36. Kristīnes dārza darbs. Verandā ieperinājušies sirseņi
Mūsu verandas pažobelē ieperinājušies sirseņi. Nezinām ko darīt, jo no šī kukaiņa mums ir ļoti bail. Kristīnei sākas panikas lēkmes, kad ierauga ielidojam šādu kukaini istabā. Zinu, kas notiek, kad tas iekož. Pirmajā gadā, kad te ievācāmies, biju paaicinājis remontdarbos savu brāli. Viņš gulēja verandā, un kādu nakti viņam sirsenis iekoda vaigā. Brālim sapampa visa galva, bijis kādu laiku bezsamaņā, bet neviena nebija tuvumā, jo mēs ar Kristīni darbdienās strādājām Rīgā, un viņš vienīgais dzīvoja mūsu mājā. Kad pēc pāris dienām ieradāmies, viņš izskatījās kā pēc smagas un ilgas slimības.
Visvairāk mums bail, ka kukainis neiekož gadu vecajai Laumiņai. Esam novērojuši, ka meitiņa slikti panes odu dzēlienus, veidojas milzīgi sapampumi, kas turas ilgāk nekā nedēļu. Vienreiz pat temperatūra bija paaugstināta. Kas notiks, ja bērnam iedzels šīs trīs centimetrus garais briesmonis? Sirseņi par savu mājvietu ir izvēlējušies apmēram 40 centimetrus augsto spraugu starp verandas griestiem un jumta pārklājumu. Neredzu iespēju, kā no mūsu pažobeles pūzni varētu aizvākt, jo tam nekā nevaru piekļūt - līdz pažobelei jārāpjas vairāk nekā trīs metru augstumā, jāplēš nost vecos apšuvuma dēļus un galu galā tā starpa ir par šauru, lai tur iesprauktos. Visas šīs tehniskās problēmas jārisina apstākļos, kad pūznis var sadusmoties un brukt virsū ar mērķi aizstāvēt savu cietoksni! Kaut kur izlasīju, ka rudens pusē šādā pūznī var būt vairāk nekā 100 kareivīgi noskaņotu kukaiņu. Biju dzirdējis, ka, lai tiktu no sirseņiem vaļā, vajagot kādā lietainā dienā sagrābt pūzni biezā polietilēna maisā un aizvest uz mežu. Sirseņus nedrīkstot nogalināt, jo tie ir samērā reti kukaiņi, dažās valstīs pat iekļauti sarkanajās grāmatās.
Uz mežu sirseņus neesmu nesis, bet ar maisu savākt to armiju pamēģināju gan. Iepriekšējā gadā vienos naktī, kad kukaiņi guļ savā pūznī, ietērpos biezā ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu izmiglošanai paredzētā aizsargtērpā un sagrābu pūzni tukšā minerālmēslu maisā. Kaut kā paveicās un paliku ar veselu ādu, neviens kukainis nemaz neizlauzās no pūžņa. Pēc tam maisu ar visiem sirseņiem iemetu lielā ugunskurā. Togad problēma bija atrisināta.
Aizpagājušajā gadā, satērpies tajā pašā tērpā, mēģināju sirseņus izindēt ar karbofosu. Nemaz tik droša sajūta nebija, jo kukaiņi uzreiz netaisījās nobeigties - apdulluši apkārt lidinājās vairākas stundas un krita zemē visneiedomājamākajās vietās. Pēc tam gan redzēju tikia pa retam eksemplāram.
Vienam paziņam sirseņi bija iekārtojušies neapdzīvota otrā stāva bēniņos, kur tie iekļuva pa spraugu starp diviem dēļiem. Viņš kārts galā izstiepa divus kailus elektrības vadus un šo ierīci novietoja sirseņu ejā. Kukaiņi gāja bojā, lienot caur šo spraugu. Diemžēl šādu ierīci nevaru uzstādīt savā vasaras mājā, jo pūznis ir iekārtojies vietā, kur ir pamatīgs caurums un kukaiņi viegli atradīs apkārtceļu.
Bildē ir attēlots Āzijas milzu sirsenis vespa mandarinia. Savējiem neriskēju tuvoties, lai nofotografētu, - bail, ka par to nedabūju indīgu dzēlienu. Āzijas sirsenis esot vēl briesmīgāks, lielāks, agresīvāks un indīgāks par mūsējo. Par laimi šādi briesmoņi pie mums nespēj izdzīvot.
Kaut arī citur iet vēl trakāk tas mums ir mazs mierinājums, jo sirseņi mums ir nopietna problēma. Varbūt kāds zinošs lasītājs spēs mums dot padomu, ko ar tiem darīt?Vēl man jāpasaka, ka šo stāstu raksta nevis Kristīne, bet gan es, viņas vīrs Edgars. Sirseņi, kurmji, žurkas, kanalizācija un tamlīdzīgas padarīšanas, no kā Kristīnei bail vai kas viņai vienkārši nepatīk, nodoti manā ziņā.
