39. Kristīnes dārza darbs. Sēju zāli
Bijām nopirkuši sausumizturīgu zāļu maisījumu saulainām vietām – vismaz tā bija rakstīts uz paciņas, - ceru, ka tā arī būs, un šī zāle mums nebūs katru vasaru jālaista. Draudzene mani pamācīja, ka visa sēkla, kas paredzēta šai platībai, jāsadala uz pusēm. Vispirms jāizsēj viena puse, ejot vienā virzienā, pēc tam otra, ejot šķērsvirzienā – tad sējums būšot vienmērīgs. Tā es arī izdarīju. Ar grābekli kaut kā iekašņāju sēklas zemē (par tādas sējas kvalitāti gan neesmu droša). Tā kā laiks ir pasauss, sapratām, ka sēklas ātri nesadīgs. Mūsu dārzā un tuvējos upmalas kokos un krūmos dzīvo daudz putnu, sējums jāsargā no putniem, kas tās noteikti pamanīs, it īpaši dīgšanas periodā, un no mūsu mauriņa paliks tikai sapņi. Arī kaķi šajā klajumā var ierīkot "tualeti", tāpēc ņēmām vecu agrotīklu un ar to apsedzām savu jaunizcepto zālienu. Malas nostiprinājām ar ķieģeļiem, lai vējš neaiznes plēves plīvuru pa gaisu. Varbūt agrotīkls pasargās arī zemi no pārliecīgas izkalšanas – tas ir balts un atstaro sauli. Ūdeni agrotīkls laiž cauri, atliek tagad tikai gaidīt lietu. Izskatās kā slidotava zaļā pļavā – bet tas nekas. Dārzs atkal cīnās ar sausumu. Sestdien no drošas nāves izglābu vasarzaļo rododendru – tam jau bija nokārušās lapas. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šajā vietā to vairs atstāt nevar – vai nu tur kurmji un peles visu laiku ņemas ap saknēm un tāpēc tās strauji zaudē mitrumu, vai vienkārši zeme te ir nejēdzīgāka kā citur. Saulē nolaiž lapas skarbās saulesactiņas, bet pa nakti atkal paceļ. Krasta krizantēmas arī sarāvušās, un man atkal uznāk pesimisma vilnis. Varbūt tomēr vajadzēja pirkt to zemes gabalu, ko bijām apskatījuši tepat netālu un kur zemei nav ne vainas pat karstā un sausā laikā? Šeit es ar sausumu cīnīšos visu mūžu... Bet atpakaļcela laikam tomēr nav. Vismaz Edgars par to vairs negrib ne dzirdēt, jo nu zemē ir ieguldīta liela nauda. Mani skaistākie jūlija augi {ABC_GALLERY ID=galerija_julija_augi4}
