Grozīs likumus par īpašumu apsaimniekošanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslā
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM) uzdots sagatavot un iesniegt Saeimā priekšlikumu likumprojektam "Grozījumi Aizsargjoslu likumā", kas precizētu 36.pantu, papildinot to ar nosacījumu, ka jaunveidojamās zemes vienības platības ierobežojumi nav attiecināmi uz infrastruktūras vai inženierkomunikāciju būvniecību. RAPLM, Vides ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Tieslietu ministrijai un Zemkopības ministrijai līdz 2009.gada 1.maijam jāsagatavo informatīvais ziņojums, kurā ietverts Aizsargjoslu likuma izvērtējums, priekšlikumi tajā ietverto normu integrēšanai citos normatīvos aktos, kā arī izvērtētas iespējamās izmaiņas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslas noteikšanā. Ekonomikas ministrijai līdz 2009.gada 1.novembrim jāsagatavo tiesību akts, kas noteiktu atļauju un licenču saņemšanas kārtību darbību veikšanai Latvijas Republikas kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, un tiesību aktu, kas noteiktu būvniecības kārtību būvēm minētajās teritorijās. Atbilstoši Aizsargjoslu likumam aizsargjoslas ir noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes. Krasta kāpu aizsargjoslas platums atkarīgs no kāpu zonas platuma, bet nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, izņemot gadījumus, ja pilsētās apstiprināts vietējās pašvaldības teritorijas plānojums, krasta kāpu aizsargjoslas platums tajās nav mazāks par 150 metriem. Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi, izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas. RAPLM rosina noteikt, uz kādiem zemesgabaliem neattiecas atsavināšanas ierobežojumi, piemēram, zemesgabaliem kopā ar ēku, zemes starpgabaliem vai uz jebkuru neapbūvētu zemesgabalu, noteikt atsavināmās zemes platības ierobežojumus. RAPLM arī rosina noteikt, ka Zemesgrāmatā ierakstītu valsts zemi ar ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu var nodot bez atlīdzības pašvaldību īpašumā, ja valsts zeme nepieciešama likumā "Par pašvaldībām" noteikto pašvaldības autonomo funkciju veikšanai - ceļu būvniecībai un auto stāvlaukumu būvniecībai. Paredzēts, ka krasta kāpu aizsargjoslā jaunas dzīvojamās un saimniecības ēkas drīkst būvēt pilsētās un noteiktajās ciemu robežās, vietās, kurās bijusi iepriekšējā apbūve, ja saņemts attiecīgās vides institūcijas pozitīvs atzinums un ja attiecīgās darbības paredzētas teritorijas plānojumā. Praksē problēmas rada jēdziena "iepriekšējā apbūve" piemērošana. Visās citās teritorijās, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā, pieļaujama tikai esošo ēku rekonstrukcija, renovācija un restaurācija, nepārsniedzot esošo būvapjomu, kā arī pie esošajām dzīvojamām ēkām būvēt palīgēkas, šīs darbības saskaņojot ar Vides ministriju vai tās pilnvarotu institūciju. Piemērojot, Aizsargjoslu likumā noteiktās normas, gadījumos, ja saglabājušies tikai ēkas pamati, pieļaujama tikai šo pamatu restaurācija, bet nav atļauta ēkas vai būves celtniecība uz šiem pamatiem, lai gan vēsturiski būve šajā vietā ir atradusies. Papildus tam problēmas rada arī likumā noteiktais nosacījums, ka piekrastes aizsargjoslā jaunveidojamās zemes vienības platība nedrīkst būt mazāka par trīs hektāriem. Gadījumos, kad nepieciešama ceļa būvniecība, sakaru torņa būvniecība vai cita vieda inženierkomunikāciju vai infrastruktūras būvniecība, nosacījums par jaunveidojamā zemesgabala platību ir attīstību traucējošs un nelietderīgs. Spēkā esošā likuma redakcija nosaka, ka pašvaldības pienākums ir paredzēt teritorijas plānojumā un detālplānojumā kājāmgājējiem iespēju piekļūt pludmalei ar atrunu, ka pilsētās un ciemos celiņu ierīkošana veicama, respektējot esošo apbūvi un īpašuma robežas, bet tiem jāatrodas ne tālāk kā viena kilometra attālumā vienam no otra. Pēc RAPLM domām, būtu tikai loģiski, ka nosacījums par esošās apbūves un īpašuma robežu respektēšanu tiktu attiecināts arī uz teritorijām ārpus pilsētām un ciemiem. RAPLM arī rosina Aizsargjoslu likumā noteikt, ka vietējai pašvaldībai jāparedz teritorijas plānojumā un detālplānojumā kājāmgājēju piekļūšanas iespējas pludmalei un vietas automašīnu stāvvietu ierīkošanai. Ja nepieciešams, pašvaldība var noteikt īpašuma tiesību aprobežojumu par labu sabiedrības iespējai piekļūt pludmalei arī bez nekustamā īpašuma īpašnieka piekrišanas. Zemes īpašniekiem ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja tādi radušies sakarā ar aprobežojuma noteikšanu. RAPLM uzskata, ka aizsargjosla nevar būt strikti noteikti metri, jo ir vietas, kur, lai nodrošinātu jūras un dabas objektu aizsardzību, šai aizsargjoslai ir jābūt noteiktai lielākai, ņemot vērā, ka aptuveni 45% no Latvijas piekrastes atrodas aizsargājamo dabas teritoriju robežās. Bet ir arī vietas, kur šī aizsargjosla var tikt noteikta šaurāka, tādējādi veicinot konkrētas teritorijas racionālu izmantošanu un pašvaldības attīstību, nenodarot kaitējumu dabas objektiem. Tiek rosināts aizsargjoslu noteikt kā variablu zonu, kas stiepjas gar piekrasti dažādos attālumos atkarībā no noteiktiem kritērijiem: dabiskā robeža, cilvēka darbība (apdzīvotās vietas, saimnieciskā darbība, būves, ceļš) un administratīvie faktori. Tiek piedāvāti divi problēmas atrisināšanas varianti: aizsargjoslu nosaka, veicot teritorijas plānošanu, vai aizsargjoslu nosaka valsts, ievērojot konkrētās vietas īpatnības un vides aizsardzības nepieciešamību. Aizsargjoslu likums ir spēkā esošs no 1997.gada, kopā grozījumi tajā izdarīti četras reizes: 2002., 2003., 2005. un 2008.gadā. Jau ilgstoši gan dažādu ministriju pārstāvji, gan speciālisti diskutē un izsaka viedokli par Aizsargjoslu likuma "sadalīšanu atbilstoši jomām", tas ir likuma normas par tehniskajām aizsargjoslām nosakāmas atbilstošajā katras nozares likumdošanā, savukārt vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas, pārskatot to lietderību (piemēram, izdiskutējot, vai nepieciešams noteikt aizsargjoslu ap purviem), nosakāmas vides aizsardzību reglamentējošos normatīvos aktos. Problēmas rada arī būvniecība teritoriālajos ūdeņos un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. Ņemot vērā valsts budžeta iespējas, ne tagad, ne tuvākā nākotnē Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes pludmales un teritoriālo ūdeņu īpašuma tiesības zemesgrāmatās netiks nostiprinātas. Līdz ar to, no juridiskā viedokļa, rodas problēma - kura institūcija un uz kāda pamata piešķirs lietošanas, nomas vai citas tiesības lietot konkrēto jūras teritoriju un kura institūcija noteiks, ka nevar lietot kādu noteiktu teritoriju. Pēc informatīvā ziņojuma autoru domām, nepieciešams izstrādāt normatīvo aktu par valsts suverēno tiesību izmantošanu kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, nosakot, ka atļaujas veikt darbības šajā teritorijā izdod Ministru kabinets. Attiecīgo Ministru kabineta rīkojuma projektu saskaņo un virza apstiprināšanai ministrijas atbilstoši savām kompetencēm, piemēram, Ekonomikas ministrija - attiecībā uz vēja elektrostacijām, naftas ieguves platformām un citām būvēm; Vides ministrija - attiecībā uz vides aizsardzību, derīgo izrakteņu ieguvi; Satiksmes ministrija - attiecībā uz sakaru komunikāciju ierīkošanu un kuģošanu; Zemkopības ministrija - attiecībā uz zivju resursiem; Aizsardzības ministrija - attiecībā uz valsts aizsardzības un drošības pasākumiem.
