48.darbs. Slikts koks – liepa
Lapu vākšana rudenī man ir diezgan pamatīgs darbs – ja vēlas, lai arī pirms ziemas celiņi un laukumi ir tīri un zāle izskatās zaļa, nevis pelēcīgi brūngana, klāta ar kritušām un jau pamelnējušām koku lapām. Man ir daudz lielu koku, kuri aug tieši tajā dārza daļā, kas vienmēr ir acīs un kur vienmēr jāstaigā. Vidēji liela kļava pie vārtiem (tā, kas jau ir nobirdinājusi lielāko daļu lapu), milzīga liepa un tik pat varens ozols pāris metru attālumā no nama durvīm, pļavā netālu no0 žoga bērzs spēku plaukumā, pie žoga liels vītols, tālāk uz Daugavas pusi vidēji liela goba un vairākas pamatīgas kļavas, uz uzbēruma – piecu liepu rinda, otrpus saimniecības ēkas – vēl viens vītols, nedaudz tālāk –iespaidīgu izmēru alksnis. Sīkos dekoratīvos kokus, piemēram, etiķkokus, purpura ābeles šajā kompānijā nav ko ņemt par pilnu – to lapu ir ļoti maz, es pat nemanu to nobiršanu. Rudenī visu šo kompāniju es šķiroju labajos un sliktajos kokos (vasarā gan dažkārt sliktie koki pārvēršas par labajiem – kad ģībstam no karstuma un meklējam lielāku ēnu, kur patverties). Vislabākais rudens koks ir kļava. Ne jau par skaistumu vien ir runa – šajā ziņā kļavai nav konkurentu. Kļavai ir viena lieliska īpašība – tā visas lapas nomet divās, maksimums – trijās nedēļās. Šosvētdien pirms prombraukšanas nogrābām pirmo porciju, nākamsvētdien – otru, un kļavas lapu epopeja būs pabeigta. Kļavas lapas ir viegli vākt, jo tās ir lielas, neizsprūk starp grābekļa zariem. Bet bērza un vītola lapas – tīrās šausmas! Pat tad, ja noregulēju vēdekļveida grābekli gandrīz uz pašu šaurāko atvērumu, tās sīkaļas izlavās pa zaru starpu atpakaļ zālē. Grābsti, grābsti tās driskas, bet kā nav tīrs, tā nav. Vienīgais labums, ka bērzs un vītoli nav pie pašas mājas, - ja pacietība un spēki izsīkst, var arī atstāt nesagrābtas tās sīklapas. Iedomājos, ka tās varētu savākt ar pļaujmašīnu – pie draudzenes Rīgā redzēju, ka pēc zāliena pārbraukšanas ar pļāvēju tas paliek gandrīz tīrs arī no lapām – tās nonāk kopā ar nogriezto zāli grozā. Bet mūsu pļaujmašīnai nav zāles groza, tāpēc nekas nesanāk. Daudz ļaunāk ir ar liepām, pareizāk sakot – lielo liepu mājas priekšā. Tai lapas ir tonnām un krīt nost pamazām visu rudeni līdz pat sniegiem. Ja vēl uztrāpās lietains laiks, tās pielīp pie zemes un ir grūti savācamas. Liepu es uzskatu par sliktu mājas koku arī tāpēc, ka tai no lapotnes kaut kas birst praktiski visu vasaru. Vispirms ziedi, tad – sēklas un lapas, un visu sezonu arī dažāda lieluma sausie zari. Nesaprotu, kāpēc šo koku tik neatlaidīgi stāda Rīgas ielās un parkos. Arī lielais ozols lapas nenomet strauji, tas birdina savu ražu pat ilgāk nekā liepa, bet arī sāk to darīt vēlāk, tāpēc to beigu galu pat nesagaidām – pēdējās lapas virpuļo pa sasalušu zemi un sniegu, un tās bieži vien vispār nevaram savākt – pa darba nedēļu vējš tās izdzenā pa visu teritoriju. Manā dārzā sācies koku un krūmu stādīšanas laiks. Šosestdien tikai apstaigāju visus dārza stūrus, lai saprastu, kas kurā vietā ir labi sanācis un kur vajadzīgas pārmaiņas. It kā jau visu pavasari, vasaru un rudeni dārzu esmu vērojusi, bet tagad ir izšķirošais brīdis, kad jāizlemj – pārstādīt vai nepārstādīt. Edgara mājienus par ekonomisko krīzi un diezin kādām darba izredzēm gada beigās sapratu un apsolīju šoruden stādus nepirkt. Vismaz ne tādus, kas maksā dārgi. Atliku uz labākiem laikiem sīpolpuķu kolekcijas uzlabošanas plānus, iztikšu ar tām, kas jau ir.
