17. Kristīnes dārza darbs. Nepatīk akmeņdārzs!
Taču ziedēšanas laiks ir īss, un pēc tam tie ir vienkārši zaļi pleķi, kuros itin viegli iesējas pienenes, ieaug gārsas un citi mošķi. Sīkie audziņi ar tiem nespēj tikt galā! Izplēs nu tos pēc tam starp akmeņiem! Saknēm nevar tikt klāt, jo tās ir palīdušas zem akmeņiem – var tikai noplūkt lapas vai arī jāpaceļ katrs akmens un jāmeklē rokā saknes. Pilsētas dārzā, kur pa gaisu nelido miljoniem nezāļu sēklu, varbūt ravēšana nav tik piņķerīga, bet laukos – spēj tik ravēt! Un arī agra pavasara un vēla rudens darbi – ja tuvumā ir lieli koki, kā manā dārzā, arī nav no jaukākajiem. Kad nozied virši, sāk krist lapas, un tās, protams, jūtas tīri labi akmeņu starpās, viršu un ēriku krūmiņos, bet kā tās no turienes izvākt? Tikai ar saviem diviem pieczaru "grābeklīšiem", jo metāla vēdekļveida grabekļi aplauž sīko krūmu zariņus un traumē zaļot sākušos lakstaugus. Tā es ņēmos arī šosestdien, kad beidzot bija sauss un saulains laiks un varēja vieglāk visas tās drazas izvākt no akmeņstarpām. Kāpēc ir tā, ka man nepatīk akmeņdārzs, bet tomēr tas ir manā dārzā? Stulbums, vai ne? Stulbums tas nav, bet nezināšana – varbūt gan. Man patiešām patīk visas šīs ērikas, virši, silapurenes, arābes, akmeņlauzītes, retēji, heihēras, laimiņi, saulrieteņi, pulkstenītes un citi smalkumi, bet zinot visas problēmas, kas rodas akmeņu dēļ, es tās sākumā sastādīju kā jebkuras puķes lielajā dobē blakām kadiķiem – bez akmeņiem. Taču jau pirmajā gadā man aizgāja bojā tur iestādītais minirododendrs, lai gan es to cītīgi laistīju. Ūdens kaut kur pazuda – kā zemē iekritis! Kad attapos, kas par problēmu, rododendrs bija pagalam. Nokaltušo krūmu izņēmu no dobes, ieraudzīju, ka zeme rododendra apakšā bija alu alām izalota – pa šīm ejām ūdens arī aiztecēja, bet saknes palika sausas, gaisā karājoties. Togad nonīka visi virši un dažas ērikas, cieta arī pārējie augi. Tā kā mums alu dzīvnieku ķeršana ar veikalos nopērkamām lamatām īsti neveicās, bet ar indēm ņemties negribējās (dārzā ir putni, mums ir kaķis, ko vedam vienmēr sev līdzi uz laukiem), tad nācās meklēt citi risinājumu. No akmeņdārza augiem atteikties tomēr negribēju, un tā šajā dobē sāka ierasties laukakmeņi. Tos saliku uz vērtīgāko augu – viršu, ēriku, rododendra, klājeniskās rozes, saulpureņu un sila pureņu saknēm cerībā, ka tos zemes racēji nevarēs izkustināt un zem akmeņiem vienu nedēļu, kas ir laistīšanu starplaiks, mitrums saglabāsies, pat ja kāds būs paracies apakšā. Kaut kāda īpaši dekoratīva akmeņu izvietošana man nesanāk – vienkārši cenšos pielikt akmeņi iespējami tuvāk stumbram. Spilvenveida augi labi apkļaujas ap šiem slogiem, bet vertikāli augoši izskatās ne visai, jo akmeņi nav lieli – drusku tāds kā piedrazātības iespaids tomēr paliek. Bildē parādu smukāko vietu, pie lielā, zilganā kadiķa. Bet varbūt tomēr ar laiku man šie akmeņi tomēr nebūs vajadzīgi, jo dārzu izstādē par 10 latiem nopirktais kurmju slazds sācis sevi atpelnīt – tajā bija iekļuvis pirmais upuris. Es bez sirdsapziņas pārmetumiem to pārvietoju uz mūžīgas atdusēšanās vietu pie bērza. Šovakar liksim atkal, jo pļava sarakāta no vienas vietas. Skaistākie aprīļa augi manā dārzā {ABC_GALLERY ID=darza_galerija_3} Citi 19. un 20.aprīļa darbi * Izgriezu lielajam kadiķim ‘Repanda" nokaltušos un puskailos zarus. To bija diezgan daudz, un tagad krūms izskatās tāds papluinīts. Šopavasar ievēroju, ka kadiķis sāk novecot. Tas laikam nozīmē, ka tagad katru pavasari būs jāņemas ap šo krūmu, to atjauninot. Nez, cik ilgi vispār klājeniskie kadiķi dzīvo? Šim varētu būt gadi desmit. * Dīķa kreisajā pusē starp krūmiem un ziemciešu ceriem sekli uzraku zemi. Otrai pusei pietrūka laika – to sakopšu nākamajā nedēļā. Dīķi ierīkojām pirmajā gadā, kad šeit ieradāmies, un uzreiz ap to sastādīju lielāko daļu augu. Kopš tā laika zeme vairs netika rakta, tā bija sablīvējusies, arī daudzgadīgo nezāļu tur netrūka. Pavasara uzrakšana pavēdinās zemi un arī piebremzēs nezāļu ekspansiju. Vismaz es tā tīri teorētiski iedomājos. *Izpurināju velēnas apaļajā dobē verandas priekšā. Kaut kad ziemā es šīs dobes malas uzraku, lai atjaunotu dobei apaļo formu, un nu bija pēdējais laiks tos rakumus izlīdzināt. Pagājušajā gadā šajā vietā biju izveidojusi taisnstūrveida dobi – man tā likās elegantāk un saskanīgāk ar garo, taisno rožu dobi pie verandas sienas un līdzīgas formas lielo skujeņu grupu. Taču taisnstūris nebija īsti parocīgs, pļaujot zāli – kaut kā nesanāca ievērot tos 90 grādus, jo pļaušanu vienmēr sākām no saimniecības ēkas puses, lai iznāk garāks brauciens, bet šai dobei vajadzēja it kā speciāli pļaut arī šķērsām. Šķiet, apriņķot ar pļaujmašīnu apaļo dobi būs vienkāršāk, un arī no nezālēm būs vieglāk to pasargāt (pērn dobes taisnajos stūros no abām pusēm no pļavas līda nezāles). * Iztīrītajā apaļajā dobē jau auga trīs agrās, sarkanās peonijas, viena lielziedu dārza hortenzija un pāris rozā ziedu Āzijas lilijas. Tagad iestādīju arī trīs lauztās sirdis. Stādus atdalīju no liela krūma, kas aug pie dīķa. Šajā dobē verandas priekšā, tātad, vienmēr no mājas labi redzamā vietā, tagad aug spēcīgas ziemcietes, kuras agri pavasarī dzen skaistus dzinumus. Savām gara acīm redzu, ka tagad dobe būs pievilcīga ne tikai ziedu laikā, bet arī agri pavasarī, kad tur vēl nekas nezied. Lauztā sirds gan vasaras beigās vairs nekam neder, tāpēc tās sastādīju dobes dienvidu malā, kur tās vasarā no mājas puses aizsegs lielā hortenzija.
* Šķiet, ka šajā dobē starp sarkanajiem peoniju un lauztās sirds dzinumiem iederēsies arī lielziedu īrisi, jau šobrīd tiem ir gari, gaiši zaļi zobeni – tas būtu, manuprāt, labs kontrasts. Bet arī tie jāstāda otrpus dobei, lauztās sirds tuvumā, jo īrisi vasaras beigās arī nav necik dekoratīvi. Un jāstāda jūlijā. Ja prāts negrozīsies, tā arī izdarīšu – sameklēšu tādu krāsu, kas tobrīd šajā dobē vislabāk izcelsies. Man pašai jau ir zili violeti, vīna sarkani, dzelteni un balti īrisi. Varbūt kādu no tiem pārstādīšu šajā dobē. * Vīrs par mani apžēlojās – pierunāja savu jaunāko brāli, lai tas man palīdz atcirst zāliena malas gar celiņiem un lielo stāvlaukumu. Patiesībā viņš izdarīja lielāko daļu darba.
* Es pa to laiku izkašņāju pērnās lapas no rožu dobes verandas priekšā. Tas nebija vienkārši izdarāms, jo tur biezi saaugušas remontantzemenes. Bet par tām būs stāsts vasarā, ogu laikā. * Es tomēr neizturēju - nopirku tirgū asinssarkano jāņogu par pieciem latiem, un te nu tā ir manā dārzā - jau ar ziediem! {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
