Neobarokālais stils arhitektūrā: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā
Baroka atmoda, kas pazīstama arī kā neobaroks, bija 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma stils arhitektūrā, izmantojot un akcentējot baroka arhitektūras elementus. Tas kā retrospektīvs stilistiskais virziens izplatījās galvenokārt laicīgajā arhitektūrā visā Eiropā, kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā laikā tika uzskatīts, ka celtnēm ar dažādām funkcijām ir piemēroti dažādi pagātnes arhitektūras stili.
Neobaroka arhitektūra bija viens no 19. gadsimta beigās atdzimušajiem arhitektūras stiliem historisma ietvaros; neobaroks, ko raksturoja majestātiskums un pat zināma izšķērdība, pastāvēja līdzās un aizstāja neorenesanses arhitektūru. Atbilstoši eklektisma filozofijai historisma arhitekti atdarināja dažādus vēsturiskus stilus, tos papildinot un kombinējot, tai skaitā arī baroku. Lai gan tā galvenokārt bija tendence Eiropas arhitektūrā, tā izplatījās arī citur pasaulē.
Neobaroka pirmsākumi
Foto: chrisar676/flickr.com; autors: palace_of_justice_minhene
Neobaroks ir 19. gadsimta vidū historisma ietvaros Francijā radies arhitektūras stils, kas atkal cēla gaismā krāšņo baroka arhitektūru; tas arī kļuva par Franču impērijas oficiālo stilu. Viena no slavenākajām neobaroka celtnēm atrodas Parīzē – tā ir franču arhitekta Šarla Garnjē Parīzes opera jeb tā sauktā "Garnjē pils". Neobaroka stils jo sevišķi tika izmantots jaunu un lielu oficiālu ēku projektos, piemēram, piļu, valdības ēku un tiesu arhitektūrā, kā arī projektējot teātrus, jo baroks bija veicinājis scenogrāfiskās mākslas uzplaukumu.
Imperiālisma un lielvalstu sacensības ietekmē neobaroks kļuva par oficiālo arhitektūru visā Eiropā, atspoguļojot Francijas un Lielbritānijas lielvalstu varenību, kā arī akcentējot Vācijas un Itālijas lepnumu par valsts jauno varu. Austrijā, savukārt, šis arhitektūras stils gāja roku rokā ar patriotisma jūtām.
Nozīmīgi šī stila paraugi ir Briseles Tiesu pils (1866), ko projektēja un cēla Džozefs Poelerts, tāpat arī operas nams Drēzdenē (1878) jeb tā dēvētā "Zempera opera", Vilhelma fon Bodes muzejs (pabeigts 1904. gadā), itāļu arhitekta Džuzepes Sakoni projektētais Viktora Emanuela II piemineklis (1884) Romā, Eštona memoriāls Lankasterā (1907–1909) un Kristiansborgas pils Kopenhāgenā (20. gadsimta pirmā puse), kā arī daudzas citas ēkas. Vēlīnā fāzē neobaroks pastāvēja līdzās jūgendstilam, no kura daļēji arī ietekmējās.
Neobaroka arhitektūra Latvijā
Foto: Dzintars Grinbergs/flickr.com; autors: diklu_muizas_pils
Arī Latvijā neobaroks kļuva populārs, projektējot tieši teātrus un muzejus, un citas laicīgās ēkas; tā bagātīgās formas ir teicams mākslas iemiesojums celtniecības materiālos. Viena no ievērojamākajām un spilgtākajām vācu neobaroka stila celtnēm Latvijas arhitektūrā ir Rīgas Pilsētas mākslas muzejs (1903–1905), mūsdienās – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, ko projektēja Baltijas vācu izcelsmes arhitekts Vilhelms Neimans. Ievērības cienīgas ir arī tādas lauku muižas kā Dikļu pils un Kocēnu muiža. Savukārt pirmā latviešu profesionālā arhitekta J. Baumaņa celtā Apgabaltiesa dekorēta ar vairākiem barokāliem kupoliem, kas piešķir šīs ēkas fasādei īpašu svinīgumu, ļaujot celtni attiecināt uz neobaroku.
