No betona džungļiem līdz ziedu pļavām: kā attīstīt pilsētu, nekaitējot dabai?
Karstuma viļņi, applūstošas ielas un arvien vienveidīgāka ainava – šīs nav tikai klimata pārmaiņu sekas kaut kur tālu pasaulē, bet realitāte arī Latvijas pilsētās. Kamēr daļa mājokļu attīstītāju savu projektu pagalmos mērķtiecīgi iekļauj apzaļumošanu, koku stādīšanu un ilgtspējīgus risinājumus, citi joprojām izvēlas ekonomiski vienkāršāko ceļu – pārklājot gandrīz visu teritoriju ar bruģi vai asfaltu. Kādēļ ir svarīgi rast līdzsvaru starp pilsētas attīstību un vides saglabāšanu un kāpēc to darīt, stāsta Latvijas Dabas fonda botāniķe, pilsētas pļavu kustības iniciatore Rūta Sniedze-Kretalova un “Bonava Latvija” ainavu arhitekte Alise Damberga.
Pagalmu loma pilsētvidē: no saimniecības zonas līdz klimata buferim
Kā stāsta ainavu arhitekte Alise Damberga, vēsturiski iekšpagalmi ir kalpojuši galvenokārt kā slēgtas zonas praktiskai vajadzībai – šķūnīšiem, darbnīcām, malkas novietnēm, veļas žāvēšanai un citiem saimniecības darbiem. Padomju laika mikrorajonos iekšpagalmi papildus ieguva koplietošanas funkciju – ar rotaļu laukumiem, soliņiem un nelieliem apstādījumiem. Tomēr arī šajā periodā zaļa vide vai ekoloģiska pievienotā vērtība nebija mērķtiecīga prioritāte.
Mūsdienās pagalmu loma būtiski mainās. “Daudzdzīvokļu māju pagalmi ir publiska telpa, kurā jāsalāgo daudzpusīgas intereses. Tai jābūt patīkamai videi gan senioriem, gan bērniem; jāparedz vieta automašīnām, kā arī jārada iespēja būt rosīgiem, neaizmirstot arī par vides aspektiem,” uzsver Rūta Sniedze-Kretalova. Tomēr līdzsvara meklējumi starp cilvēku vajadzībām un vides ilgtspēju joprojām ir izaicinājums. Iekšpagalmi kļūst par pēdējo rezervi, kur vēl iespējams saglabāt dabas klātbūtni pilsētā – tie var nodrošināt ēnu karstuma viļņu laikā, uzsūkt lietusūdeņus un sniegt patvērumu augiem, putniem un kukaiņiem. Taču realitātē daudzi no tiem vēl aizvien tiek projektēti kā tukšas teritorijas, kur priekšroka tiek dota asfaltam, aizmirstot par cilvēku dzīves kvalitāti un ilgtspējīgas vides veidošanas pamatprincipiem.
Dabas daudzveidība – arī daudzdzīvokļu pagalmos
Iekšpagalmi var kalpot kā nozīmīgi pilsētas bioloģiskās daudzveidības punkti. Pat neliela, pārdomāti apzaļumota teritorija var būtiski uzlabot mikroklimatu un iedzīvotāju labsajūtu, vienlaikus sniedzot ekoloģisku pienesumu. “Visi ziedošie augi palielina dabas daudzveidību, tāpēc līdzās dobēm pareizi ir atstāt zāliena daļas, kas tiek pļautas ne biežāk kā 2–3 reizes sezonā – tas ļaus izziedēt savvaļas augiem un nodrošinās lielāku dabas daudzveidību,” skaidro Rūta Sniedze-Kretalova.
“Iespēju robežās ir ļoti svarīgi izvēlēties vietējās savvaļas sugas. Nav pieļaujama tādu sugu kā krokainā roze, baltā robīnija, ošlapu kļava un citas sugas, kas atzītas par invazīvām, izmantošana apzaļumošanai. Drošāk apzaļumošanai izvēlēties mazprasīgas, izturīgas kultūršķirnes, kas nerada invāziju riskus – piemēram, mājas ābeles, krūmu čužas (klinšrozītes), maijrozītes, upenes, ērkšķogas, krūmcidonijas, bārbeles.” Eksperte norāda, ka vērtīgas ir arī tradicionālās ziemciešu dobes un garšaugi, piemēram, salvijas, mētras un timiāns, kā arī dārzeņi un saulespuķes. “Tas pats ķirbis, gurķis, tomāts, pupiņas, zirnīši, saulespuķes izskatās lieliski un noteikti sniegs labāku pienesumu dabas daudzveidībai nekā gludi nopļauts zāliens,” viņa stāsta.
Vēl viens būtisks, bet bieži aizmirsts aspekts ir lietusūdens apsaimniekošana. “Ja iekšpagalmā reljefa īpatnību dēļ kādā vietā krājas ūdens, ir vērts padomāt par lietus dārza izveidošanu un pievadīt lietusūdeņus no vēl lielākas platības,” iesaka Sniedze-Kretalova. Šāds risinājums vienlaikus samazina pārplūšanas riskus, mitrina augsni un sniedz labvēlīgu vidi augiem, kas pielāgoti slapjām teritorijām.
Kā attīstīt pilsētu, nekaitējot dabai?
Rūta Sniedze-Kretalova uzsver, ka viens no ilgtspējīgas pilsētvides veidošanas pamatprincipiem ir pārdomāta vietas izvēle, “Attīstībai būtu jānotiek, cik vien iespējams, teritorijās, kur vide jau ir degradēta – piemēram, pamestos industriālos rajonos,” viņa saka, piebilstot, ka, ziedojot zaļās zonas attīstībai, pamestas rūpnieciskās teritorijas vai pat pilsētas centrs paliek kā “izsists zobs”, kas nevienam nepatīk un no kura gribas novērsties.
Vienlaikus iekšpagalmu labiekārtošana un uzturēšana ir zemes īpašnieku un teritorijas apsaimniekotāju atbildība, taču tie ir tikai viens posms pilsētas zaļajā “infrastruktūrā”. Svarīgi ir veicināt pārmaiņas pilsētvidē kopumā. Labs piemērs ir Rīga, kas atjauno un uztur dabisko zālājus pilsētas perifērijā un atbalsta pilsētas pļavu tīkla veidošanu. Parkos pakāpeniski tiek mainīts dobju veidošanas princips, aizstājot viengadīgos augus ar ziemcietēm un ieviešot pilsētas pļavas atsevišķu parku zonās, kā arī atstājot nokaltušu koku stumbeņus, sausokņus. Tāpat pilsētā ir mainīti saistošie noteikumi, kas pieļauj arī pilsētas pļavu veidošanu privātās teritorijās.
“Kopumā ir daudz labu iniciatīvu, kuras tiek īstenotas, bet galvenais to trūkums – tas notiek nelielās pilotteritorijās, nevis tiek īstenotas visas pilsētas plānošanas un uzturēšanas kontekstā,” uzsver Rūta Sniedze-Kretalova. Viņasprāt, lai dabas klātbūtne pilsētā kļūtu par pašsaprotamu pilsētplānošanas sastāvdaļu, tai jāpāriet no eksperimenta uz strukturētu, ilgtermiņā pārvaldāmu pieeju. Tas prasa gan politisko gribu, gan sadarbību starp dažādām nozarēm – arhitektiem, ainavu plānotājiem, inženieriem, pašvaldībām un arī nekustamā īpašuma attīstītājiem.
