31. Kristīnes dārza sērija. Tukšais laiks tomēr neiestājās!
Noteikti pie mājas jāiestāda kaķumētra - tā šajā laikā ir nepārspējama. Bildē tā ir kopā ar raiblapu grimoni un pļavu zelteni. Otra problēma, ar kuru gribēju, bet vēl nepaguvu tikt galā – tieši pašlaik ziedošie augi ir izkaisīti pa visu teritoriju (un tā man liela – vesels hektārs!), bet nav tādas vietas, kas būtu dominējošā šajā laikā. Aprīlī man tāda vieta ir mājas priekšā zem ozola – zied zalktenes, visi sīkie, agrie sīpolaugi, sniega roze. Arī maijā visskaistāk ir pie mājas – zied tulpes, narcises, meža lilijas un daudz kas cits vienkop. Bet jūnijā – tikai šur tur pa kādam smukumam. Augu, kas ir skaisti šajā laikā, it kā nepietrūkst, taču tie neveido iespaidīgas grupas, un, tā kā atrodas tālāk no mājas, tad pamanāmi ir tikai daži, piemēram, mana superīgā kaķumētra un rozā ziedu vilkābele. Secinājums – jūnija ziedošie krūmi un ziemcietes jāstāda lielākās grupās – lai tās var pamanīt. Sīkie pavasara audziņi atrodas tuvu pie celiņiem – tos pamanām, pat ja ir tikai viens eksemplārs, turklāt agri pavasarī apkārt ir pelēks un nekas nenovērš uzmanību no šiem sīkajiem ziedētājiem. Jūnijā viss zaļo (vai dzeltē, kā bija šajā trakajā sausumā), tāpēc augiem jābūt lielākiem un spilgtākiem, lai tie izceltos. Mana glābējpuķe mājas tuvumā ir lielie dārza īrisi. Nekādas dižās šķirnes man gan nav – ir kaut kas, ko sadāvinājuši radi un paziņas, pati esmu iegādājusies tikai tumši violeto selekcionāra Agra Šiliņa īrisu (šķirnes nosaukumu neatceros). Skaists bezgala, tikai nespēj savu ziedu nastu noturēt un , tikko atplauka vairāki ziedi, tā noliecās līdz pašai zemei. Žēl, neiznāca aiziet uz īrisu izstādi, - vajadzēja noskatīt kādu tīri baltu šķirni, kas būtu tikpat lieliem un tikpat daudz ziediem kā violetais, un kam apakšējās ziedlapas nekarātos uzleju kā truša ausis, bet gan būtu horizontālas. Iedomājos, ka tas būtu ekselenti – spoži balts un intensīvi violets īriss blakus. Pavisam nejauši starp citām puķēm pamanīju zemo violeto īrisu - tas palicis mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem, un tagad pirmo reizi uzziedējis. Īrisus es noteikti pavairošu, jo tie ir sausumizturīgi, un tam manā dārzā ir īpaši liela nozīme. Lielais brīnums – gaiši dzeltenā kokveida peonija. Tā pie manis zied pirmo gadu. Dabūju redzēt divus ziedus – pirmais atvērās pirms nedēļas, otrs – nupat. Līdzīgus jokus man nostrādāja arī magnolija – tai nupat nokrāsojies trešais zieds, pirmie divi uzziedēja maijā ar nedēļas atstarpi. Kā spilgta puķe ir dzeltenlapu bārbele, tās tuvumā izceļas arī sarkanlapainā Tunberga bārbele un dažādu nokrāsu skujeņi. Uz bērza kalna balta ziedu pļaviņa – pat vislielākajā sausumā tās ne tikai izdzīvo, bet arī zied Bīberšteina radzenes. Tām es uz šī kalniņa, tāpat kā raiblapu gārsām, ļaušu plesties, cik plaši grib. Rīgā ziedēja jau arī parastās (pienziedu ) baltās un rozā peonijas, man tās vēl tikai pumpuros, toties vēl zied agrās sarkanās peonijas. Tikai 80 km no Rīgas – un tik liela atšķirība ziedēšanas laikos! Patiesībā es par to tikai priecājos, jo vēl man zied arī liektais ceriņš, tikmēr Rīgā no ceriņziediem vairs ne ziņas, ne miņas. Ziedošu augu konkurencē nepamanīta nepaliek asā egle ar jaunajām, spilgtajām skujām un liellapu spireja, kuras lielākā vērtība, manuprāt, ir sarkanīgie jaunie dzinumi, taču tagadējā vietā mana spireja nevar palikt - tur ir pārāk sauss, un krūms jau šogad bija novītis - knapi paguvu atspirdzināt ar ūdeni. Zied maijrozītes, atraitnītes, pirmās tīģerlilijas, pirmās rozes...Rozes manā dārzā nekad nav tik agri atvērušas ziedus (droši vien tas ir siltās ziemas nopelns). Šķiet, ka arī smagākais utu un tārpu periods ir aiz muguras – tagad laiks priecāties par ziediem. Vai es pagājušajā reizē teicu, kādu cīņas metodi galu galā izvēlējos? Laikam nepateicu – utis spaidīju ar pirkstiem. Pariebīgi gan, pirksti bija dzelteni kā krāsā mērcēti. Visas, protams, tā nenobeidzu, bet kādai daļai no tām nepaveicās gan. Esmu nedaudz nokavējusi lielo puķu (arī rožu) uzsiešanu pie balstiem, nu tas jāizdara ar steigu. Man nav nekādu speciālu konstrukciju – spraužu zemē mietiņus un pie tiem piesienu rozes zarus, peonijas lakstus ar pumpuriem vai kādu citu lielu, bet nenoturīgu puķi (arī lielos īrisus, lai nevārtās pa zemi). Man nepatīk mest saiti apkārt visam krūmam, - tad tas izskatās kā gūsteknis, laksti (īpaši peonijām) stiprākā vējā sakrīt čupā vai pat aizlūst. Es sienu tieši pie mietiņiem, tāpēc mietiņu vajag daudz. Šogad man paveicās – kaimiņi jauca nost veco žogu un piedāvāja zedeņus, jo tie viņiem nebija vajadzīgi. Zedeņi bija tievāki nekā parasti un gluži labi noder augu balstīšanai, tā ka man vairs nevajadzēs bakstīties ar šur tur salasītiem dažnedažādiem mietiem, kas bojā skatu uz dārzu. Biju jau domājusi pirkt veikalā plastmasas mietiņus – tie man patīk, tikai naudas bija tā kā žēl. Labi, ka nepasteidzos ar pirkšanu!
