20. Kristīnes dārza darbs. Zemē iegrimis apmaļu bruģis
Citgad ar rokām kašņāju akmeņus laukā un tad tos atkal rūpīgi saliku atpakaļ uz jau izlīdzinātas pamatnes. Kādu laiku viss bija labi, bet jau uz rudens pusi daži akmeņi vairs nenoturējās līmenī – iegrima dziļāk nekā citi. Šogad mēs ar vīru izdomājām darīt citādi – lai nākamgad nevajadzētu atkal remontēt. Ievietosim grāvīša dibenā vecus leņķa dzelžus, kas te mētājas vēl no iepriekšējo saimnieku laikiem, un uz šīs sliedes saliksim bruģakmeņus. Ja grims, tad grims visi reizē, nevis pa vienam – tā mēs nospriedām. Mums gan bija domstarpības, vai labāk likt vienu leņķa dzelzi un cerēt, ka akmeņi nenošķiebsies un nenoslīdēs no tā, vai blakām divas resnas stieples, kas arī mums palikušas mantojumā. Man likās, ka pareizāk ir likt divas stieples, kaut tās ir tievākas nekā leņķa dzelzs, jo tad bruģi balstītu divos punktos un tas būtu stabilāks. Tas man ir svarīgi, jo, pļaujot zāli, mašīnas ritenim jāiet pa akmeņu rindu – tad ir perfektāk appļautas zāliena malas gar dobi. Vīts pastāvēja uz to, ka leņķa dzelzs ir izturīgāks pret liecēm un tik drīz neizrūsēs kā stieples. Un arī ielikt grāvītī vienu dzels gabalu ir vienkāršāk nekā salīmeņot divas paralēlas stieples. Pēdējais arguments man likās gana spēcīgs – ja es to noraidīšu un likšu vīram darīt to, kas ir grūtāk un sarežģītāk, viņš vēl uzmetīs lūpu un teiks, lai taisu pati... Bet to nu es negribu, jo mani gaida visi neskaitāmie pavasara darbi un darbiņi - ravēšanas, sēšanas, stādīšanas, rušināšanas un rakšanas, laistīšanas –. Būšu laimīga, ja vismaz kaut ko padarīs arī vīrs, bet ne jau pie salātu sēšanas viņš būtu jāsauc palīgā. Vīrs strādāja savādāk nekā es – viņš paņēma kamīna stangas, kas domātas pagaļu satveršanai, un ar tām, nagus nelaužot un muguru nelokot, izvilka akmeņus no zemes kā zobus no mutes. Salika rindā, tad sašķiroja pēc augstuma, lai ir vieglāk līmeņot, un tad uz katra leņķa dzelzs posma (tie ir diezgan īsi – ap pusotru metru) salika daudz maz vienāda augstuma akmeņus.
Augstākajiem akmeņiem stieni paraka dziļāk zemē – lai visa rinda iznāk līdzena. Ja vēl tad nesanāca gana līdzeni, zem galīgiem nestandarta akmeņiem pabēra akmens šķembas, kuras es biju salasījusi, atrokot zāliena malas gar celiņiem un auto stāvlaukumu. Re – noderēja mans Pelnrušķes darbs, kad es šīs šķembas lasīju ārā no atgrieztajām velēnām. Vīrs paņēma palīgā līmeņrādi, taču drīz saprata, ka nav vērts pētīt, kur atrodas burbulis lodziņā, jo zālienam ir mainīgs reljefs, bet bruģa apmale to kopē. Tāpēc vienkārši salīdzināja, uzliekot lineālu uz kāda rindas posma, vai tuvāk esošie akmeņi ir daudzmaz vienādā augstumā.
Kad akmeņi bija sarindoti, tad pienāca mana kārta pielikt roku – man vajadzēja aizbērt akmeņu starpas un grāvīti, kurā akmeņi saguldīti, ar turpat izrakto zemi, kas bija rūpīgi sabērta uz plēves.
Izklausās, ka tik rūpīgi strādājot, apmalei vajadzētu izskatīties gandrīz ideāli. Taču tā nav, jo akmeņi ir ļoti dažādi gan pēc augstuma, gan platuma, turklāt daudziem ir nodauzīti stūri, šķības malas. Šos akmeņus vīrs nopirka no kaut kādiem ceļu labotājiem par 240 latiem, viņi paši tos atveda ar kravas auto un vienkārši izgāza dārzā. Šajā procesā daudzi akmeņi tika apdauzīti.
Piliens darvas medusmucā: beigās noslaucīju bruģi ar slotu – un uzreiz sabojāju vīra darbu. Ieraudzīju rožu dobē pieneni un metos to izraut, bet nepamanīju, ka kāja uzkāpj uz nupat ieliktā bruģakmens – un es to nošķiebu uz iekšu. Nācās akmeni atkal celt laukā, pabērt apakšā šķembas un kraut atpakaļ savā vietā. Tātad, turpmāk būs jāuzmanās, lai neuzkāptu bruģim. Bet kā mēs noganīsim savu mazo meitiņu, lai arī tā nestaigā pa akmeņu celiņu? Jau tā dārzā pietiek objektu, no kuriem viņa jāsargā – dīķis, ērkšķaini un indīgi krūmi, visas puķu dobes... Nodomāju: laikam tomēr vajadzēja apmali likt uz divām stieplēm, - tad tā nenotiktu! Lai nu kā, es tomēr esmu priecīga par šiem akmeņiem – tomēr labāk nekā kaut kāda šīfera vai ķieģeļu apmale, bet nopirkt jaunus un vienāda lieluma akmeņus mēs nevaram atļauties. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
