40. Kristīnes dārza darbs. Kā ievilka kanalizāciju
Pirmais brīdis, kurā tomēr nācās iejaukties, bija tad, kad ekskavatorists, rokot grāvi, zemi saka bērt grāvja pusē, kur auga kadiķi un tūjas. Otrā grāvja pusē bija dobe ar, kaut arī ziedošām, tomēr lētam un vienkāršām puķēm. Varu jau ekskavatoristu saprast, - cilvēks nolēma pasargāt košāko dobi, tomēr rezultātā bojā gāja daudz vērtīgākas pacipreses, kadiķi un tūjas. Par laimi, blakus augošos lielākos kociņus tomēr paguvu pasargāt. Taču par nopostītajiem kociņiem pārāk neskumu, gaidāmais ieguvums un lielais darbu apmērs ļāva aizmirst tādu sīkumu. Kristīne par to gan vairāk satraucās. Un viņu var saprast, jo tie taču ir viņas lolojumi.
Nākamais pārsteigums bija, kad ieraudzījām, cik tuvu meistari novietojuši kontrolaku no lielās kanalizācijas nosēdakas – attālums starp tiem bija tikai viens metrs. Nebijām līdzi paņēmuši kanalizācijas ierīkošanas instrukciju, tomēr atmiņā bija iespiedies, ka attālumam jābūt metriem pieciem. Gāju runāt ar brigādes vadītāju, viņš pateica, ka viss esot pareizi. Tie pieci metri esot maksimālais attālums, kādā drīkst novietot kontrolaku, nevis minimālais. Gribēju vēl kaut ko iebilst par to, ka paliek pāri gofrētas plastmasas caurules, bet tad brigādes vadītājs parādīja instrukciju no citas, gandrīz identiskas kanalizācijas sistēmas, kur tiešām norādīts, ka pieci metri ir maksimāli pieļaujamais attālums. Pēc šādas izgāšanas man uz kādu laiku zuda vēlme kontrolēt meistarus.
Meistari vairākās vietās oriģinālās gofrētās kanalizācijas caurules, kas nāca komplektā ar septiķi, aizstāja ar parastajām brūnajām un pat pelēkajām caurulēm. Kad ieraudzīju, ka meistari āra lieto iekštelpām paredzētās pelēkas kanalizācijas caurules, mana pacietība atkal beidzās. Viņas taču neizturēs zemes spiedienu un āra temperatūras! Meistari paskaidroja, ka pelēkās caurules lietotas tikai ventilācijai un šādai funkcijai tās esot pietiekami labas.
Ierīkojot kanalizāciju nācās cīnīties ar problēmu – kanalizācijas izvads no mājas iznāca ļoti dziļi zem zemes. Lai kanalizācijai nodrošinātu pareizu cauruļu slīpumu, septiķa bunduli nācās ierakt diezgan dziļi, ievērojami pārsniedzot instrukcijās minēto. Šādi ierokot septiķi, izsmelšanas lūku vāki atradās pus metru zem zemes. Neko neteicu un gaidīju, kā meistari šo problēmu atrisinās. Jau iepriekš ar brigādes vadītāju bijām sarunājuši, ka brauksim uz pilsētu nopirkt dažas pietrūkstošās detaļas. Pa ceļam uzzināju, kā meistari nolēmuši atrisināt iedziļināto izsmelšanas aku vāku problēmu. Tikšot uzlikts apmēram pusmetru garš speciāls caurules pagarinājums – rezultātā akas vāks atradīsies grunts līmenī. Aizbraucām uz santehnikas veikalu un sapirkām vajadzīgās detaļas – neizdevās atrast vienīgi jumtiņu, kas paredzēts ventilācijas caurulei ar diametru 110 milimetri, esot vienīgi 150 milimetru resnām caurulēm paredzētie. Par to īpaši nesatraucos, jo gan jau ar laiku pats dabūšu to vāciņu. Varbūt kāds, kurš šo stāstījumu lasa, var pateikt, kur nopirkt cinkotā skārda var arī savādāku jumtiņu kanalizācijas ventilācijas caurulei. Būšu ļoti pateicīgs, ja uzrakstīsiet to komentāros zem šī raksta. Izbraukājām trīs veikalus un tomēr nekur neatradām atbilstošu pagarinājumu, kas derētu izsmelšanas lūkām. Izstaigājām pat veikalu noliktavas, bet bez rezultātiem. Tādi pagarinājumi tiešām esot, bet tos vismaz divas nedēļas iepriekš jāpasūta no Rīgas. Tas mūs galīgi neapmierināja – mums vajadzēja šodien, jo pēc divām nedēļām meistariem nav izdevīgi braukt otrreiz uz objektu, lai pabeigtu darbu. Vienā veikalā mums uzplaiksnīja cerības dzirksts – viņiem esot kaut kāds atbilstošs bundulis par 18 latiem. Kad aizgājām apskatīt ieraudzījām, ka viņš maksa 118 latus. Kad gandrīz visas cerības bija zudušas, brigādes vadītājs iedomājās, ka varbūt var izmantot caurules, kuras liek zem ceļiem, lai novadītu lietus ūdeņus. Sazvanoties ar vienu no ceļu būves uzņēmumiem, uzzinājām, ka viņiem atgriezumos tiešām esot vajadzīgā 500 milimetru diametra caurules un ka par skaidru naudu tās varot dabūt. Aizbraukuši uz ceļu būves uzņēmumu, bijām smagi vīlušies – izrādās, viņi caurules mēra pēc iekšējā diametra, bet mēs pēc ārējā (pēc vāka izmēra). 500 milimetrīgās caurules ar divkāršu gofrēto pārklājumu mums galīgi nederēja. Vēl degunus nenokārām un apstaigājām uzņēmuma teritoriju – ja nu kaut ko atrodam... Un atradām ar’ – 6 metrus garas caurules, kurām nogriežot vienu no gofrētās ārējas kārtas slāņiem, iegūstam vajadzīgo ārējo diametru. 6 metrus mums nevajag, tas ir dārgi. Saimnieks teica, ka caurules Rīgā maksājot 14 latus metrā, bet atvešana arī maksājot. Mēs arī 6 metrus garo cauruli ar vieglo automašīnu aizvest nevaram. Galu galā izdevās sarunāt, ka drīkstēsim nozāģēt divus metru garus gabalus. Kamēr brigadieris ar uzņēmuma amatpersonu kaulējās par cenu, pagāju nost, lai netraucētu. Tomēr, sev par nelaimi biju tik tuvu, ka sarunu dzirdēju, bet abi tirgoņi domāja, ka nedzirdu. Viņi vienojas par trīsdesmit latiem, bet vēlāk brigadieris teica, ka samaksājis četrdesmit. Cenu starpība smieklīga, tikai nepatīkama sajūta, ka dēļ 10 latiem melo. Vēl izrādījās, ka ceļu būves uzņēmumā nekur nevar atrast zāģi – visi esot objektos, nācās skriet uz Nelsu, lai nopirktu zāģi. Kad visu bijām sapirkuši un braucām jau atpakaļ uz objektu, atskanēja zvans – meistari esot aizmirsuši pateikt, ka vajagot siltumizolāciju vietā, kur kanalizācija iznāk no ēkas. Nācās braukt atpakaļ uz veikaliem.
Atgriezies savās mājās, ieraudzīju, ka iesūcināšanas caurules savienotas cilpā, bet atcerējos, ka manas instrukcijas zīmējumos tās sadalās divos zaros un aiziet dažādos virzienos. Nolēmu par to nesatraukties, gan jau abi veidi der. Biju pārsteigts, ka iesūcināšanas caurules pirms aizbēršanas pārklāja ar lietotu agrotīklu – it kā filtrēšanai. Ar ūdensvadu gan bija pamatīgi "podi" – brigadieris bija atvedis pārāk īsu cauruli. Un vairs nebija iespējams nopirkt pietrūkstošo gabalu, jo bija pārāk vēls – bija sestdienas vakars un visi veikali jau ciet. Rezultātā vienā dienā darbus nevarēja pabeigt – ūdensvada pabeigšana tika pārcelta uz nākamo pirmdienu.
Kaut arī darbi vēl nebija pabeigti, brigadieris prasīja norēķināties par darbiem. Izrādījās, ka izmaksas esot izrādījušās lielākas - nevis 800, bet 1000 latu. Centos kaulēties, bet brigadieris pateica, ka neesot vērts – parasti viņš par šādu darbu ņemot 4000 latu, bet mums tik lēti, jo viņam šo darbu esot palūdzis paziņa (tā patiešām bija – meistari tika sarunāti ar paziņu palīdzību), tāpēc tik lēti. Vienojāmies, ka atlikušo summu vakarā pārskaitīšu caur interneta banku. Tomēr vakarā to neizdarīju, jo ar veselības problēmām nonācu slimnīcā. Kristīne naudu pārskaitīja tikai nākamajā dienā un tad atskanēja zvans – vēl esot jāpiemaksā 50 latu par materiāliem, kurus vakar esot aizmirsuši pieskaitīt. Samaksājām arī tos, lai jau miers mājā.
