Nafnafs nebija autsaiders
Pērn, gatavojoties Latvijas arhitektūras gada skatei, žurnāla "Latvijas Architektūra" redaktors Jānis Lejnieks izteica ievērības cienīgu priekšlikumu: nomināciju sarakstā ieviest mazbudžeta ēku sadaļu. Ideja tobrīd neīstenojās – nebija skaidri izstrādātu kritēriju «mazajam budžetam», pavisam maz pieteikumu, kas uz minēto statusu varētu pretendēt. Tomēr jautājums ir aktuāls un paliek – kas notiek Latvijā būvniecības «ekonomiskajā klasē»? Pētot piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, viens no aplūkojamiem aspektiem ir vietējās tradīcijas. Latvijā diezgan ilgi ir kultivēts mīts par mākslinieku kā īpašām radošām tiesībām apveltītu ģēniju, kamēr kalpošana lietotājam ir plebejiska nodarbe. Jādomā, ka katrs sevi cienošs arhitekts klusībā vai atklāti tīko ierakstīties vēsturē ar kādu ievērojamu (vēlams, sabiedriska svara) būvi. Un cik morāli gatavs «ekonomiskajai klasei» ir patērētājs? Atšķirībā no amerikāņa, kurš ir mierā ar saliekamu plastikāta mājiņu, latvietis nav nekāds nomads; viņš dzimtas mājas manto paaudzēs. Sociums informācijas laikmetā tomēr mainās tikpat strauji kā priekšstati par lietām. Padomju skolā mācīja, ka buržuāzisko Rietumu sabiedrību māc bailes un nedrošība par nākotni – tupie komunisti gan nebaidījās un pumpēja no dabas visu, ko var. Tiem, kas domā par rītdienu, ekoloģija ir atslēgas vārds ar taupību stūrakmenī. Vieglas konstrukcijas pēc vajadzības ir novācamas tikpat žigli kā uzstādāmas, kamēr pamesti dzelzsbetona monstri kļūst par pieminekļiem civilizācijas saprāta trūkumam. Taču par visiem ideāliem darbīgāka svira ir katra paša maka biezums. Nu redzams, ka mazais budžets nav «otrais plāns», jo tirgus laukumā iznāk spēlētāji ar vārdu. Pērnā gada arhitektūras skatei kompaktu brīvdienu mājiņu DUO bija pieteicis DEPO projekts (arhitekte Inga Bruzgule). Vēl interesantāk, ka šajā segmentā arhitektu vietā grožus rokās ņem dizaineri. VV Stils savu produktu ir nosaucis par Camp House, tā netieši norādot uz būvju nekapitālo raksturu un piemērotību vasaras apstākļiem. Tomēr apzīmējums projektam ir izrādījies par šauru – siltinātā variantā celtnes ir derīgas ziemošanai. Tādēļ nosaukums tiks mainīts uz Box House, šajā saliktenī ietverot moduļu sistēmas būtību. Jēga ir projekta iespējās, operējot ar standarta moduli – tas var būt kompakts vienģimenes vasaras namiņš un var izvērsties līdz sabiedriskam kompleksam; projektu var attīstīt kārtās. Turklāt, palielinoties apjomam, proporcionāli samazinās kvadrātmetra pašizmaksa. Projekta horizontālā attīstība ir neierobežota, vertikālā – līdz diviem stāviem. Būvi veido cinkota tērauda konstrukcijas un siltinātu koka paneļu sistēma, izmantojot PVC vai koka logus. Ēka ir uzstādāma bez iepriekšējas reljefa sagatavošanas, pamati līmeņojami ar betona pēdas un metriskās vītnes palīdzību. Viena moduļa izmērs ir trīs reiz trīs metri (pa asīm); universālais panelis ir trīs metrus plats un divarpus metrus augsts. Plakanajā jumtā iespējama virsgaismas logu sistēma (viena loga izmērs – deviņdesmit centimetri diametrā). Ekonomiju nosaka atvieglotais nulles cikls un salīdzinoši nelielās konstrukciju izmaksas, montāžas ātrums, taupot kalendārās dienas (sākumā projekts paredzēja gatavas konstrukcijas, kas montējamas ar celtni, šobrīd ir izstrādāts variants ar saliekamām sienām), un bezatlikumu tehnoloģija. Pēc pasūtītāja vēlmes var lietot arī nestandarta izmēru konstrukcijas, taču tad rezultāts pieder citai cenu grupai, kas nav šī projekta uzstādījums. Apkurei šobrīd izmantojami elektriskie siltumsūkņi vai to iespējams integrēt TEC tīklā. Taču nākotnes mērķis ir saules enerģijas uzkrāšana, kas daļēji nodrošinātu apkuri, pilnībā – LED apgaismojumu un vājstrāvas tīklus. Tiek lietota dabiskā ventilācija, vasaras modelim «eko» variantā ir izstrādāts ar sauli sildāms ūdens rezervuārs un iespēja komplektā pasūtīt atsevišķu «sirsniņmājiņu». Savā ziņā projekts atgriežas pie modernistu idejām par vispārējo sabiedrisko labumu; katram var iemērīt noteiktu «klucīšu» skaitu vēlamā kombinācijā – pēc iespējām un vajadzības. Tomēr viens no modernisma blakus efektiem bija unifikācija, kas beigu galā noplicināja pasaules vaigu. VVS iecere paredz atšķirīgus apdares variantus: Kanādas ciedra lubiņas, impregnētus, tonētus dēļus dažādos klājumos. Pagaidām konstrukcijas tiek pārdotas kopā ar pakalpojumu (montāžu), heatautori katra pasūtītāja projektam meklējot individuālu tēlu. Tirgū projekts tiek piedāvāts bez iekšējās apdares (to iespējams pasūtīt atsevišķi), parauga namiņā tiek rādīta demokrātiskā OSB skaidu plātņu apdare. Viss iepriekš minētais ir piemērs tam, kā būvniecība var kļūt par produktu dizainu ar bezrobežu tirgus areālu. Lai gan projekta tirgzinība mērķē jaunu ģimeņu auditorijā ar mantotiem nelieliem zemes īpašumiem Pierīgā, tas sekmīgi maina gan funkciju, gan ģeogrāfisko telpu. Demokrātija ar attīstības iespējām ļauj darboties sociālajā jomā. Par projektu ir ieinteresējusies, piemēram, privātskola Patnis un kempingu kompānija Portugālē; arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi. Bet Kaļiņingradas apgabalā maijā jau tiks atklāts Camp House komplekss – kempinga tipa motelis. Vīziju līmenī ir izstrādāts piedāvājums pārvietojamam Andrejsalas informācijas centram. Un tagad rakstot, man pa druskai top žēl, ka šis stāstiņš «aizies gaisā» bez atgriezeniskas saiknes. Nez, ko par projektu saka zvērinātākie latviešu arhitektūras ekologi, kareivīgā Ausma Skujiņa? Ar Sīli, piemēram, varētu diskutēt, kas ir saprātīgāka un pret dabu tolerantāka – vertikāla vai horizontāla apbūve? Liekas tomēr, ka vismaz pagaidām Amerikas pieredze ar nebeidzamām vienģimeņu ēkām blīvi noklātu zemes virsu mums nedraud, kamēr «ekonomiskā klase» var izrādīties par nopietnāku tirgus segmentu, nekā to kāds spējis prognozēt iepriekš. Camp House pēc analoģijas ar pazīstamo trīs sivēnu multenes varoņa mītni var izrādīties nopietns tirgus spēlētājs. Autore: Ilze Martinsone, Mg. Art "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 2.burtnīca (2008) Foto no VV Stils arhīva
