Neogotika arhitektūrā: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā
Neogotika, arī Viktoriāņu gotika, ir stilistiskais virziens historisma arhitektūrā, kas radies 18. gadsimta vidū Anglijā un kam raksturīgas gotikas stila iezīmes – aizraušanās ar gotikas elementu izmantošanu un atdarināšanu. Latvijā neogotika sevišķi populāra kļuva 19. gadsimta beigās, īpaši muižu celtniecībā, no kurām zināmākās ir Bīriņu pils, Vecauces pils, Mežmuižas (Augstkalnes) pils, Alūksnes Jaunā pils un Gārsenes muižas pils, kā arī citu ēku arhitektūrā.
Neogotiskais stils arhitektūrā
Foto: Ghulam Rasool/flickr.com; autors: vestminsteras_pils_londona_neogotika
Neogotika kā retrospektīvs stilistiskais virziens izplatījās un spēcīgi ietekmēja arhitektūru un mākslu visā Eiropā un arī ASV 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. 19. gadsimtā stils daudzveidīgi un plaši bija pārstāvēts dievnamu arhitektūrā, kā arī guva izplatību laicīgajā – pārvaldes un izglītības iestāžu ēku un savrupnamu – arhitektūrā.
Attīstoties romantismam, tādi kultūras darboņi kā, piemēram, angļu rakstnieks, mākslas vēsturnieks un arhitekts Horācijs Volpols (Horace Walpole) un estēts Viljams Bekfords ļoti ietekmēja sabiedrības domu par viduslaikiem, viduslaiku mākslu un jauno estētisko kvalitāti jeb gleznainību. Volpols neogotikas stilā uzcēla un iekārtoja savu Londonas privātmāju – Stroberihilas namu. Neogotika tika pasludināta par Lielbritānijas nacionālo arhitektūras stilu brīdī, kad Vestminsteras pils arhitektūras projektu konkursā tika izvēlēts arhitekta Čārlza Berija neogotikas stila projekts.
Pēc Franču revolūcijas, kad tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežotas aristokrātu, kā arī Romas Katoļu baznīcas tiesības, tika saārdītas arī saites ar kristīgo un monarhisko pagātni, radot dziļu sociālo un kultūras traumatismu. Atšķirībā no Lielbritānijas un Vācijas, attieksme pret viduslaiku arhitektūru Francijā nebija sentimentāla, bet drīzāk empīriska. Jaunu ēku projektēšana neogotikas stilā Francijā sākās 19. gadsimta 40. gados.
Neogotika Latvijā
Foto: S M/flickr.com; autors: birinu_pils_neogotika
19. gadsimta otrajā pusē neogotika kļuva līdzsvarotāka būvmasu kārtojumā, bet daudzveidīgāka arhitektoniskās apdares detaļu klāstā, un šajā laikā šis stils kļuva sevišķi populārs arī Latvijā. Izcils neogotikas piemineklis un viens no krāšņākajiem J. D. Felsko celtajiem dievnamiem ir Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca Ģertrūdes ielā 8 (1863–1869).
Variējot dažādus arhitektoniskos risinājumus un apvienojot elementus, tapa ne tikai dievnami, bet arī sabiedriskās ēkas, dzīvojamie nami un muižu pilis. Neogotikas stila iezīmes redzamas virknē muižu piļu visā Latvijā, no kurām zināmākās ir Bīriņu pils, Vecauces pils, Mežmuižas (Augstkalnes) pils, Alūksnes Jaunā pils un Gārsenes muižas pils, kā arī citas. Tiek uzskatīts, ka Kurzemē vairākas pilis tapušas pēc Berlīnes arhitekta Teodora Zeilera projektiem, kaut arī dokumentāru pierādījumu tam nav.
Latvijas teritorijā neogotikas stilā būvētas arī sabiedriskās ēkas, piemēram, Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Vilhelma Bokslafa (Wilhelm Bockslaff) projektētā Rīgas Biržas komercskola (mūsdienās – Latvijas Mākslas akadēmija). Ļoti izteikts un uzskatāms neogotikas piemērs ir bijušais īres nams, tagad Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecība Rīgā, Raiņa bulvārī 15. Vairākas neogotiskas ēkas Rīgā tapušas pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa (1834–1891) projektiem; tāpat neogotisma stila arhitektūra ir sastopama arī citās Latvijas pilsētās, piemēram, Kandavas latviešu biedrības nams Kandavā, Lielajā ielā.
