"Pie Čira". Utopija jeb ideāls latvieša mājoklis
Šodien dabā, Cēsu rajona Amatas novadā, tā ir kolāža, kurā blakus "Mērnieku laiku" ilustrācijām līdzīgiem skatiem ar guļbūves ēkām novietojas jaunākās markas apvidus automašīnas. Urbānās dzīves nogurdinātie cilvēki grib pārmaiņas savā dzīvē. Sākumā vismaz nedēļas nogalē, tad jau redzēs - varbūt, kad guļbūvē būs ievilkts internets, varēs pārcelties uz pastāvīgu dzīvi. Tāds dabas krāšņums apkārt! Uzņēmējs, kas viens pats tiešām ir uzņēmies atbildību par visu šo pasākumu, kura apjoms Latvijas mērogiem ir unikāls - tā īsi varētu raksturot Aivaru Zvirbuli jeb Čiri. Pagātnē sporta pedagogs ar augstāko izglītību, kas agri, vēl pirms dziesmotās revolūcijas, iesaistījies dažāda rakstura komercpasākumos, dibinājis karšu izdevniecību "Jāņa sēta", bijis kartogrāfs, mākslas mecenāts, izdevējs, tirgotājs un sapņotājs. Tikai ar profesionāla orientierista spējām, kurš mežu, pakalnus un ezerus "jūt ar pakausi" un sapņotāja ambīcijām viņš varēja ķerties pie vērienīgā Amatciema projekta. Pirms tam, iegādājies vecu zemnieku saimniecību, Čiris vēl nedomāja par tik lieliem plāniem. Uzbūvējis māju savai ģimenei, viņš apjauta gan vietas potenciālu, gan augošo sabiedrības vēlmi pēc jauna mājokļa modeļa, kas apvienotu latvietim tik iemīļoto nošķirtību ar mūsdienu komfortu, pie tam skaistā vietā un vēl par pieņemamu cenu. Projekta apjoms ir vērienīgs, patlaban darbā ir 130 gruntsgabali, 500 tiek plānoti kopumā. Pirmajā kārtā paredzētas trīsdesmit dzīvojamā ēkas, vēlāk iecerēts gadā vidēji pabeigt piecdesmit, tātad desmit gados varētu tapt viss ciems. Katram savs ātrums, katram ātrumam sava ceļa josla. Autobraucēji zina, ka nesaskaņojot ātrumus un mainot ceļa joslas, ir iespējama avārijas situācija, tomēr tagad projekts ir uzņēmis tādus apgriezienus, ka tas vairs nav vienkārši apturams, "Amata" briest un veidojas par notikumu Latvijas ciematu būvniecības 21. gadsimta vēsturē. Nemaz nebija viegli pierunāt antreprenieri pavērt priekškaru izrādei, kura vēl nav pilnībā gatava premjerai, bet noteikti ir pelnījusi sabiedrības pozitīvu interesi. Protams, lai pilnībā novērtētu šāda mēroga projektu, ir nepieciešama garāka laika distance, varbūt gadi piecdesmit, un pat vairākas paaudzes. Gluži tāpat kā visiem lielākiem aparātiem, ar kuriem cilvēki ceļo, ir savas "melnās kastes", kas saglabā informāciju par procesa gaitu, pārliecībā, ka nebūs vajadzība to atvērt sekmīgi sasniedzot galamērķi, katram būvniecības projektam ir sava "melnā kaste" tiem realizācijas knifiem, kas vienmēr un visur ir bijis autora noslēpums. Caurspīdīgums nerada problēmas ciktāl tas skar ES finansējumu infrastruktūrai, jo tā ir paredzēta arī "vecajai" Amatai, jo Čira iesāktais "Amatciems" nav plānots kā "slēgto vārtu sabiedrība" (gated community), kas tik plaši jau izplatīta Pierīgā. Projekta alfa un omega ir ainava. Vidzemes vidienei raksturīgā pauguraine ir plastiski pārveidota, "pastiepjot" ezerus, mākslinieciski spilgtināta ar jauniem stādījumiem un dažviet koriģēta izcērtot traucējošos kokus. Padziļinot ieplakas starp pauguriem, tiek veidotas jaunas ūdenskrātuves, un gandrīz no katras mājvietas var redzēt kādu no tām. Savukārt no ceļa pārsvarā redzama mājas jumta cepure vai tās siluets pakalna galā. Pagalms svešiniekam no ceļa nav pārskatāms, bet no mājas iebrauktuve privātajā īpašumā gan ir redzama, jo katra mājas saimniece no virtuves vēlas "kontrolēt situāciju", jo kā vēsta kaimiņu tautas paruna no viduslaikiem - "neaicināts ciemiņš ir sliktāks par tatāru". Čiris gan pagaidām ir atteicies no ainavu arhitektu pakalpojumiem, jo konstatējis, ka Latvijas lauksaimniecības universitātes absolventiem nav topogrāfijas zināšanu - gluži vienkārši augstskola viņiem tādas nav iedevusi. Tas ir saprotami, jo mūsdienu Latvijā ainavu arhitekts pārsvarā ir "biezo" savrupmāju dārzu iekārtotājs, diemžēl. Nav ļaunuma bez labuma. Varbūt ievingrinājies mazos mērogos, speciālists spēs "apčubināt" katru atsevišķo gruntsgabalu. Netiek pārspīlēts ar introducētajiem augiem, un vismaz pagaidām ir spēkā koncepcijas sadaļa, kas prasa atturēties no augšanas apstākļu ziņā izvēlīgajiem svešzemju augiem. Toties ir jau iestādītas tūkstošiem Latvijas priežu un egļu. Vietās, kur skatam jābūt caurredzamam, stāda pīlādžus, vietās, kur pieļaujami tikai neliela augstuma koki - kalnu priedes. Galvenais uzdevums, ko jānodrošina kokiem, ir "aizvērt" vai "atvērt" skatam ainavu. Mežainajā vietā veidojamā ciemata plānojums - ceļu tīkls, reljefs, stādījumi un ūdenskrātuves ir Čira autordarbs, protams, tik lielā mērā, cik Māte Daba atļauj iejaukties savu ciklu apritē. Meistars uzklausa arī speciālistu padomus, bet cenšas neietekmēties no tiem, kurus viņš pats nav pārbaudījis. Daba uz pārveidojumiem reaģē pozitīvi, veidojot jaunās ūdenskrātuves, pieaug ūdensputnu skaits. Uz vienas no jaunajām salām pat veidojas zīriņu kolonija, varbūt pārceļojuši no Preses nama? Jaunie ceļi tiek trasēti pa pauguru mugurām, un dažviet tie ir šķirti transportam un inženierkomunikācijām, kurām rezervēti t.s. inženierkoridori stāvākās reljefa situācijās. Katra māja tiks nodrošināta ar centralizētu ūdensvadu un kanalizāciju, un tie jau ir izbūvēti vairāk nekā desmit kilometru garumā. Ūdensvads un kanalizācijas spiedvads tiek būvēti, urbjot zemes slāņus - tā lai nebojātu koku saknes. Čiris savā projektā ir ievērtējis komunikāciju eventuālo pieslēgumu arī citām pagasta mājām, jo viņš ir gatavs kļūt par pakalpojumu, arī sakaru komunikāciju un elektrības, pārdevēju gan "saviem", gan citiem patērētājam. Žogi, tik raksturīgi visiem Pierīgas ciematiem, šeit vēl nav parādījušies, un ciemats dzīvo savu jauko un bezrūpīgo "bērnības laiku", kad bērns bez bažām var atkailināties pludmalē. Kails ķermenis ir skaistāks bez spilgta peldkostīma - katrā ziņā dabiskā vidē. Tomēr visi mēs neesam ideāli skaisti, un nākas vien piesegt savus trūkumus. Par nožogojumiem tiek domāts, bet tie vēl nav detalizēti apspriesti. Kādā projekta attīstības fāzē privāto īpašnieku vēlme pēc žogiem varētu izsaukt estētiskas pretrunas starp visu vēlēšanos saglabāt šobrīd izveidoto vienlaidus ainavu un tikpat būtisko katra prasību - nospraust savam īpašumam "cietas robežas", ar triviālo ieganstu: "Lai tas kaimiņu suns neizbradā mūsu puķes!" Protams, bez žogiem neiztikt, bet tad nu gan kādas dizaina vadlīnijas gan formu un materiāla, gan augstuma izvēlē būtu obligātas. Nezaudēt stila kvalitātes kontroli ir būtiski. Pretējā gadījumā veidosies situācijas, kurās katra latvieša sirdij tik tuvā Purvīša glezna, kas daudzviet paveras no savrupmāju logiem, var tikt "sagriezta" ar žogiem, un ciemats var zaudēt savu unikālo raksturu. Visi ierobežojumi gan būtu publiski jāapspriež, lai tie kļūtu saistoši visiem. Šis ir projekta vājais punkts, jo cilvēks, kas vakar, iegādājoties gruntsgabalu, ir bijis lūdzēja lomā, pēc pirkuma akta kļūstot par īpašnieku, apzinās un parāda savas likumīgās tiesības. Tieši tādēļ nav nemaz tik vienkārši kļūt par pastāvīgo iemītnieku šeit(!), jo Čiris, tāpat kā jebkura nopietna kredīta iestāde, ievāc ziņas par savu eventuāli nākamo kaimiņu. Tas ir nepieciešams, jo jaunā iemītnieka dzīves stils var atšķirties no Meistara, būtībā šīs Latvijas jaunās apdzīvotās vietas demiurga, vīzijas par to, kā ir jādzīvo šajā vietā. Vienam jauniegūtais īpašums var būt tikai augsne tālākpārdošanas biznesam, citam tā ir vieta, kur kopā ar ģimeni vērot puķes pļavā! Šeit jādzīvo saskaņā ar dabu - neizcērtot kokus savā hektārā - kas ir optimālais gruntsgabala lielums, un klusu - bez ūdensmotocikliem ezerā. Tomēr izdzīt Ādamu un Ievu no paradīzes par kādu noteikumu pārkāpumiem Čiris nevar, jo nav jau viņš tas Dievs un Kungs. Jaunās būvniecības apjoms, kuru veic no Čira neatkarīgi būvnieki, gan nav liels, un dizaina kontrole sadaļā par ēku formu un materiāliem vairāk vai mazāk tiek realizēta. Citas lietas regulē korekti un viennozīmīgi traktējamie juridiskie dokumenti. Bankām ir savi kredīta noteikumi, kas prasa ātru naudas kustību, un nākas pārdot gruntsgabalu varbūt priekšlaicīgi, arī klientam, kas nāk ar savām prasībām. Konceptuāli izvēlētais gruntsgabala lielums - vidēji hektārs, ir optimālais, jo pie šāda blīvuma nav baiļu no vienatnes, un vienlaikus nevar sūdzēties par pārapdzīvotību. Grūts ir uzdevums pēc sociālisma veidot civilizētu un demokrātisku sabiedrību, varbūt pat komūnu, kas atvieglotu dzīvi šeit vienā otrā aspektā. Diemžēl nesenā politiskā iekārta ir radījusi nepatiku pret visiem vārdiem, kuru saknē ir kaut kas komunāls. Tomēr pamazām Pozitīvi tas, ka rīdzinieki var piezvanīt "rūķim" un sarunāt pārslēgt elektrisko apkuri no plus piecu grādu režīma uz augstāku temperatūru dienu pirms ierašanās. Ērta ir iespēja izmitināt savus talciniekus viesu mājā ar pirti, netālā nākotnē Amatciemā būs arī savs krodziņš blakus esošajam nelielajam konferenču centram un projekta vadības biroja ēkai. Laika gaitā Čirim ir izstrādāti trīs projektēto dzīvojamo ēku tipi, kas kalpo par pamatu uzsākot sarunas katrā konkrētā būvniecības gadījumā. Tāme gan ir atvērta, jo darbu apjoms nav nosakāms projekta pirmajā fāzē. Ēku konstrukcijas ir optimāli unificētas, mūsdienīgākajā variantā virs betona pamatiem tiek veidots stāvs metāla karkasā ar vitrīnu logiem, bet augšējais stāvs ir guļbūve. Tradicionālajā variantā virs betona pamatiem - koka guļbūve, virs kuras - koka stāvbūve jeb karkasa konstrukcija. Būs arī modernas ēkas stiklā - prominentu arhitektu autordarbi, ne tikai tradicionālās guļbūves, kas latviešiem būtībā ir visu būvju māmuļa, tāpat kā grieķiem templis. Cilvēki ir atšķirīgi, un tomēr ļoti daudz kas viņos ir līdzīgs. Jautājumā par ēkas plānojumu mūs vieno prasības, lai māja "sekotu saulei", lēnām dienas gaitā tai atveroties. Vispirms guļamistabas, pēc tam brokastu telpa, tad dzīvojamā istaba, un pievakarē - kamīna telpa, terase, kur varētu sēdēt un raudzīties tuvējās ūdenskrātuves spogulī līdz sāk krēslot. Novitāte funkcionālajā zonējumā - izmantot līmeņus, nav obligāti gulēt otrajā stāvā un dzīvojamā istaba var būt arī otrajā stāvā, ja reljefa īpatnību dēļ guļamistabas ir pirmajā stāvā - daļēji ieraktas zemē. Jumts tiek modelēts uz vietas, būvlaukumā, kopā ar celtniekiem. Ne velti Čiris atzīst, ka: "... pie formām man vajag arhitektu!" Savā laikā strādājis ar vairākiem arhitektiem, viņš patlaban ir palicis pie sadarbības ar Sarmīti Bumbieri. Kā atzīst arhitekte, ´Lielā Utopija Čira domās turpina augt un attīstīties un es viņam piestrādāju par "tulku" ēku formu valodai , krāsām un vienkārši profesionālam atbalstam. Bet būtība jau ir dzimusi Čira domās, un tas notika labi sen, vēl tad, kad viņam piederēja tipogrāfija "Jāņa Sēta". Tad Čiris šajā vietā sapņoja par sociālo ciematu strādnieku atpūtai, piedomājot arī par interneta pieslēgumu. Tagad tas ir ieguvis biznesa apveidus, bet ciema morālā vērtība ir nobriedusi vēl lielākā mērā." Analogi formu un izteiksmes ziņā pasaules ekspresīvās arhitektūras vēsturē varbūt Ērika Asmussena Jarnā, Zviedrijā, varbūt Imres Makoveca un viņa sekotāju darbos Ungārijā. Tie visi ir savdabji, sava ceļa gājēji, un viņu arhitektūra ir "apzīmogota". Tāpat kā šeit, Amatā, kur "zaļie" principi, vēriens, temps un konsekvence liek rēķināties ar šo ciemu kā valsts mēroga plānošanas un būvniecības parādību. Cēsu rajons, Drabešu pagasts, Amatas novads, "Amatciems" Īpašnieks, ainavas un māju dizaina autors Aivars Zvirbulis Arhitekte Sarmīte Bumbiere Būvkonstrukciju tehniskie risinājumi: Andis Haberkorns, Jana Ceske, Ārijs Skujiņš Ģenerāluzņēmējs: SIA "Katrīnkoks" Ūdensvads un kanalizācija: SIA "Katrīnkoks", SIA "Remus" Ūdensapgādes dziļurbums un aprīkošana: SIA "Urbšanas centrs" Elektroapgādes projekta izstrāde: SIA "Remus" Elektroapgādes apvadlīnijas izbūve: SIA "Farads" Sakaru pakalpojumi: SIA "Amatciems" Kokmateriāli guļbūvēm: SIA "Romfords SB" Jānis Lejnieks, Dr.arch. Pārpublicēts saīsināti no "Latvijas Architektūra" burtnīcas Nr. 65.
