Latvijas Arhitektūras muzejā atklās arhitekta Kleinberga nerealizēto projektu izstādi
Latviešu mākslinieki personālizstādes rīko regulāri, latviešu arhitekti - gandrīz nekad. Grūti teikt, vai to nosakaiesīkstējusitradīcija, vai reālā dzīves situācija: ja mākslinieks pircēju bieži satiek mākslas galerijā, tad arhitekts ar pasūtītāju tiekas pie apspriežu galda.
Tādēļ notikums, kad viens no Latvijas vadošajiem un ražīgākajiem arhitektiem Arnis Kleinbergs ir sarīkojis nosacītu personālizstādi (nosacītu tādēļ, ka arhitektūrā aiz autora - publiskās sejas - vienmēr stāv līdzautoru kolektīvs), ir jāuztver kā īpašs. Radošu personību vērtē pēc paveiktajiem darbiem. Arnis Kleinbergs "Projektēšanasbiroja ARHIS" (viens no pirmajiem arhitektu birojiem, kurš tika nodibināts pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas - 1998. gadā) ietvaros ir īstenojis neskaitāmus projektus: starp tiem vairāk kā piecdesmit privātmājas, Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) nodaļu ēkas Latvijas pilsētās (2000-2012, Ogrē, Liepājā, Valmierā, Gulbenē, Madonā, Talsos), CSDD maksājumu centrs Rīgā (2005), policijas ēka Liepājā (2005), veikals "MC2" Rīgā (2002,), Vecās Ostmalas promenāde Liepājā (2002-2008), veikals "Sky& More" Rīgā (2000-2006), biroju ēka "Duntes Nami" (2004-2006), skatu tornis Dzintaru Mežaparkā (2005-2010), daudzdzīvokļu ēka "Primavera" Rīgā (2007-2010), Rīgas Motormuzeja filiāle Bauskā (2009-2011).
Ja sabiedrību nesasniedz kāds mākslas darbs, tad biežāk tā ir paša autora brīva izvēle - iekšēja cenzūra -, retāk citi apstākļi. Arhitektūrā nerealizēto darbu procents ir milzīgs, un tam parasti nav sakara ar autora gribu - "būt vai nebūt" ir pasūtītāja un valsts ekonomiskās situācijas rokās. Tostarp nerealizētie projekti ir vairāk kā būtiska arhitektūras kopējā procesa sastāvdaļa, bieži tie ir labākie autora darbi, kas dokumentē radoša indivīda personisko pieredzi tikpat labi kā atspoguļo situāciju sabiedrībā.
Izstādē "Naftalīns" Arnis Kleinbergs rāda savu tādu vai citādu iemeslu dēļ nerealizētos, sūrādarbā tapušos projektus, kurus komentē ar latviešu arhitektiem netipisku humoru: "Šajā zālē atradīsiet tikai vienu pavisam svaigu projektu, kas ar reālām cerībām veras nākotnē. Ja kaut ko vēl pamanāt vai sajūtat, ziniet, tas viss ir tīrākais naftalīns. Dažāda vecuma un izmēra tukšie sapņi, plaukta arhitektūra un apsūbējušu ideju portreti pārblīvējuši manu darba skapi un nav redzama iemesla nedarīt to -lielo tīrīšanu.
Neesmu no pagātnes pielūdzējiem, neticu stāstam par zaļāko zāli toreiz, nevēlos domās vēl un vēl izgaršot sen norītu delikatesi, negrasos šaustīt sevi un pasauli par kādu nenoplūkto augli. Man ir labs, gaviļniecisks noskaņojums, un es, paļaujoties uz jūsu tīri cilvēcisko ziņkārību, aicinu visus piedalīties vienā nelielā arhitektūras grabažu izrādē, pirms tās no istabas skapja tiek pārvietotas tālāk prom bēniņos.
Lai arī kas tas nebūtu - iespējams, nepelnīti vai arī pilnīgi bezcerīgi zaudēts konkurss, skrupulozi izstrādāts, bet krīzes pazemots tehniskais projekts vai tikai kāda "burbuļlaika" attīstītāja alkatības un nekompetences ilustrācija, vienalga, visiem tiem ir savs stāsts, savs sapnis sapnītis un beigās vēl morāle."
Informāciju sagatavoja Ilze Martinsone, Latvijas Arhitektūras muzeja pārstāve.
Foto: Stock.XCHNG
2012.gada 3.maijā
