8. Kristīnes dārza darbs. Pavasaris Čapeka stilā
Jāizkaisa minerālmēsli, kamēr vēl zeme mitra. Bet tie vēl nav pat nopirkti. Man nav ne jausmas, cik daudz to minerāļu vajag, jo manu dārzu nav iespējams uzmērīt – augu grupas un dobes izlaistas plašā teritorijā, un tās ir neregulāras formas. Tāpēc beru minerāļus uz labu laimi - krūmiem, kokiem vairāk, visam citam - mazāk. Vienīgais, ko stingri ievēroju – lai pavasara mēslojums saturētu visus galvenos barības elementus. Līdz šim nosvilinājusi ar mēslojumu neko neesmu, bet par maz gan kādreiz varētu būt. Lai gan – es īsti nezinu, vai dažā dobē sliktāk aug tāpēc, ka par maz mēslojuma, vai tāpēc, ka nepietiek mitruma, jo zeme manā dārzā ir ļoti caurlaidīga un ātri izkalst. Jāuzber kūdra pagājušajā gadā stādīto rudens aveņu dobei. Trīs maisi neitralizētas Olaines kūdras man jau ir, domāju, ka ar to arī pietiks. Kūdru lieku kā sviestu uz maizes – lai tikai zeme būtu nokrāsota, jo man galvenais ir pasargāt augsni no izkalšanas. Protams, nekaitētu kūdru ierušināt arī zemē, bet, ja man jāizvēlas, vai noklāt visu dobi plānā kārtā, vai ierakt visu maisu divos kvadrātmetros, tad es izvēlos pirmo variantu – vismaz tīri psiholoģiski liekas, ka augiem tiek vairāk. Jāapgriež koki un krūmi, kurus ziemā pārstādīju, lai tie varētu dūšīgāk laist zemē saknes un nemocītos ar lielu lapotni. Man ir lielas krūmu šķēres ar gariem kātiem, ar tām es visu ātri apgriezīšu. Resnākiem zariem ir speciālas grieznes ar liektiem asmeņiem, arī ar tām viegli strādāt – gari kāti un labs mehānisms. Protams, jāpabeidz tīrīt aveņu dobi. No pirmās tīrīšanas entuziasma nekas nav palicis pāri. Darbs ir lēns, apnicīgs, pagājušajā reizē muguru arī piepūlēju. Vai muguras sāpes ir dārznieku profesionāla slimība? Man zināmie cilvēki, kam ir dārzs un kas ar to nopietni nodarbojas, visi sūdzas par sabeigtu muguru. Varbūt nevajadzēja plēst ārā, bet vienkārši noindēt visu, kas tajā dobē dzīvs? Tā noteikti būtu vieglāk. Gar žogu jāapcērp egles. Tām izšāvušās garas, plikas galotnes kā pātagas – daža divus, daža trīs sprīžus virs zariem. Gribu piebremzēt egļu augšanu, lai tās ir kuplākas un tik ātri neskrien debesīs. Jāapgriež lavandu krūmiņi. Ziemā tie bija skaisti zilganzaļi pelēcīgi, bet tagad tādi kā netīri, nobrūnējuši, ar plikiem pērnajiem ziedkātiem. Vienīgā bēda – nezinu, cik daudz drīkst griezt nost, lai krūmiņi neciestu. Darīšu tā – apcirpšu tik vien, lai krūmiņš izskatās apkopts. Jānogriež spraudeņi no dažiem kadiķiem, kuri man ļoti patīk, bet kuriem nezinu šķirnes nosaukumu, tāpēc kokaudzētavā tos nopirkt nevaru. Man kaut kā neveicas ar skujeņu apsakņošanu – spraužu podiņos katru pavasari, bet apsakņot dažus izdevās tikai pirmajā gadā. Nezinu, ko daru nepareizi – vai griežu spraudeņus nepiemērotā laikā, vai kaut kā aplami bāžu zemē... Dažus lielākus zarus iemērcu ūdenī – varbūt izdzīs saknes. Jānogriež klinšrozīšu sausie ziedi. Tie tagad ne pēc kā neizskatās. Ceru, ka apgriešanas dēļ ziedu vasarā nebūs mazāk. Jāgrābj vecās lapas. Kaut arī rudenī tās vācu, cik spēju, nez no kurienes tās atkal saradušās visās dobēs. Taču šodien lapas ir slapjas, pielipušas zemei – varbūt vēl negrābt? Kad nonācu līdz šai vietai sarakstā, sapratu, ka vienkāršāk ir pārrakstīt Karela Čapeka grāmatu "Dārzkopja gads" par darbiem martā: "Ko viņš (dārzkopis) dedzīgi un alkatīgi grib, tas ir skaidrs kā diena: viņš grib novākt skujas un atsegt dobes, rakt, mēslot, rijolēt, kaplēt, pārrakt, irdināt, grābt, nolīdzināt, laistīt, pavairot, gādāt spraudeņus, apgriezt, dēstīt, pārstādīt, piesiet, apsmidzināt, dot virsmēslojumu, ravēt, piestādīt klāt, sēt, tīrīt, apcirst, dzīt projām zvirbuļus un melnos strazdus, ostīt zemi, ar pirkstu parušināt vaļā asniņus, jūsmot par ziedošajām sniegpulkstenītēm, slaucīt sviedrus, atliekt muguru, ēst kā badā un dzert kā izslāpis, iekrist gultā ar visu lāpstu un celties augšā ar cīruļiem, slavināt sauli un debesu rasiņu, taustīt tvirtos pumpurus, dabūt pirmās tulznas un varžacis – vispār dzīvot plašu, pavasarīgu un trauksmainu dārzkopja dzīvi." {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}