Jaucam nost padomju ēkas!
Sabiedrisku objektu nojaukšanai miera laikā var atrast dažādus ieganstus – nepietiekami racionāla platības izmantošana, arhitektūra nepatīk jaunajiem pilsētas saimniekiem, ēka nolietojusies un kļuvusi bīstama, ēkai nepieciešams kapitālais remontus, kura izmaksas ir nesamērīgi augstas un lētāk ir nojaukt un būvēt jaunu ēku, ēku nepieciešams nojaukt, lai lētāk varētu noprivatizēt zemes gabalu, uz kura tā atrodas - un citi. Pilnīgi droši var teikt, ka kāds no tiem vai pat vairāki iemesli ir arī Sporta pils izskaušanai no Rīgas centra. Taču šī raksta mērķis nav cīnīties par tieši šīs būves tiesībām uz pastāvēšanu, jo tas jau ir nokavēts - pils nav un, kas zin, varbūt šī ēka bija pelnījusi šādu likteni... Runa ir par ko citu - par kādam noteiktam vēsturiskam periodam raksturīgas arhitektūras tiesībām nest savu vēstījumu nākotnē. Nākotnē, kas ir garāka nekā viena cilvēka mūžs un katrā ziņā ilgāka nekā Sporta pilij atvēlētie 37 gadi. Iespējams, ka 2008. gada beigās Rīgā notiks Pasaules pilsētvides attīstības plānošanai veltīts kongress(World Urban Development Congress), kuru organizē starptautiska pilsētvides attīstības asociācija (INTA), kurā darbojas biedri 60 pasaules valstīs. Iecerēts, ka kongresā ieradīsies ap 500 pārstāvju no 15 valstīm, tajā plāno piedalīties dažādu Latvijas valsts institūciju un Rīgas pašvaldības pārstāvji. Būtu labi, ja šīs kongress kalpotu ne tikai kā iegansts sarīkot košu banketu, bet arī tiktu izmantots, lai padomātu par Rīgas visu laiku kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, nevis tikai par viduslaiku un pagājušā gadsimta sākumā tapušajiem jūgendstila namiem un Rīgas koka apbūvi. Šis mantojums jau ir gana vecs, lai tam atrastos aizstāvji un arī mecenāti. Vēlāku laiku arhitektūras veidojumiem - lielākoties noliedzēji. Tā paaudze, kurai varētu rasties vēlēšanās aizstāvēt pagājušā gadsimta otrās puses apbūvi, vēl staigā autiņbiksītēs. Bet vai tad, kad viņi izaugs un sāks noteikt Rīgas likteņus, viņiem vēl būs, ko aizstāvēt?
Padomjlaiku apbūvē raksturīga neekonomiska zemes gabalu izmantošana (toreiz zemei nebija vērtības, tā visa piederēja valstij), īpaši tas attiecas uz sabiedriskajām ēkām. Nereti plaša, betona plāksnītēm klāta laukuma vidū tika novietotas tikai divus trīs stāvus augstas ēkas. Tāds objekts bija arī Rīgas Sporta pils. Šodien zemesgabala vērtība galvaspilsētā var pārsniegt ēkas vērtību, tāpēc ne vienam vien komersantam dzimst doma nojaukt šādus namus, lai pārdotu zemi vai vietā uzbūvētu daudzstāvu ēku, tā racionālāk izmantojot gruntsgabalu. Principā doma ir saprātīga. Visa Rīgas pilsētbūvniecības vēsture sastāv no šādiem uzslāņojumiem: nolietota vietā - jauns, maza vietā - lielāks, veca vietā - modernāks, un tikai atsevišķas būves spējušas izdzīvot cauri gadu simtiem nemainīgā izskatā un apjomā, un tās tiek uzskatītas par lielu vērtību. Tātad agri vai vēlu būs atkal jauni ierosinājumi likvidēt kādu padomjlaika ēku. Jau ir mēģināts panākt vairāku šādu objektu aizvākšanu no Rīgas panorāmas, dažas jau ir vai drīzumā tiks nojauktas, par citām vēl strīdas. Pazīstamākās no tām - Rīgas Sporta pils, Centrālais Pasts, Okupācijas muzejs, Zemkopības ministrijas augsceltne Republikas laukumā 2 (tautā dēvēta par skābbarības torni), arī kādreizējā viesnīca Latvija, dažādu rūpnīcu administratīvo un ražošanas korpusu ēkas, Skrundas lokators. Kas būs nākamais? Zinātņu akadēmija (kādreizējais Kolhoznieku nams, tātad - fui, padomjlaiku palieka!)? Dailes teātris? Kongresu pils? Televīzijas ēka? Mēbeļu nams? Kurā brīdī apstāsimies un kas būs tie kritēriji – ko saglabāt un ko nojaukt? Varbūt tiešām ir labāk izlikties, ka padomju laikos nekas vērtīgs nav tapis? Vēstures dzēšana, iznīcinot iepriekšējās kultūras radīto, nav nekas jauns. To darījuši visu veidu iekarotāji svešās zemēs - gan reliģiskie fanātiķi, gan barbari, gan prasti laupītāji un ideoloģiskie maniaki totalitārajos režīmos. Miera laikā to dara paši, bet ar citām metodēm, - mērķi mēdz būt tik pat savtīgi kā sensenos laikos. Vai mēs esam tādi paši? Vai drīkstam savas zemes un pilsētas vēsturi uzticēt mirkļa izdevīgumam? Vai varbūt - trauksme ir nevietā un visi šie nojauktgribētāji darbojas cēlu ideju vārdā? Ja tā, tad varam būt droši, ka nākamās paaudzes Rīgā varēs atrast saglabātus un komercializācijas dēļ nepārbūvētus 20. gadsimta sabiedrisko ēku funkcionālisma piemērus. Rīgas domes īpašuma departaments ir uzsācis prīvāto graustu apzināšanu, lai izveidotu pilsētvidi visvairāk degradējošo ēku sarakstu. Ir plānots, ka pēc šī saraksta izveidošanas kopīgi ar valdību tiks izstrādāts pasākumu plāns, kā apkarot nekārtības privātos īpašumos. Tātad, Rīgas dome ir gatava cīnīties par iedzīvotāju un pilsētas viesu tiesībām baudīt vizuāli pievilcīgus namus un visu pilsētu. Bet vai Rīgas dome ir gatava cīnīties arī par sabiedriskā īpašuma sakārtošanu un saglabāšanu? Sabiedriskās ēkas ir ne tikai pilsētas vizuālais tēls, bet arī visu pilsētas iedzīvotāju kopīgs īpašums, mantojums no iepriekšējām paaudzēm. Un man, dzimušam rīdziniekam, vairāk sāp sirds par šo īpašuma daļu. Paradoksāli, bet nojaukt vēl funkcionētspējīgu namu ielas vienā pusē izrādās vieglāk nekā nojaukt vai sakārtot namu, kurš nekad nav bijis uzcelts, - ielas otrā pusē ...
Autors Ingars Liepiņš
