2. darbs. Jāglābj pacipreses
Pacipreses te auga jau tad, kad dabūjām šo māju un zemi. Trīs dzeltenzaļas un viena zilgana. Pirmajā gadā, neko par pacipresēm nezinādama, pa ziemu atstāju tās neapsegtas tāpat kā tūjas. Tūjām ziema nekaitēja, bet pacipreses smagi cieta. Es īsti nesapratu, vai tās apsala, vai apdega, betpavasarī līdz pat sniega līmenim tās bija pagalam. Nākamajos divos gados kociņi atkopās, tikai viena stumbra vietā tagad katram ir vairāki – izskatās kā krūmi. Varbūt tos liekos dzinumus vajadzēja izgriezt? Bet man tā kā bail - ja atkal apsals, it kā lielākas izredzes, ka no daudziem vismaz viens zariņš izdzīvos. Pacipreses pašlaik manā dārzā ir vienīgie tuntuļojamie augi - bija vēl daudzi citi, ko pirmajā gadā sapirkos dārzu centros, bet tie jau pirmajā ziemā aizgāja bojā. Un tālāk es darīju tā, kā biju dzirdējusi no dārzu speciālistes Gundegas Lināres - ja kāds nosalst, pats vainīgs un nav ko voietā atkal stādīt tādu pašu. Pietiek citu skaistu augu, kas var augt mūsu apstākļos bez īpašas apčubināšanas. Es tam piekrītu, bet paciprešu tomēr žēl... Ja jau tik ilgi izdzīvojušas, un ziemā, rudenī, kad viss ir tik drūms, to košās skujas ir tik skaistas! Es tuntuļoju pacipreses tikai pēc Jaungada, vairāk baidoties no saules starohjuma, ne no sala. It kā sals pašlaik nav liels, bet, ja ņem vērā to, ka augi visu laiku jutušies kā pavasarī, - man šķiet, ka pēkšņa aukstuma iestāšanās var tiem būt bīstama. Iepriekšējās ziemās, kad no jauna ataugušie zari bija īsi, tos varēju ietuntuļot agrotīklā – nosaitēju kārtīgi, un tā kociņi stāvēja līdz maija sākumam, kamēr zeme sāk silt. Bet tagad pacipreses ir lielas – zilā ir manā augumā, bet dzeltenīgās – garākas par diviem metriem. Es vairs nevaru aizsniegt to galotnes, lai aptītu ar agrotīklu. Divas mazākās vēl varu mēģināt kaut kā ievīstīt, galotni pieliecot, bet lielākās –nav ne jausmas, ko ar tām darīt. Ja pakāpšos uz kāpnēm, galotni aizsniegšu, bet kā lai, stāvot uz kāpnēm, aptinu agrotīklu ap kociņu? Blīkš blākš – būšu zemē, kā likts. Patiesībā arī tās divas mazākās vēl neesmu aptinusi, jo visu laiku bija silti kā pavasarī. Tagad esmu nobijusies, jo laiks sāk mainīties. Ja pēkšņi uzkrīt sniegs un sāk spīdēt spoža saule, un februārī tas ir ļoti iespējams, pacipreses būs kā zem naža. Baidos gaidīt līdz nākamajai sestdienai, tāpēc nolēmu braukt uz laukiem pa nedēļas vidu. Pēc darba aizbraukt nav iespējams – kamēr tiek visiem korķiem cauri, klāt tumsa, un ko tumsā dārzā var darīt? Nekas cits neatliek, kā braukt uz laukiem no paša rīta, tātad, darba laikā. Nesen lasīju grāmatu "Dārznieka gads", - tur bija tā smalki pateikts, ka visi īsti dārznieki ir zaglēni, kas nepalaiž garām iespēju nočiept sēklas, spraudeņus vai stādus. Es zinu, ka dārznieki ir arī meļi – ko tik visu neesmu darbā sastāstījusi, lai tikai varētu izrauties uz dārzu! Slimošana ir visbiežāk lietotais aizbildinājums. Var pat sākt domāt, ka dārznieki ir tāda īpaši slimīga suga. Pašlaik ir gripas laiks, izmantošu šo iespēju! No rīta aiziešu uz darbu un sākšu činkstēt, ka jūtos slikti. Priekšniece ir lāga cilvēks – noticēs un palaidīs mājās. Arī šoreiz triks ar slimību izdevās. Sēdos autobusā, kas jau pēc pusotras stundas nogādāja mani paradīzē. Visu ceļu gudroju, kā apsegt lielās pacipreses, bet neko prātīgu neizdomāju. Pagājušajā gadā man lieliski noderēja no nomaļiem sanagloti trīsstūrveida vairogi – tos saliku kopā pa trim, un katrai pacipresei bija sava piramīda. Šogad koki ir krietni pastiepušies garumā, un piramīdā ietilpst tikai pati mazākā. Varbūt sacirtīšu zarus un uztaisīšu kaut ko līdzīgu jurtai? Bet kā tos sasiešu augšgalā kopā? {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
