Valstij – 90, žurnālam "Latvijas Architektūra" – 70
Izdevuma sākumā ir Latvijas valsts un Ministru prezidenta Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētāja Dr. Kārļa Ulmaņa portrets un uzruna, kas ir daļa no viņa runas Nacionālās celtniecības komitejas pirmajā sēdē 1936. gada 29. aprīlī. "Jāgādā par to, lai celtnēs un daiļumā mūsu laukiem un pilsētām piešķirtu jaunu seju un izteiksmi, (..) latvisku un latviskāku seju un izteiksmi; lai savā sejā un izteiksmē mūsu zeme pieskaņotos tagad un arvien vairāk tam, kas še patiesi no pašas zemes nāk, tam, kas te ir audzis un veidojies gadusimteņos un tūkstošos." Seko LAB priekšsēdētāja Osvalda Tīlmaņa un Rīgas būvju valdes priekšnieka Pāvila Dreimaņa līdzīga rakstura ievadi. Žurnāla pirmajā numurā redaktors apraksta Dziesmu svētku estrādes (tovasar Uzvaras laukumā notiek IX Dziesmu svētki), prof. Pauls Kundziņš raksta par saviem iecienītajiem "bumbuļstabiem", apskatīti jaunie muzeji Airītēs un Nāves salā, kā arī Pasta krājkases projektu sacensība. Ir arī hronikas, tehnikas, darbu un izsoļu, literatūras un sacensību sadaļas. Pēdējā publicēti noteikumi konkursam par labāko projektu Uzvaras laukuma izbūvei. Turpmākajās burtnīcās apskatītas jaunbūves, piemēram, Tiesu pils, publicēts arī krāsains tās interjera attēls, Daugavpils Vienības nams. Atsevišķi numuri veltīti Paulam Kundziņam un Eiženam Laubem. Izņēmums ir Aleksandra Klinklāva darbi, jo LAB ir viņu izslēgusi no savām rindām par neētisku rīcību Studentu nama konkursa sakarā, kad arhitekts, izmantojot pazīšanos, saņēma pasūtījumu, lai gan viņa piedāvājums konkursā bija novērtēts tikai ar ceturto prēmiju. Žurnāla pozīcija bija relatīvi objektīva un vērtējoša, ņemot vērā autoritārā režīma kultūras politikas noteiktās robežas. Pēc 1934. gada 15. maija tika ieviesta cenzūra, bet 1938. gada februārī valdība pieņēma Preses likumu, kas izsludināja fiktīvu preses brīvību, prasot Ulmaņa ideju izplatīšanu un uzskaitot aizliegumus. Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību kompetencē bija arī periodisko izdevumu cenzēšana. Tomēr daži "Latvijas Architektūras" autori izsakās visai asi (Pēteris Bērzkalns par saimnieciskajiem faktoriem 13. janvāra ielas regulācijas projektā "LA" Nr. 10/11., 1939; Janīna Jasenas par "arhitektūras tautiskumu" "LA" Nr. 1., 1940). Arī "Latvijas Architektūras" redaktors, rakstot par Latvijas Profesiju kameras 1939. gada jūnijā sarīkoto celtniecības izstādi ("LA" Nr. 6., 1939), atzīst, ka "mums pēdējos gados ir divas arhitektūras – jaunā – oficiālā – ar hellēnistiskā laika rakstura tieksmi akcentēties, dekoratīvi aptērpties, un lietišķā – izlīdzinātā konstruktīvisma izteiksmē – pārējo celtņu veidojumos," atzīstot otro par "veselīgi drošāku". Galvenos rakstus noslēdz īsi kopsavilkumi angļu valodā. "Latvijas Architektūra" publicē arī valdības rīkojumus, instrukcijas, pašvaldību saistošos noteikumus un informāciju par arhitektūras konkursiem, būvniecību, būvdarbu izsolēm un cenām. Rubrikā "Profesija" publicēti vairāki Pētera Bērzkalna kritiski raksti, kā arī LU Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes būvinženieru specialitātes mācību plāni. Pēdējie izrādījās noderīgi emigrācijā, it īpaši ASV, kad arhitektiem no Latvijas ar LU diplomu bija jāpierāda, ko viņi ir mācījušies Arhitektūras fakultātē. Pēc Latvijas okupācijas "Latvijas Architektūras" 1940. gada 6. numurs sākas ar anonīmu ievadu: "21. jūlijā Latvijas Republikas Saeima pasludināja Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku. 5. augustā Latvija uzņemta (...). Architektu uzdevumi sociālistiskā valstī ir citādāki nekā kapitālistiskā. (...) Ar idejiski vienkāršiem atrisinājumiem architektam jācenšas nostādīt savus darbus tuvāk plašu masu izpratnei. (...) Daudz varam mācīties no Padomju Savienības architektiem, kas savā izdevumā "Architektūra Sociālistisko Padomju Republiku Savienībā" neatsakās no visasākās kritikas. (...) Pa šo ceļu jācenšas iet arī Padomju Latvijas architektiem un sava izdevuma slejās brīvi jāizteic savas domas..." Tam gan nav lemts notikt, jo žurnāla sestais numurs ir pēdējais, neraugoties uz padomju varai lojālo nostāju.
Izdevums iznāk reti un neregulāri. Tas ir laiks, kad samērā noslēgtajā pirmskara Latvijas sabiedrībā augušie arhitekti nonāk pasaulē un no darba brīvajā laikā dodas tālos ceļojumos. Tur, it īpaši Skandināvijā, viņi iepazīst mūsdienu arhitektūru. R. Legzdiņš secina, ka pirmskara Latvijā "... daļa no mūsu arhitektiem savu uzdevumu pārprata. Aizmirstot pietāti pret Rīgu, kurai tik salvens siluets kā reti kādai pilsētai Eiropā, arhitekti šo vēstures devumu sajauca. (...) Vecrīgas kvartālus nojauca ar garantiju, ka tur komunikācija nekad nefunkcionēs." ("Architekts", 1950, Nr. 1, 7. lpp.). Paradoksāli, bet šo atziņu autors pauž rakstā, kas veltīts prof. E. Laubes jubilejai. Zviedrijā turpretī, kā raksta Staņislavs Borbals: "ļoti respektē celtniecības pieminekļus un katru daudzmaz arhitektoniski pieņemami atrisinātu vecu rātsnamu saudzē, cik iespējams. Tāpēc bieži jaunajiem pilsētu namiem, ko būvē pie vecā tirgus laukuma, ir jāpiemērojas, jāpakļaujas vai pat jāpaliek kā fonam, uz kā vecai celtnei izcelties. (...) modernās konstrukcijas ir samazinājušas celtņu nesošo daļu līdz minimumam. Kā tad Zviedrijā cenšas veidot sabiedriskās celtnes, kas kā laika simbols paliktu nākamajām paaudzēm? ... rotaļāšanās ar klasiskajām formām šeit nav populāra." ("Architekts", 1951, Nr. 2, 7. lpp.). Izdevums ir neregulārs, un katrs numurs veltīts kādai no zemēm, kur darbojas latviešu arhitekti (ASV, Zviedrija u.c.), publicēti arī Latvijas notikumu apskati. Sākot no Nr. 9 (1959) žurnāls "Architekts" tiek iespiests uz krītpapīra, ar ilustrācijām, A4 formātā. Redaktors ārpus Eiropas ir P. Kundziņš (Kanādā), Eiropā – R. Legzdiņš (Zviedrijā). Uz numura vāka – Brāļu kapi, ar norādi uz memoriāla publikāciju franču "AA" 1938. gada 7. numurā. Arī vēlākajos numuros ir materiāli par Latviju (Melngalvju nams, Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs u.c.). Pēdējais, apvienotais, numurs 19/20, 21 "Architekts" tika izdots Rīgā, 1993. gadā, izmantojot Roberta Legzdiņa sagatavotos materiālus, redaktors Mihails Savisko. Simboliski – uz tā pēdējā vāka Gunāra Birkerta Latvijas Nacionālās bibliotēkas skice. Žurnāls "Architekts" korekti nospēlēja savu lomu, visus Latvijas profesionālās arhitektūras preses trimdas gadus informēdams lasītāju par latviešu izcelsmes arhitektu darbību pasaulē, varbūt pārāk maz pieskardamies dzimtenei. Šeit vainojama gan trimdas neiecietība pret "sarkano" arhitektūru, gan dzimtenes bailes dot informāciju. Latvijas arhitekti zināja par represijām pret literātiem, kas bija publicējuši savus darbus ārzemēs. Emigrācijā LAB internajām vajadzībām kalpoja izdevums "Architektu kopraksts", kas iznāca ASV kserokopiju veidā. Vajadzība pēc šāda izdevuma elektroniskās saziņas laikmetā ir niecīga. Vienā no pēdējiem numuriem (1990, Nr. 58, atbildīgais redaktors Andris Roze, LABGB) publicēti Ojāra Bīskapa, Staņislava Borbala u.c. darbi. Turpat Eižens Janišs stāsta par iespaidiem LAS kongresā Rīgā 1989. gada novembrī, atzīstot, ka "LAB turpat vai pusgadsimteni sekmīgi pārstāvējusi mūsu profesiju Brīvajā Pasaulē un turpinās šīs funkcijas vismaz līdz tam laikam, kad Latvija atkal būs Brīva Valsts." Līdz brīvajai valstij un profesionālam arhitektu izdevumam bija ilgi jāgaida. Padomju Latvijā žurnālu izdošana bija koncentrēta dažādu kompartijas kontrolētu institūciju, piemēram, LPSR MP Preses komitejas, rokās, lai varētu sākt jaunu žurnālu, bija nepieciešama Maskavas atļauja. Kāpēc tā netika prasīta? T.s. radošajām savienībām, tostarp Latvijas Arhitektu savienībai, jau bija piešķirti kopīgi plašsaziņas līdzekļi. Laikraksts "Literatūra un Māksla", kurš iznāca no 1959. līdz 1992. gadam un kurā arhitektūras un mākslas nodaļu vadīja mākslas zinātnieces Ausma Balcerbule, Laima Slava u.c.; astoņdesmitajos tā publicēja diskusijas par aktuāliem ekoloģijas jautājumiem. Žurnālā "Māksla", kas iznāca no 1952. līdz 1994. gadam, arhitektūras nodaļu vadīja Mihails Savisko. Tagad viņa vadībā arhitektūra tiek popularizēta žurnālā "Māksla Plus". Īsu laiku, no 1978. līdz 1981. gadam, iznāca "ACD" jeb "Arhitektūra, Celtniecība, Dizains", ar apakšvirsrakstu "Latvijas PSR arhitektu, celtnieku un dizaineru darba pieredze". Izdevējs – Latvijas Zinātniski tehniskās informācijas zinātniskās pētniecības institūts. "ACD" deva vairākus nosaukumus – izdevums, apskats un teorētisks un praktisks rakstu krājums –, lai izvairītos no vārda "žurnāls" lietošanas. Konspirācijas pēc arī izdevuma numerācija ir slēpta, tāpat kā faktiskais redaktors žurnālists Elmārs Starpins ir nosaukts par atbildīgo sekretāru. Pēdējais "ACD" laidiens "Lauku ciemati" iznāca 1986. gadā, lai gan, spriežot pēc publicētajiem nekrologiem, tas sagatavots piecus gadus iepriekš. Periodisku izdevumu ar nosaukumu "Latvijas Arhitektūra" mēģināja atjaunot LAS, 1989. gadā izdodot žurnāla formāta izdevumu; galvenais redaktors – Uldis Pīlēns. Tā sākumā "Rezolūcija par neatkarību", pieņemta Latvijas arhitektu kopsapulcē 1989. gada 28. jūnijā. Tā saturā daudz vēstures, pārpublicēta jau minētā Janīnas Jasenas 1939. gada eseja "Arhitektūras tautiskumi", ir raksti par latviešu arhitektiem pasaulē, intervija ar Gunāru Birkertu. Diemžēl kvalitatīvajam pirmajam laidienam citi nesekoja. Sekmīgāks bija nākamais mēģinājums, kad 1995. gadā izdevniecība "Baltika" sāka izdot žurnālu "Latvijas Arhitektūra. Dizains. Interjers. Dārzs", kas iznāca reizi divos mēnešos līdz 1999. gadam. Kopš 1999. gada žurnālu "Latvijas Architektūra" publicē izdevniecība "Lilita". P.S. Gatavojoties žurnāla lay-out maiņai, aptaujāju redkolēģijas locekļus par "ch" eksistenci žurnāla nosaukumā, kas ir reģistrēts LR Uzņēmumu reģistrā un akcentē mūsdienu izdevuma pārmantojamību no pirmskara Latvijas. Domas par "ch" nosaukumā dalījās. No "man tas netraucē, jo ir vēsturiska remarka, nodeva atmodas laika simbolu īpašajam nozīmīgumam, spējai aiz burta redzēt pastāstu" (Pēteris Blūms), līdz "jāizlabo, protams, arī gramatiskā kļūda žurnāla nosaukumā" (Jānis Krastiņš). Autors: Jānis Lejnieks, Dr. arch. Avoti: 1. Latvijas Arhitektu biedrības protokolu grāmata, 1924.–1938. gads, LAS. 2. "Latviešu periodika", 3. sējums, 1. daļa. 1920–1940, R., 1988. 3. Ādolfs Šilde, "Latvijas vēsture. 1914–1940", "Daugava", 1976. 4. Edgars Dunsdorfs, "Kārļa Ulmaņa dzīve", "Daugava", 1978. 5. "Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis...", R., 2007.
