemā nekā neizskatījās uz tumšzaļo tūju un kadiķu fona. Tagad skujeņu grupiņa izskatīsies tīrāka un svaigāka nekā tad, kad tiem priekšā rēgojās kaut kādi žagari.
Vēl viens varoņdarbs – izcēlu palielu kalnu priedi no pagraba uzbēruma, kur tā nez kāpēc nīkuļoja, lai gan citas priedītes turpat blakām auga griezdamās un jau ražoja čiekurus. Ceturtais pārstādītais augs – asā egle, ko man iedeva draudzene no sava Rīgas dārza. Tur tā nemaz neauga un acīmredzami nīka nost. Draudzene teica: Aizved uz savu sanatoriju, varbūt atžirgs! Nekāds lielais risks jau nav, tik un tā Rīgā eglīte nobeigtos - paņēmu un iestādīju arī to.
Un tā - februāra sākumā pārstādīto augu kolekcijā ir divi nīkulīgi skujkoki, viena veselīga tūja un veselīga mikrobiota, viena audzelīga bārbele, sešas klintenes (sadalīju lielu, vecu krūmu) un viens lapkoks – pašas sēta kastaņa, kas jau pastiepusies pusmetra garumā. Tā būs kā kontrolstādījums, jo rudenī, oktobra sākumā tika iestādīta vēl viena kastaņa. Vai abas izdzīvos? Kura augs labāk? Pagaidām man nav atbilžu uz šiem jautājumiem. Ziemīgā stādīšana notika sestdien. Svētdien atausa saulains rīts, aiz loga termometrs rādīja mīnus četrus grādus, zemi klāja plāns sniedziņš. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
