Mūsu nafta – koka arhitektūra
Koka ēkām Rīgā ir milzīga kultūrvēsturiskā vērtība un tās ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojumā, tomēr mēs, latvieši, šīs celtnes esam sākuši novērtēt tikai nesen.
Kā savā īsfilmā par Koka Rīgu pauž arhitekts Pēteris Blūms: "Uz Zemes ir tūkstošiem akmens pilsētu, un tajās ir miljoniem mūra namu. Cik uz Zemes palicis koka pilsētu? Maz. Milzīgs retums. Rīga ir viena no tām. Koka namu Rīgā ir tiešām daudz. To skaits pirms nepilna gadsimta pat mums, Koka Rīgas iedzimtajiem, ausij skan neticami – vairāk kā 12 000. Iedomājieties baroka, klasicisma, historisma, šveiciešu stila, jūgendstila! Tikai no koka! No pilīm līdz būdiņām, no teātriem līdz malkas šķūnīšiem – nevainojamā stila izpildījumā!"
Taču vērīgākam arhitektūras interesentam der paviesoties Ķīpsalas teritorijā, kur koka ēkas zaigojas Daugavas atspulgā. Lai gan tagad Ķīpsala skaitās viens no ekskluzīvākajiem Rīgas rajoniem, vēl nesenā pagātnē to klāja aizmirstības putekļi, tāpēc ne viena vien koka ēka atradās uz sabrukšanas robežas.
Tagadējā Latgales priekšpilsētā, Grīziņkalna apkaimē – iekļaujot Artilērijas, Krāsotāju, Mūrnieku, Lienes, Avotu, Zvaigžņu, Laboratorijas un Jāņa Asara ielu – var apskatīt daudzveidīgas koka ēkas. Grīziņkalna apbūve sākās 1892. gadā, kad tika pabeigta Mīlgrāvja dzelzceļa posma būvniecība. Lai gan pateicoties rūpnieciskajai videi, sakumā šajā rajonā apmetās, galvenokārt, strādnieku, iebraucēju ģimenes, taču jau 20. gs. sākumā Grīziņkalns bija kļuvis par īsti latvisku Rīgas rajonu. Arī mūsdienās ir vērts izstaigāt Jāņa Grīziņa un Vizmas Belševicas aprakstīto Vārnu ielas republiku.
Lai gan koka arhitektūra pārcietusi ne mazums postu – dedzināšanu, demolēšanu un nevērīgu izturēšanos, tikai pēdējos gados mēs tā pa īstam sākam novērtēt Rīgas arhitektūras vēstures bagātības. Lieliski piemēri ir ne vien izdaudzinātais Kalnciema kvartāls, bet arī 2011. gada projekts "Koka Rīga", kas rūpējas par Grīziņkalna apkaimes koka arhitektūras saglabāšanu.
Arī iniciatīva "Occupy me", kuras mērķis ir iedzīvināt aizmirstas un pat pamestas Rīgas celtnes, koka apbūvei piešķir īpašu uzmanību.
"Mums katram ir kāda savas harmonijas, vietas sajūta. Vietas dzīvo mūsos kā tēli, kā piederības zīmes. Mūsu miera ostas. Vietas kā Rīgas harmonija. Šīm Rīgas gleznām nevajag komentāru. Vajag vien zināt kur tās meklēt. Mūrnieku iela pie Pāvila baznīcas. Indriķa iela Torņakalnā. Maskavas iela pie Kojusalas. Tempļa iela Āgenskalnā. Meteora iela – turpat netālu. Protams, ne viss, kas ir saglabājies ir šedevri, tomēr droši var teikt, ka starp šiem tūkstošiem ir daži simti īstu pērļu. Pērles, kuru ietvars saucas Koka Rīga," teic arhitekts Pēteris Blūms.
Kultūras mantoju ir viegli pazaudēt, bet gandrīz vai neiespējami atgūt. Pastāv cerība, ka ne tikai Kalnciems un tās dažas Grīziņkalna mājas tiks atjaunotas, bet arī pārējās 12 000 ēkas. Tomēr šobrīd ir vērts, kādā saulainā ziemas pievakarē, saģērbties silti un doties ekspedīcijā pa kādu no augstāk minētajiem rajoniem.
Teksts un foto: Kristīne Geida
