34. Kristīnes dārza darbs. Mums būs ūdensvads un kanalizācija
Šie vārdi nāca kā atklāsme: patiešām, galvenais, kas mūs nomoka, ir tas, ka mājā nav ūdens. Virtuvē nav ievilkts ne ūdensvads, ne kanalizācija. Patiesībā tā ir tikai virtuvei paredzēta telpa ar šķībām greizām rupji samūrētām gāzbetona sienām, bez durvīm un griestiem. Tas ir atbaidošs kakts, kur ir izrakņāta tranšeja gar divām sienām – it kā inženierkomunikāciju vajadzībām, ar zemes kaudzēm un krustu šķērsu samestiem koka gabaliem un citiem nelikvīdiem. Pie vienīgās sienas, kur ir kaut kas stingrāks zem kājām, stāv divriņķu gāzes plītiņa, bet katlos un pannās vārot un cepot no augšas vienmēr kaut kas birst iekšā. Protams, nav nekā no tā, ko sauc par virtuves aprīkojumu – ne skapīšu, ne ledusskapja, jo nav arī grīdas, uz kā to visu nolikt. Trakākais tas, ka neko te nevar darīt, kamēr nav savilktas caurules zem grīdas un gar sienu – un tā te ir jau veselu gadu. Līdzīga bilde arī tajā vietā, kur jābūt tualetei un dušai, tikai tur pat sienu nav – ir tikai saraktas baisas tranšejas, tā ka man bail, ka mēs paši vai mūsu mazā meitiņa tur kādreiz varētu ievelties. Un, lūk, ja mēs vairs nekam citam netērējam ne santīmu, bet visu naudu ieguldām slapjuma sistēmās, tad tai lietai vajadzētu būt cerīgākai. Agrāk par cauruļvadiem nevarējām domāt, jo nebija pat jumta virs galvas (māju nopirkām bez jumta, bez logiem un durvīm, ar nekam nederīgām grīdām un stipri bojātām sienām vai vispār bez tām). Nav jau tā, ka arī agrāk nebūtu gribējuši ievilkt inženierkomunikācijas, bet allaž pietrūka naudas, lai šos darbus finansētu. Nav viegli savilkt visas šīs nolāpītās caurules, ja uz kakla sēž kredīts, ko ņēmām šīs mājvietas pirkšanai. Bet, ja izdotos palielināt kredītu par kādu tūkstoti latu, varbūt mums kaut kas varēt sanākt? Varbūt banka būs pretimnākoša? Vēl viena problēma – mēs patiesībā nezinām, vai šajā apkaimē ir kāds speciālists, kam var šos darbus uzticēt. Un cik tas prasīs par darbu? Vīrs neuzdrošinās pats to visu kabināt kopā – inženierkomunikācijas, viņaprāt, ir nopietna lieta un tur diletantiem nav, ko darīt. Arī te draudzenei bija padoms – viņai pilsētā ir kāds paziņa, kas strādā tieši šajā jomā – gan jau palīdzēšot! Viņa uzreiz ņem mobilo un piezvana šim cilvēkam. Izrādījās, ka viņš patiešām varot atsūtīt pie mums kādu vīru, kurš tās lietas labi pārzina – apskatīs un pateiks, ko te var izdarīt un ko nevar un cik tas maksās. Mēs bijām kā spārnos! Vēl viens telefona zvans šim speciālistam, un tikšanās sarunāta jau nākamnedēļ. Draudzene gan pabrīdināja, ka tad, kad viņš brauks apskatīt objektu, lai mēs pārāk neuzpucējamies un lai nerādām nekādas vērtīgas mantas, kas ir mājā, - lai tas specs neiedomājas, ka esam "biezie rīdzinieki". Tad viņš mazāk naudas paprasīšot, jo būvnieki tagad gudri – viņi cenu nosaka pēc potenciālā pasūtītāja pirktspējas, nevis pēc reālo darbu apjoma. Maskēšanās mums nesagādās grūtības, tāpēc ka vērtīgu mantu mums nemaz nav. Pagalmu gan izslaucīšu – tas naudu nemaksā...
