12. Kristīnes dārza stāsts. No Ķīpsalas izstādes – tukšām rokām
Gribēju dabūt slotzari – tagad ir tik siltas ziemas, ka varētu mēģināt to audzēt. Ja kaut vienu vienīgu reizi manā dārzā uzziedētu slotzaris, kā to redzēju kādreiz Polijā! Taču stādus neatradu. Viens tirgotājs noplātīja rokas – esot jau pārdevis. Citi teica, ka to vairs neiepērkot, jo pirmajos gados atvestie esot beigti un pagalam. Cilvēki vairs tos negribot pirkt. Bet es gribu! Vai man tie jāpasūta pēc kataloga par bargu naudu? Gribēju zeltlietu – ir tāds kociņš, kas zied skaistiem, nokareniem ziediem – varbūt var salīdzināt ar kastaņu, tikai ziedu svece uz leju. Un arī to neatradu. Iemesls tas pats – ziemā apsalstot. Kaut arī ne pilnīgi pagalam, jo pēc tam no apakšas sarodas jaunie dzinumi, bet līdz ziedēšanai tomēr netiekot. Gribēju asinssarkano jāņogu – to es vienreiz redzēju ziedam kādā dārzā tepat Latvijā, Kurzemē. Pasaka! Mums nav daudz krūmu, kas zied koši rozā ziediem, bet pavisam agrā pavasarī tādi laikam ir tikai rododendri. Izstādē arī to neatradu. Sāku pamazām dusmoties – vai tad stādu tirgotāji neko nezina par globālo sasilšanu? Vai nav pamanījuši, ka pēdējos gados ziemas ir kļuvušas siltākas? Un krūms jau nav tā manta, kuru nevarētu kādā sala brīdī piesegt. Šajā ziņā es jau jūtos gandrīz vai kā specs! (Lasiet manas dienasgrāmatas pirmās sērijas, kurās noņēmos ar ideju par koku sargāšanu no sala – bet citreiz tas nemaz nebūs tik dumji!) Tiesa, redzēju ziedošas magnolijas, taču man viena jau ir, kuru vēl neesmu redzējusi ziedam, tāpēc citu pagaidām nepirkšu. Lai gan lielie, baltie, ūdensrozēm līdzīgie ziedi kailo zaru galos patiešām izskatās burvīgi... Rīt atkal domāju iet ķemmēt izstādi cerībā, ka kāds tomēr atvedīs to, kas man vajadzīgs, bet tagad, skaidrā prātā esot, bail, ka nervi neizturēs un to balto skaistuli tomēr atvilkšu sev līdzi. Gribu realizēt savu nodomu papildināt zemo krūmu dobi ar dažām lavandām, šo ideju izperināju ziemā, skatoties no mājas otrā stāva uz leju patukšajā laukumā starp klinšrozīšu un jau augošo lavandu krūmiem. Protams, arī lavandu stādus neieraudzīju, taču viena tirgotāja teica, ka viņai esot un solīja tos atvest. Tas mani drusciņ uzmundrināja un citiem tirgotājiem, kuri arī purināja galvas un teica, ka stādi gan esot, bet visu neesot varējuši atvest līdzi, atstāju savu telefonu, lai paziņo, ja šie stādi viņiem atkal būs. Ar rozēm gāja līdzīgi. Protams, to šķirni, ko meklēju, nekur neatradu. Gribēju nopirkt dažas dzeltenās rozes ‘Friesia’ – manā dārzā tā ir visskaistākā no dzeltenajām, tāpēc gribēju, lai šo rožu ir vairāk. Pārdevēja no Tukuma pierakstīja manu vārdu, šķirni un stādu skaitu un solīja nākamā dienā atvest pasūtīto daudzumu. Un tikai pēc tam pajautāju, cik tā manta maksās. Trīs lati gabalā. Tātad, par puslatu vairāk nekā pagājušajā gadā. Inflācija! Stādu audzēšana kļūstot aizvien dārgāka, jo siltumnīcām vajag apkuri, vajag materiālu, lai tās remontētu, vajag kūdru un mēslojumu – vārdu sakot, uzzināju visu, kas padara manu maku par dažiem latiem tukšāku nekā biju domājusi, šurp nākot. Taču īstie dārzkopji, pie kuriem pieskaitu arī sevi, ir dīvaina tauta: labāk atteiksies no jaunas blūzes vai lūpu krāsas, bet kāroto stādu tomēr nopirks! Pilnīgi tukšām rokām tomēr neatgriezos - kaut arī stādus šoreiz nenopirku, bet sēklas un pavasarī stādāmās sīpolpuķes gan salasīju. No sīpolpuķēm manu kolekciju papildinās krāsainās anemones - divi augi man jau ir, un tās ir ļoti skaistas. Ceru, ka nopirktās nebūs sliktākas. Tās atstātas dārzā pa ziemu, domāju, ka būs dzīvas, jo ziema taču bija silta. Viengadīgo puķu pirkšanā neesmu pārāk izvēlīga – tās tomēr ir īslaicīgs pasākums, tāpēc atļaujos paķert, kas iepatīkas pēc pirmā acu uzmetiena - gan pavisam vienkāršas, visiem zināmas puķes, piemēram, samtenes un alisītes, kas zied ilgi un nav īpaši jāčubina, gan arī izmēģināt kaut ko no man pagaidām nezināmā. Šoreiz nopirku nigellas – bildē izskatījās interesantas. Man patīk zilas puķes, tāpēc izmantoju katru iespēju kaut ko zilu izaudzēt. Un vēl - par 10 latiem nopirku vienu īstu ellesmašīnu - roku darba kurmju lamatas. Šaušalīga ierīce - kā ešafots vai kas tamlīdzīgs. Pārdevēja teica - vajagot atrakt rakuma vietu un tur ielikt lamatas, pēc tam visu aizbērt ciet. Kurmis nākšot tīrīt aizbērto eju, pieskarsies lamatām - un bāc! - pa mugurkaulu. Beigts uz vietas, bet āda paliekot vesela - es varēšot šūt sev kažociņu. Arī kāda ūdensžurka varot ieklīst šādā slazdā. Viena sieviete esot teikusi, ka sezonā ar šo agregātu esot likvidējusi astoņdesmit kurmjus! Domāju, ka manā hektārā to būs ne mazāk (vismaz spriežot pēc rakumu biežuma). Nevar jau ticēt katram pārdevēju vārdam, tomēr manā bezizejā tā varbūt patiešām ir izeja. Nesu slazdus mājās un rādīju savam vīram. Viņš kļuva domīgs un nemaz neapcēla mani par šo naudas tēriņu. Laikam arī viņu lamatu nopietnais izskats būs iespaidojis. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
