3. Kristīnes dārza darbs. Lielo paciprešu priekšā nolaižas rokas
Mans vīrs par mani zobojas, ka aizskrēju uz laukiem glābt pacipreses, lai gan tām nekas nedraudēja. Lai! Patiesībā joprojām domāju, ka par ļaunu tas nenāks, jo sniegs un sals var uznākt pat maija sākumā, un ja nu es tajā brīdī nevarēšu aizskriet savam dārzam palīgā? Tas, ka man brīvas ir tikai divas dienas nedēļā un līdz dārzam ir pusotras stundas brauciens (atpakaļ tik pat), padara manu dārzniekošanu nervozu, jo – nekad neko nevar zināt, kā pagriežas laiks. Visus kociņus sasegt tik un tā man neizdevās, apsedzu tikai tos, kurus varēju aizsniegt. Krūmājs, kur biju cerējusi sacirst kārklus, lai no tiem sataisītu kaut kādus apsegus, izrādījās pamatīgi applūdis. Iebridu no malas – ūdens līdz puszābakam. Kaut kā negribējās tur līst... Atmetu šai idejai ar roku un darīju, ko tobrīd varēju. Tāpat kā pagājušajā gadā, aptinu kociņus ar agrotīklu. Divām pacipresēm vēl derēja jau agrāk no nomaļiem uztaisītie trīsstūrveida vairogi, ar tiem apliku baltos tuntuļus – izskatās diezgan labi. Divus kociņus nācās atstāt vienīgi agrotīklā - kā sniegavīrus. Smuki nav, toties droši - un man joprojām nav idejas, kā varētu izdarīt labāk.
Pagājušajā nedēļā pastaigāju pa dārzu preču veikaliem – protams, neko tādu, kas derētu augstiem skujkokiem, veikalos neatradu. Ir kaut kādi niedru vai bambusa materiāli, ar ko var apsegt zemus kociņus un krūmus, bet manām pacipresēm tas viss ir par sīku. Darba biedrene, kurai arī ir dārzs, atcerējās kaut kur lasīto, ka sala bailīgo koku segšanai dažkārt izmantojot bieza audekla maisus. Patiešām prātīga doma! Tāds maiss ir vieglāks nekā koka vairogs, es to varētu uzstiept galotnes augstumā, izmantojot kāpnes, un vienkārši uzmaukt kokam. Vienīgais, kas man nav skaidrs – kas notiks ar pacipreses galotni, kas ir tieva un lokana, ja maiss samirks un pēc tam sasals. Vai tāda garoza nenomocīs slaiko galotni? Vai varbūt vajadzīgs vispirms zemē iespraust garu kārti un pie tās piestiprināt maisa augšgalu? Un vēl viens pluss segšanai ar maisu – ja kociņš pastiepsies garumā un apakšā līdīs ārā zari, tos var apsegt ar kaut ko citu – kaut vai skujām – vai arī piestiķēt auduma gabalu klāt. Pavasarī maisus izžāvē, saloka – un lai stāv kaudzītē līdz citai ziemai. Tas man likās pilnīgi kolosāli! Aizsapņojos pat līdz visādiem auduma dizainiem – varētu sarīkot dārzā īstu karnevālu... Mans vīrs atgrieza mani uz zemes. Viņš pajautāja: vai tu aptuveni zini, cik tas prieks maksās? Godīgi sakot – nav ne jausmas. Atcerējos, ka darba biedrene teica – "biezo" ļaužu dārzos...Tātad, laikam ar pieciem latiem vis cauri netikšu, vēl jo vairāk tāpēc, ka man pašai nav šujmašīnas, ar ko to maisu sameistarot, bet par katru vīles metru, ko nošūs profesionāls šuvējs, būs jāmaksā – plus auduma cena. Izmērīju savas pacipreses. Garumā lielākā jau sasniegusi 2,4 m, platumā 1,6 m. Dārza ceļvedī izlasīju, ka pacipreses atkarībā no šķirnes varot sasniegt pat 7 m garumu! Pieņemsim, ka manējās nebūs tik garas. Šķirņu nosaukumus savām pacipresēm nezinu, bet pēc aprakstiem, kas ir ceļvedī, spriežu, ka tās varētu izaugt vismaz 3 m augstumā un 2 m platumā. Rupji rēķinot, vienam kokam vajadzētu 6 x 3 m auduma. Var izveidot konusveida formu, kas dotu iespēju par aptuveni pusi auduma daudzumu samazināt. Iznāk 9 m katram kociņam. Vienalga – naudas ziņā tas ir par daudz! Ja nu vienīgi sašuj no veciem palagiem – bet tad jau tas koks izskatīsies kā lupatu lelle... Izskatās, ka vismaz pagaidām sapņi par skaisti iepakotu dārzu pagaist un es joprojām nezinu, kā tikt galā ar savām divmetriniecēm – ne skaisti, ne neskaisti. Tāpēc tās joprojām paliek neapsegtas, un ikreiz, kad laika ziņās parādīsies sals kombinācijā ar skaidrām debesīm un sauli, es ļoti ļoti raizēšos par savu dārzu. Pirmās ši gada sniegpulkstenītes
Lai nebūtu galīgs pesimisms, ķeros pie darba, kas man padodas gluži labi – sadalu vecos, lielos augsto miķelīšu cerus un sastādu tās vietā, no kurienes pagājušajā nedēļā izvācu lielo bārbeli. Blakām jau aug tādas miķelītes, nu būs vēl vairāk – lai rudenī šo skaistumu redz pa lielu gabalu. Es neuztraucos, ka pārstādīšana var neizdoties. Lai gan tik agri – februāra sākumā – puķes es vēl nekad nebiju stādījusi! Vakarā manam optimismam aukstu dušu uzgāza TV laika prognoze. Būšot ap mīnus piecpadsmit. Un jau drīz. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
