Praktiskie Padomi: Laminētais grīdas segums
Par to, kur un kad radīts pirmais lamināts, klīst vairāki nostāsti, taču oficiāli tiek uzskatīts, ka pirmās lamināta grīdas ir izgatavotas pagājušā gadsimta 80-to gadu vidū Šveicē.
Termins "lamināts" ir ērts un īss, bet vienlaikus nedaudz neprecīzs. Laminēšanai (laminēšana – uz virsmas uzklāta caurspīdīga aizsargplēve) var tikt pakļauti visdažādākie materiāli, sākot ar papīru un kartonu un beidzot ar tērauda metāla plāksnēm. Cits vārdu salikums "lamināta parkets" ir vēl neveiksmīgāks. Lamināts nekādā gadījumā nav parkets, bet parkets nekad netiek laminēts – to vienkārši pārklāj ar laku. Viskorektākais un pareizākais nosaukums būtu "laminētais grīdas segums".
Lai kāds arī būtu visprecīzākais nosaukums, svarīgākā tomēr ir paša materiāla būtība un izmantošanas iespējas. Ar laminātu ir iespējams izveidot dažādus dizainus – parketa, dēļu vai flīžu rakstus, un tam piemīt gan ļoti laba nodilumizturība, gan arī labas siltuma vadāmības īpašības.
Laminātu var klāt dažāda veida telpās, tomēr to nav ieteicams klāt vietās, kur ir paaugstināts mitrums (piemēram, vannasistabā). Piemēram, laminātu var likt arī koridorā, tomēr, ja šī zonā ir pirmajā stāvā un slapjā vai ziemas laikā intensīvi tiek staigāts ar ielas apaviem, labāk klāt citu materiālu. Ja laminātu klāj mājas trešā stāva koridorā, kur noslodze ir mazāka, tad problēmām nevajadzētu būt.
Lai lamināts ilgāk kalpotu, to ieteicams izvēlēties vismaz 7 mm biezu. No lamināta biezuma ir atkarīga arī tā stabilitāte un noturība pret deformācijām. Ir vēl daudz citu īpašību, kurām vajadzētu pievērst uzmanību, pirms iegādāties vienu vai otru laminātu.
Labas kvalitātes lamināts kalpos ilgi, un arī pēc 10 vai 15 gadiem izskatīsies nevainojami. Piebriedušas šuves, spraugas savienojuma vietās un nodilusi virsējā kārta, tās ir raksturīgas īpašības tikai lētam un nekvalitatīvam laminātam.
Pastāv uzskats, ka lamināts mēdz būt slikts grīdas seguma veids. Šo stereotipu veicina dažkārt pieejamā lamināta lētā cena un no tās izrietošā sliktā kvalitāte. Diemžēl, arī lamināts, kā gandrīz jebkura prece, kas ir aizdomīgi lēta, var izrādīties nekvalitatīva. Ieteicams izvēlēties pieejamās "vidējās" cenas, kas ir sākot no Ls 8. Tad lamināts labi izskatīsies arī pēc 10 gadiem.
Tomēr cena un lamināta klase ne vienmēr ir noteicošais, lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, kas ir lamināta ražotājs.
Lamināta priekšrocības
Laminātam ir daudz priekšrocību – tas nav jāslīpē un jālako, tas neizbalo saulē un no tā ir daudz vieglāk notīrīt jebkuru traipu. Gadījumā, ja pēc vairāku gadu ekspluatācijas jāveic remonts un ir vēlme līmēt ne tikai jaunas tapetes, bet klāt arī jaunu grīdu, lamināta nomaiņa būs krietni vienkāršāka un lētāka. Tāpat arī veco laminātu (kurš ir nokalpojis jau daudzus gadus) vēl varēs izmantot vasarnīcā vai dārza mājiņā. Te vietā ir teiciens, ka lamināta grīda kalpos Jums, nevis Jūs grīdai.
Lamināta konstrukcijas un
materiāla uzbūve
Lamināts ir 6 – 12 mm biezs, 100 – 140 cm garš un parasti aptuveni 20 cm plats plākšņu materiāls, kura malās ir speciālas spundes plākšņu savienošanai. Lamināta virspusē var būt attēlots desmitiem koka sugu un krāsu toņu (tāpat flīžu, akmens vai jebkā cita attēli). Šīs ir vienīgās lamināta un parketa līdzības.
Lamināta dēļa uzbūve atgādina pīrāgu. Par virsējo aizsargkārtu kalpo speciāla, ļoti izturīga plēvīte no melomīna vai akrila sveķiem – no tā arī ir radies lamināta nosaukums. Tieši šī kārta pilda vissvarīgākās lamināta izturības funkcijas, pasargā pret nodilumu, mitruma iedarbību un pret izbalošanu saules staru ietekmē. Tieši šī, virsējā kārta, lielā mērā nosaka gan materiāla kvalitāti, gan arī tā cenu. Nākamā kārta ir dekoratīvā, kas sastāv no speciāli apstrādāta un piesūcināta papīra, kas var imitēt jebkuru koka faktūru un struktūru vai jebkuru citu materiālu.
Lamināta vidus jeb pamatkārta sastāv no HDF plāksnes (High Density Fibroboard tulkojumā varētu nozīmēt "Blīva kokšķiedru plate"). Principā tā ir parastā kokšķiedru plate, tikai ar ļoti augstu blīvumu, kas nodrošina izturību, cietību, ģeometrisku precizitāti un spēju pretoties mitrumam. Tuvākais, līdzīgais materiāls HDF plāksnei ir mēbeļu un sienas paneļu ražošanā tik ļoti iecienītais MDF (tā pati kokšķiedru plate tikai ar vidēju blīvumu). Lamināta ražošanā MDF netiek izmantots, jo tam nepiemīt pietiekoša izturība. Citi vidus kārtas apzīmējumi parasti ir vienkārši nepareizi, tā, piemēram, bieži lietotais DSP ir tas pats MDF, tikai nosaukuma saīsinājums no krievu valodas.
Apakšējā kārta sastāv no nerafinēta vai ar sveķiem piesūcināta papīra, kura galvenā nozīme ir HDF plāksnes aizsardzība pret mitrumu un visa pīrāga stabilizēšana. Vēl mēdz būt lamināts, kura apakšā jau rūpnieciski ir iestrādāts skaņas izolācijas materiāls, šādā gadījumā, ieklājot laminātu, vairs nav jālieto apakšklājs.
Eiropas normatīvi par lamināta kvalitāti un kā iegādāties sev visatbilstošāko laminātu?
1999. gadā tika ieviesti vienotie Eiropas normatīvi par lamināta kvalitāti, kurus apstiprināja Eiropas Lamināta Ražotāju Asociācija (EPLF), kurā ietilpst 19 valstis. Katrs lamināta grīdas tips iziet
18 dažādus kvalitātes testus, tādus kā nodilumizturība, triecienizturība, skaņas izolācija, izturība pret skrāpējumiem, izturība pret saules staru iedarbību utt. Taču lielākā daļa patērētāju, izvēloties laminātu, visticamāk, neko nezina par šīm pārbaudēm, tāpēc savu izvēli balsta tikai uz lamināta vizuālo izskatu un klasi. Tomēr tas nenozīmē, ka klase vienmēr ir galvenais un precīzākais kritērijs, pēc kā mērīt kvalitāti. Piemēram, poļu ražotāji savam produktam, mērot ar saviem instrumentiem, dod laminātam 33. klasi, bet objektīvi, pēc citiem parametriem poļu 33. klase var būt sliktāka nekā vācu ražojuma 31. klase.
Piemēram, "Taber-test" nosaka abrazīvā diska apgriezienu skaitu līdz lamināta virsējās kārtas nodilumam. Tas nozīmē, ka lamināta virsējā kārta tiek slīpēta tik ilgi, līdz parādās nodiluma pēdas (parasti disks veic no 6 000 līdz 20 000 apgriezienus), pēc šī testa arī tiek noteikta lamināta nodilumizturības klase. Tā kā neeksistē vienots pārbaudes instruments, tas nozīmē, ka katrs ražotājs veic
"Taber-testu" ar to instrumentu, kāds viņam ir pieejams, līdz ar to šie rādītāji var diezgan krasi atšķirties.
Pēc Eiropas normatīviem lamināts tiek iedalīts nodilumizturības klasēs atbilstoši testu rezultātiem.
21.klase – Dzīvojamās telpas (guļamistaba)
22.klase – Dzīvojamās telpas ar vidēju noslogojumu (bērnistaba)
23.klase – Dzīvojamās telpas ar augstu noslogojumu (virtuve, gaitenis)
31.klase – Sabiedriskās telpas ar mazu noslogojumu (pārrunu telpa)
32.klase – Sabiedriskās telpas ar vidēju noslogojumu (ofiss)
33.klase – Sabiedriskās telpas ar lielu noslogojumu (veikals)
Šīm klasēm nav īpaši lielas nozīmes lamināta kvalitātē, jo ražotāji jau sen ir iemācījušies tās izmantot reklāmas nolūkos, tāpēc 21., 22. un 23. klases praktiski nav sastopamas, bet 32. klasei, kaut kur uz instrukcijas ir maza piezīme, ka šis izstrādājums ir ražots, izmantojot 32. klases tehnoloģiju, taču visi testi nav piemēroti, kas pēc būtības nozīmē, ka labākajā gadījumā šis lamināts atbilst
31. klasei.
Maldinoša var būt ražotāju garantija. Tagad tā var sasniegt pat 25 un vairāk gadus. Uz iepakojuma šis skaitlis ir norādīts ar lieliem burtiem, taču parasti, uzmanīgi palasot instrukciju, izrādās, ka garantija attiecas tikai uz savienojuma elementiem. 15 gadu garantija mēdz attiekties uz nodilumizturību, bet kopējā garantija (uz visu izstrādājumu) parasti nav lielāka par 10 gadiem un arī tad ir spēkā tikai pie ļoti daudziem nosacījumiem.
Pat tad, ja esat izlēmis lamināta klāšanu veikt paša rokām, ir ļoti būtiski un ieteicams pirms tā iegādes konsultēties ar zinošiem ekspertiem un konsultantiem, kas ieteiks ne vien cenas un kvalitātes ziņā piemērotākos lamināta veidus, bet arī ieteiks, kurš lamināts būs labākais, ja grīdu plānojat klāt pašrocīgi.
Tas ir svarīgi, jo ir lamināta veidi, kas ir specifiski un, to pašrocīgi ieklājot, var rasties problēmas. Piemēram, jaunās pieejamās "click" sistēmas mēdz būt tik smalkas, ka tās ir pavisam viegli sabojāt. Tāpēc eksperti ieteiks labāk izvēlēties cita veida laminātu, ko ieklāt būs vieglāk, bet tajā pašā laikā tas būs arī kvalitatīvs un saskaņā ar katra gaumi. Galvenokārt ieklāšanas un montēšanas sarežģītību nosaka savienojuma sistēmas.
Lamināta ieklāšana
Lamināts ir viegli ieklājams, ja precīzi tiek ievērota instrukcija, kādu profesionāli lamināta ražotāji un izplatītāji vienmēr sniedz kopā ar savu ražojumu.
1. posms. Grīdas sagatavošana un apakšklāja ieklāšana. Vispirms telpā tiek kārtīgi izslaucīta grīda un ieklāts apakšklājs. Apakšklājs ekspluatācijas laikā pasargās grīdas segumu no iespējamas mitruma iedarbības. Ļoti svarīgi ir izvēlēties pareizo apakšklāja materiālu. Ieteicams izmantot speciālos materiālus, kuri ir paredzēti apsildāmām grīdām, vai vismaz zem apakšklāja ieklāt plēvi, kura noteikti neaizkavēs siltuma atdevi telpā. Atcerēsimies siltumnīcu, arī tur plēve nekaitē saules siltumam, bet noteikti pasargās grīdas segumu pret mitruma ietekmi.
Ja pamatgrīda ir pietiekami taisna un līdzena, kā apakšklāju zem lamināta ir ieteicams izmantot pēc iespējas plānāku segumu.
2. posms. Ieklāšanas process
2.1. Pirms uzsākt ieklāšanu, lamināta plāksnes jāpārskata, vai starp tām nav brāķis. Ja kāda no tām būs nelīdzena, savienojuma vieta nebūs blīva. Izmantojot kaut nedaudz bojātus materiālus, agri vai vēlu grīdas segums visticamāk deformēsies.
2.2. Lamināta ieklāšana tiek veikta pēc peldošā principa, nestiprinot grīdas segumu pie pamatnes, bet savstarpēji savienojot ar "Click" sistēmu. "Click" sistēmas priekšrocības – segumu var izjaukt un salikt no jauna vai nomainīt pret citu laminātu. Jaunākajiem laminātiem, pateicoties "unilin click" savienojumu sistēmai, montēšana ir iespējama gan piesitot dēlīšus ar speciāla klucīša un āmura palīdzību, gan arī tikai iebīdot vienu dēli otrā, neizmantojot piesišanu ar āmuru.
2.3. Laminātu ieteicams ieklāt gaismas avota virzienā – tādā veidā mazāk pamanāmas būs paneļu savienojuma vietas. Lai vizuāli paplašinātu garas un šauras telpas, vēlams laminātu ieklāt perpendikulāri telpas garumam.
2.4. Lamināta montāžas laikā obligāti jāatstāj kompensācijas šuve, kura nebūs redzama, jo to nosegs līste. Pa telpas perimetru jāatstāj pāris milimetru liela atstarpe starp dēli un sienu, lai lamināts telpas mikroklimata izmaiņu ietekmē var "staigāt" un nerastos deformācijas.
3. posms. Kājlīstes tiek pieskaņotas durvju un grīdas krāsai, to stiprināšana pie sienas parasti notiek ar montāžas līmes palīdzību. Šāda metode nav pati labākā, ja sienu apdarē ir izmantotas tapetes, jo nereti gadās, ka ar laiku kājlīstes sāk atlīmēties no sienas kopā ar tapetēm. Visas līstu savienojuma vietas tiek rūpīgi apstrādātas ar speciālu, pēc krāsas pieskaņotu akrilu.
Raksts tapis sadarbība ar Aivaru Namatēvu, SIA "Grīdasmeistars" vadītāju, ekspertu jautājumos par visa veida grīdas segumu materiāliem.
2012.gada 7.maijā
