abc.lv skaitļos

Lietotāji online57
Aktīvie uzņēmumi19771
Nozares raksti805
Ekspertu atbildes2474
Valstij – 90, žurnālam "Latvijas Architektūra" – 70 : abc.lv

Valstij – 90, žurnālam "Latvijas Architektūra" – 70

Valstij – 90, žurnālam
Latvijā jau 19. gadsimtā, Krievijas cariskās administrācijas apstākļos, bija pieejami ārzemju arhitektūras žurnāli, kas, protams, neatspoguļoja tālās Eiropas nomales jaunumus, nemaz nerunājot par to analīzi. Par profesionālu un periodisku arhitektūras izdevumu Latvijā tika spriests arī tolaik. 20. gadsimta sākumā vāciski orientētās Rīgas Arhitektu biedrības (dibināta 1889. gadā) centieni vainagojās ar gadagrāmatu, kas aptvēra tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju. Izdevums "Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen" iznāca reizi gadā no 1907. līdz 1913. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara, 1926. gadā, Rīgas Vācu arhitektu biedrība izdeva tikai vēl vienu "Baltijas mākslas gadagrāmatu", arī vācu valodā. Tolaik baltvācu politiskās, ekonomiskās un kultūras, arī baltvācu arhitektu, ietekme Latvijas Republikā jau bija sarukusi. Latviešu arhitekti 1924. gada 2. februārī nodibināja Latvijas Arhitektu biedrību (LAB) un jau maija pilnsapulcē tika apspriests jautājums par līdzdalību "Latvijas Inženieru un Tehniķu Kongresa Biroja Žurnālā", bet LAB finansiāli žurnālu neatbalsta. No 1928. gada tas iznāca ar nosaukumu "Tehniskais Žurnāls", bet līdzekļu trūkuma dēļ 1930. gadā pārstāja iznākt. Redakcijas komisijā ir darbojušies arhitekti Pauls Kundziņš (1925–1930) un Valdemārs Feizaks (1928–1930). Pauls Kundziņš 1925. gada marta LAB pilnsapulcē ziņoja, ka ir panākta vienošanās ar "Ilustrētā Žurnāla" (IŽ) izdevēju par žurnāla daļas atvēlēšanu rakstiem un ilustrācijām par arhitektūru. Par žurnāla "Arhitektūras nodaļas" redaktoru vienbalsīgi ievēlēja arhitektu Aleksandru Birzenieku. Septembra pilnsapulcē atbalstu nesaņēma Arnolda Lamzes ierosinājums izdot žurnālu kopā ar vācu kolēģiem. Nākamā gada novembra pilnsapulcē Kundziņš ziņoja, ka sadarbība ar IŽ īstenojas. "Ilustrēts Žurnāls" iznāca no 1920. līdz 1929. gadam ar valdības atbalstu; kad tas tika pārtraukts, žurnāla izdošana apstājās. Jautājumu par patstāvīga žurnāla sākšanu 1927. gada oktobra LAB pilnsapulce "pagaidām atzīst par mazizdevīgu". Desmit gadus vēlāk, 1936. gada februārī, valde konstatēja, ka daudzas sēdes veltījusi sava mēnešraksta izdošanai, bet līdzekļu trūkuma dēļ nav bijis iespējams panākt vienošanos ar izdevējiem. Beidzot 1937. gada maija pilnsapulcē Osvalds Tīlmanis ziņoja, ka žurnāla izdošana prasa 6500 latu pusgadā. Diskusijas raisījās par saturu, daļa biedru vēlējās to "arhitektonisku", daļa – "praktisku, saistītu ar lauku būvniecību". 1938. gada 7. februārī ir pēdējais ieraksts protokolu grāmatā, tādēļ "Latvijas Architektūras" komerciālā puse nav zināma. Spriežot pēc apjomīgā reklāmu klāsta, žurnāls ir pašfinansējošs izdevums, lai gan nav izslēgta iespēja, ka pirmo numuru publicēšana tikusi dotēta. Latvijas to gadu lielākā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga "Komandit sabiedrība Būv- un kokrūpniecības uzņēmums "L. Neiburgs un Ko" ir nopircis aizmugures vāku, Miķelis Vaitnieks – otrā vāka pusi, redzamas arī Rīgas cementa fabrikas "C.CH.SCHMIDT" un kompānijas "Paul Boehm" reklāmas. Starp citu, Neiburgs 20. gadu beigās izbūvēja toreizējo Latvijas Arhitektu biedrības (LAB), tagadējo Latvijas Arhitektu savienības mītni "Zviedru vārtos".
"Latvijas Architektūras" pimais numurs iznāca 1938. gada jūlijā. Tas bija melnbalts, 52 lappuses biezs mēnešraksts, kura atbildīgais redaktors – arhitekts Jānis Rutmanis. Redakcijas komisiju veidoja Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektonisko jautājumu komisijas priekšsēdētājs Dr. arch. Eižens Laube un Latvijas Arhitektu biedrības valdes loceklis Eduards Grosbergs. Abonements līdz gada beigām maksāja desmit latu. Redaktors Jānis Rutmanis (1894, Latvija–1978, ASV) bija arhitekts, darbojies arī kā publicists IŽ u.c. Viņa lielākais celtnieciskais veikums – Lielās Ģildes pārbūve par Kongresu namu – gan vairs nav skatāms, jo ēka pēc ugunsgrēka sešdesmitajos ir pārbūvēta.
Izdevuma sākumā ir Latvijas valsts un Ministru prezidenta Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētāja Dr. Kārļa Ulmaņa portrets un uzruna, kas ir daļa no viņa runas Nacionālās celtniecības komitejas pirmajā sēdē 1936. gada 29. aprīlī. "Jāgādā par to, lai celtnēs un daiļumā mūsu laukiem un pilsētām piešķirtu jaunu seju un izteiksmi, (..) latvisku un latviskāku seju un izteiksmi; lai savā sejā un izteiksmē mūsu zeme pieskaņotos tagad un arvien vairāk tam, kas še patiesi no pašas zemes nāk, tam, kas te ir audzis un veidojies gadusimteņos un tūkstošos." Seko LAB priekšsēdētāja Osvalda Tīlmaņa un Rīgas būvju valdes priekšnieka Pāvila Dreimaņa līdzīga rakstura ievadi. Žurnāla pirmajā numurā redaktors apraksta Dziesmu svētku estrādes (tovasar Uzvaras laukumā notiek IX Dziesmu svētki), prof. Pauls Kundziņš raksta par saviem iecienītajiem "bumbuļstabiem", apskatīti jaunie muzeji Airītēs un Nāves salā, kā arī Pasta krājkases projektu sacensība. Ir arī hronikas, tehnikas, darbu un izsoļu, literatūras un sacensību sadaļas. Pēdējā publicēti noteikumi konkursam par labāko projektu Uzvaras laukuma izbūvei. Turpmākajās burtnīcās apskatītas jaunbūves, piemēram, Tiesu pils, publicēts arī krāsains tās interjera attēls, Daugavpils Vienības nams. Atsevišķi numuri veltīti Paulam Kundziņam un Eiženam Laubem. Izņēmums ir Aleksandra Klinklāva darbi, jo LAB ir viņu izslēgusi no savām rindām par neētisku rīcību Studentu nama konkursa sakarā, kad arhitekts, izmantojot pazīšanos, saņēma pasūtījumu, lai gan viņa piedāvājums konkursā bija novērtēts tikai ar ceturto prēmiju. Žurnāla pozīcija bija relatīvi objektīva un vērtējoša, ņemot vērā autoritārā režīma kultūras politikas noteiktās robežas. Pēc 1934. gada 15. maija tika ieviesta cenzūra, bet 1938. gada februārī valdība pieņēma Preses likumu, kas izsludināja fiktīvu preses brīvību, prasot Ulmaņa ideju izplatīšanu un uzskaitot aizliegumus. Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību kompetencē bija arī periodisko izdevumu cenzēšana. Tomēr daži "Latvijas Architektūras" autori izsakās visai asi (Pēteris Bērzkalns par saimnieciskajiem faktoriem 13. janvāra ielas regulācijas projektā "LA" Nr. 10/11., 1939; Janīna Jasenas par "arhitektūras tautiskumu" "LA" Nr. 1., 1940). Arī "Latvijas Architektūras" redaktors, rakstot par Latvijas Profesiju kameras 1939. gada jūnijā sarīkoto celtniecības izstādi ("LA" Nr. 6., 1939), atzīst, ka "mums pēdējos gados ir divas arhitektūras – jaunā – oficiālā – ar hellēnistiskā laika rakstura tieksmi akcentēties, dekoratīvi aptērpties, un lietišķā – izlīdzinātā konstruktīvisma izteiksmē – pārējo celtņu veidojumos," atzīstot otro par "veselīgi drošāku". Galvenos rakstus noslēdz īsi kopsavilkumi angļu valodā. "Latvijas Architektūra" publicē arī valdības rīkojumus, instrukcijas, pašvaldību saistošos noteikumus un informāciju par arhitektūras konkursiem, būvniecību, būvdarbu izsolēm un cenām. Rubrikā "Profesija" publicēti vairāki Pētera Bērzkalna kritiski raksti, kā arī LU Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes būvinženieru specialitātes mācību plāni. Pēdējie izrādījās noderīgi emigrācijā, it īpaši ASV, kad arhitektiem no Latvijas ar LU diplomu bija jāpierāda, ko viņi ir mācījušies Arhitektūras fakultātē. Pēc Latvijas okupācijas "Latvijas Architektūras" 1940. gada 6. numurs sākas ar anonīmu ievadu: "21. jūlijā Latvijas Republikas Saeima pasludināja Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku. 5. augustā Latvija uzņemta (...). Architektu uzdevumi sociālistiskā valstī ir citādāki nekā kapitālistiskā. (...) Ar idejiski vienkāršiem atrisinājumiem architektam jācenšas nostādīt savus darbus tuvāk plašu masu izpratnei. (...) Daudz varam mācīties no Padomju Savienības architektiem, kas savā izdevumā "Architektūra Sociālistisko Padomju Republiku Savienībā" neatsakās no visasākās kritikas. (...) Pa šo ceļu jācenšas iet arī Padomju Latvijas architektiem un sava izdevuma slejās brīvi jāizteic savas domas..." Tam gan nav lemts notikt, jo žurnāla sestais numurs ir pēdējais, neraugoties uz padomju varai lojālo nostāju.
Otrā pasaules kara beigās apmēram trīs ceturtdaļas Latvijas arhitektu devās emigrācijā, pirmajos pēckara gados viņi apmetās Vācijā un Zviedrijā, vēlāk vairākums izceļoja uz ASV, Kanādu un Austrāliju. Profesionālo saišu uzturēšanai kalpoja ļoti plāna brošūra A5 formātā jeb žurnāls "Architekts", kas sāka iznākt 1950. gada decembrī Stokholmā; redakcija: P. Kundziņš, R. Legzdiņš. Šie abi arhitekti veido arī nākamos LAB ziņu numurus, jo izdevuma galvenais uzdevums ir informēt pasaulē izklīdušos "architektu saimes locekļus", arī publicējot viņu adreses, tostarp dažādās "dīpīšu" (deported persons) nometnēs.
Izdevums iznāk reti un neregulāri. Tas ir laiks, kad samērā noslēgtajā pirmskara Latvijas sabiedrībā augušie arhitekti nonāk pasaulē un no darba brīvajā laikā dodas tālos ceļojumos. Tur, it īpaši Skandināvijā, viņi iepazīst mūsdienu arhitektūru. R. Legzdiņš secina, ka pirmskara Latvijā "... daļa no mūsu arhitektiem savu uzdevumu pārprata. Aizmirstot pietāti pret Rīgu, kurai tik salvens siluets kā reti kādai pilsētai Eiropā, arhitekti šo vēstures devumu sajauca. (...) Vecrīgas kvartālus nojauca ar garantiju, ka tur komunikācija nekad nefunkcionēs." ("Architekts", 1950, Nr. 1, 7. lpp.). Paradoksāli, bet šo atziņu autors pauž rakstā, kas veltīts prof. E. Laubes jubilejai. Zviedrijā turpretī, kā raksta Staņislavs Borbals: "ļoti respektē celtniecības pieminekļus un katru daudzmaz arhitektoniski pieņemami atrisinātu vecu rātsnamu saudzē, cik iespējams. Tāpēc bieži jaunajiem pilsētu namiem, ko būvē pie vecā tirgus laukuma, ir jāpiemērojas, jāpakļaujas vai pat jāpaliek kā fonam, uz kā vecai celtnei izcelties. (...) modernās konstrukcijas ir samazinājušas celtņu nesošo daļu līdz minimumam. Kā tad Zviedrijā cenšas veidot sabiedriskās celtnes, kas kā laika simbols paliktu nākamajām paaudzēm? ... rotaļāšanās ar klasiskajām formām šeit nav populāra." ("Architekts", 1951, Nr. 2, 7. lpp.). Izdevums ir neregulārs, un katrs numurs veltīts kādai no zemēm, kur darbojas latviešu arhitekti (ASV, Zviedrija u.c.), publicēti arī Latvijas notikumu apskati. Sākot no Nr. 9 (1959) žurnāls "Architekts" tiek iespiests uz krītpapīra, ar ilustrācijām, A4 formātā. Redaktors ārpus Eiropas ir P. Kundziņš (Kanādā), Eiropā – R. Legzdiņš (Zviedrijā). Uz numura vāka – Brāļu kapi, ar norādi uz memoriāla publikāciju franču "AA" 1938. gada 7. numurā. Arī vēlākajos numuros ir materiāli par Latviju (Melngalvju nams, Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs u.c.). Pēdējais, apvienotais, numurs 19/20, 21 "Architekts" tika izdots Rīgā, 1993. gadā, izmantojot Roberta Legzdiņa sagatavotos materiālus, redaktors Mihails Savisko. Simboliski – uz tā pēdējā vāka Gunāra Birkerta Latvijas Nacionālās bibliotēkas skice. Žurnāls "Architekts" korekti nospēlēja savu lomu, visus Latvijas profesionālās arhitektūras preses trimdas gadus informēdams lasītāju par latviešu izcelsmes arhitektu darbību pasaulē, varbūt pārāk maz pieskardamies dzimtenei. Šeit vainojama gan trimdas neiecietība pret "sarkano" arhitektūru, gan dzimtenes bailes dot informāciju. Latvijas arhitekti zināja par represijām pret literātiem, kas bija publicējuši savus darbus ārzemēs. Emigrācijā LAB internajām vajadzībām kalpoja izdevums "Architektu kopraksts", kas iznāca ASV kserokopiju veidā. Vajadzība pēc šāda izdevuma elektroniskās saziņas laikmetā ir niecīga. Vienā no pēdējiem numuriem (1990, Nr. 58, atbildīgais redaktors Andris Roze, LABGB) publicēti Ojāra Bīskapa, Staņislava Borbala u.c. darbi. Turpat Eižens Janišs stāsta par iespaidiem LAS kongresā Rīgā 1989. gada novembrī, atzīstot, ka "LAB turpat vai pusgadsimteni sekmīgi pārstāvējusi mūsu profesiju Brīvajā Pasaulē un turpinās šīs funkcijas vismaz līdz tam laikam, kad Latvija atkal būs Brīva Valsts." Līdz brīvajai valstij un profesionālam arhitektu izdevumam bija ilgi jāgaida. Padomju Latvijā žurnālu izdošana bija koncentrēta dažādu kompartijas kontrolētu institūciju, piemēram, LPSR MP Preses komitejas, rokās, lai varētu sākt jaunu žurnālu, bija nepieciešama Maskavas atļauja. Kāpēc tā netika prasīta? T.s. radošajām savienībām, tostarp Latvijas Arhitektu savienībai, jau bija piešķirti kopīgi plašsaziņas līdzekļi. Laikraksts "Literatūra un Māksla", kurš iznāca no 1959. līdz 1992. gadam un kurā arhitektūras un mākslas nodaļu vadīja mākslas zinātnieces Ausma Balcerbule, Laima Slava u.c.; astoņdesmitajos tā publicēja diskusijas par aktuāliem ekoloģijas jautājumiem. Žurnālā "Māksla", kas iznāca no 1952. līdz 1994. gadam, arhitektūras nodaļu vadīja Mihails Savisko. Tagad viņa vadībā arhitektūra tiek popularizēta žurnālā "Māksla Plus". Īsu laiku, no 1978. līdz 1981. gadam, iznāca "ACD" jeb "Arhitektūra, Celtniecība, Dizains", ar apakšvirsrakstu "Latvijas PSR arhitektu, celtnieku un dizaineru darba pieredze". Izdevējs – Latvijas Zinātniski tehniskās informācijas zinātniskās pētniecības institūts. "ACD" deva vairākus nosaukumus – izdevums, apskats un teorētisks un praktisks rakstu krājums –, lai izvairītos no vārda "žurnāls" lietošanas. Konspirācijas pēc arī izdevuma numerācija ir slēpta, tāpat kā faktiskais redaktors žurnālists Elmārs Starpins ir nosaukts par atbildīgo sekretāru. Pēdējais "ACD" laidiens "Lauku ciemati" iznāca 1986. gadā, lai gan, spriežot pēc publicētajiem nekrologiem, tas sagatavots piecus gadus iepriekš. Periodisku izdevumu ar nosaukumu "Latvijas Arhitektūra" mēģināja atjaunot LAS, 1989. gadā izdodot žurnāla formāta izdevumu; galvenais redaktors – Uldis Pīlēns. Tā sākumā "Rezolūcija par neatkarību", pieņemta Latvijas arhitektu kopsapulcē 1989. gada 28. jūnijā. Tā saturā daudz vēstures, pārpublicēta jau minētā Janīnas Jasenas 1939. gada eseja "Arhitektūras tautiskumi", ir raksti par latviešu arhitektiem pasaulē, intervija ar Gunāru Birkertu. Diemžēl kvalitatīvajam pirmajam laidienam citi nesekoja. Sekmīgāks bija nākamais mēģinājums, kad 1995. gadā izdevniecība "Baltika" sāka izdot žurnālu "Latvijas Arhitektūra. Dizains. Interjers. Dārzs", kas iznāca reizi divos mēnešos līdz 1999. gadam. Kopš 1999. gada žurnālu "Latvijas Architektūra" publicē izdevniecība "Lilita". P.S. Gatavojoties žurnāla lay-out maiņai, aptaujāju redkolēģijas locekļus par "ch" eksistenci žurnāla nosaukumā, kas ir reģistrēts LR Uzņēmumu reģistrā un akcentē mūsdienu izdevuma pārmantojamību no pirmskara Latvijas. Domas par "ch" nosaukumā dalījās. No "man tas netraucē, jo ir vēsturiska remarka, nodeva atmodas laika simbolu īpašajam nozīmīgumam, spējai aiz burta redzēt pastāstu" (Pēteris Blūms), līdz "jāizlabo, protams, arī gramatiskā kļūda žurnāla nosaukumā" (Jānis Krastiņš). Autors: Jānis Lejnieks, Dr. arch. Avoti: 1. Latvijas Arhitektu biedrības protokolu grāmata, 1924.–1938. gads, LAS. 2. "Latviešu periodika", 3. sējums, 1. daļa. 1920–1940, R., 1988. 3. Ādolfs Šilde, "Latvijas vēsture. 1914–1940", "Daugava", 1976. 4. Edgars Dunsdorfs, "Kārļa Ulmaņa dzīve", "Daugava", 1978. 5. "Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis...", R., 2007.

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.

Nedēļas tēma

Aktuālie piedāvājumi

Aktualitātes

Uzņēmējs runā

Mūsdienīga un ērta apkure dzīvokļiem un privātmājām

ONYX_HYDRO_INTERIOR

Centrālapkures granulu kamīns MARELI SYSTEMS ONYX HYDRO ir ideāla stila, dizaina, kvalitātes un cenas kombinācija. Konsultācijas par apkures katlu un apkures sistēmu ierīkošanu un iegādi Siltumtehnikas centrā "FAN" Rīgā, Ventspils ielā 15, kā arī www.fan.lv.