29. Kristīnes dārza darbs. Kā uztaisīt kārklu solu?
Man tas nozīmē vai nu mesties uz dārzu veikalu un prasīt visvisādas indes, vai mēģināt tos radījumus kaut kā aiztramdīt vai apkaut pašai ar savām rokām un kājām – vai ļauties Dabas Mātei, lai tā ieved kārtību savā saimniecībā. Paļaušanās uz Dabas Māti nozīmētu diezgan pamatīgu skādi dārza labsajūtai un izskatam, bet es neesmu pārliecināta, ka visi citi pasākumi novedīs pie daudz labāka rezultāta – tikai būšu situsies ar tiem nelabajiem, pat tērējusi līdzekļus. Pašreizējā "čemodānu" noskaņojuma varā ļaujos liktenim – kas būs, tas būs; kas izdzīvos, tas izdzīvos. Varbūt tas būs pat simboliski – ja izdzīvos, tas man būs signāls, ka ar dārzu nav tik ļauni, kā domāju, un ka tas var pastāvēt uz pasaules arī bez manas izmisīgās iejaukšanās.
Cenšos neskatīties uz sacaurumotajām hostu lapām, apgrauztajiem fritilāriju stublājiem, sabojātajām irbeņu lapām, maijvaboļu nokostajiem zemeņu ceriem, utainajiem rožu pumpuriem. Saprotu, ka stipri kaitēkļu apskādēts daiļdārzs vairs nav nekāds daiļdārzs, tikai tāds dobju placdarms vien, un paļaujos, ka atnāks kārtīgs lietus un kaitēkļu armādu iztrenkās. Atceros, kādreiz viena pieredzējusi dārzniece teica: ja nevari apsist kaitēkļus, tad labi pabaro un padzirdi augus, lai tie paši var ar kaitēkļiem cīnīties. Bet tieši tur jau ir mana problēma, ka man neizdodas augus ne kārtīgi pabarot, ne padzirdīt, jo klāt pie visām manām problēmām ar zemo ūdens spiedienu šļūtenēs svētdienas vakarā sabojājās arī sūknis. Vīrs saka – esot izdeguši tinumi. Tagad ir miers manā mājā un dvēselē – laistīšana vairs vispār nav iespējama, sācies augu konkurss uz izdzīvošanu. Un pievakarē darīju to, ko man ieteica Zuze un Boa – papriecājos par savu dārzu, kas galu galā nav nemaz tik slikts, kā varētu likties pēc maniem šausmu stāstiem, un mēģināju atpūsties, kā to dara citi dārzu īpašnieki. Man ir pāris jaukas vietas, kur var relaksēties. Pirmā – manā eglīšu mežiņā. Tur var pastaigāties, var sēdēt vai gulšņāt kopā ar mazo Laumiņu. Dažas egles jau ir kārtīgi koki un spēj dot ēnu, bet citas – tikai pāris sprīžus no zemes atrāvušas. Katra egle šajā pudurī ir citāda. No dienvidu puses paēnu dod liels bērzs.
Otrā atpūtas vieta ir zem liepas pie pašas mājas – liepā man ir iekarināts auklu šūpuļtīkls, tajā es iekārtojos kā kokonā un laiski šūpojos. Patiesībā šis tīkls ir ļoti noderīga manta, jo labi atbalsta muguru, - to es izmantoju vairākas reizes dienā, lai atpūtinātu kaulus pēc rāpošanas vai staigāšanas gar dobēm. Varu apsēsties vai apgulties uz lielā atzveltnes sola un skatīties liepas lapotnē, kas dzīvo pati savu dzīvi – pat galva noreibst, no apakšas tajā raugoties. Ziedēšanas laikā liepa dun no bitēm. Varu pakāpties uz uzbēruma, tur nolikt krēslu vai paklāt segu un no saviem augstumiem kaifot par dārza kopainu. Lielās līnijās patiešām dārzā ir jauki – zied rozā vilkābeles, ceriņi, maijrozītes, klaigā visvisādi putni... Nezāles sausuma dēļ pierimušas, lielie stādīšanas darbi arī beigušies – patiešām var pabaudīt savu mazo paradīzi. Un es cenšos aizmirst visu, kas man pēdējā laikā bojā garastāvokli, un ļaujos laiskai atpūtai. Varu aiziet uz ugunskura vietu, ko esmu izveidojusi no laukakmeņiem, liekot tos pa apli. Tā atrodas uz otrā uzbēruma pakāpiena, arī no turienes paveras skaists skats uz dārzu, bērza kalnu, eglīšu mežiņu, māju un arī plašāku apkārtni. No turienes redzama, manuprāt, skaista grupa - balti ziedoša "sniega pika", sarkanlapu lazda un dzeltenlapu plūškoks.
Otrpus uzbēruma vīrs nozāģēja lielas liepas, kas bija saaugušas pārāk lielas, aizsedzot skatu uz Daugavu. Man ienāca prātā doma nenozāģēt kokus līdz zemei, bet atstāt celmus sēdekļa augstumā – lai var uz tiem apmesties un skatīties uz upi. Tagad pārliecinājos, ka tā nudien nebija slikta doma – manai pēcpusei pilnīgi pietiek vietas uz šī improvizētā soliņa, es varu tīksmināties par vakaru uz upes un man nav jāstaipa līdzi dārza mēbeles. Tagad padomāšu, varbūt arī citās labākajās dārza vietās vajag sameistarot kādu sēdekli no dabas materiāliem. Atceros, kaut kur biju redzējusi no dzīviem, augošiem kārkliem sapītu krēslu un pat gultu. Nezinu, cik mīksta sēdēšana vai gulēšana uz tiem būtu, bet ideja man patīk. Ap manu dārzu kārklu - cik uziet, vajag tikai atrast piemērotākos. Un tur nu esmu pilnīgās auzās – man nav ne jausmas, kādi kārkli noder šai vajadzībai. Vai jebkuri? Un kā novaldīt dzinumus, lai tie stingri noturas vajadzīgajā formā? Jo kārkli taču aug ļoti strauji... Priecājos, ka jauši vai nejauši, bet man ir izdevies izveidot dažus labus skatupunktus, un varbūt tiešām mazāk vajag jūgties pa dobēm, bet atrast laiku aiziet uz šīm īpašajām vietām, lai izbaudītu sava darba augļus.
