Starpbrīdis turpinās. Postmodernisms Latvijā
Pagājis gadsimta ceturksnis, un, raugoties pasaules zvaigžņu arhitektu darbos, tagad var saprast, ka postmodernisms arhitektūrā ir "noiets etaps". Tomēr dažviet, arī Latvijā, stila iespaids vēl jūtams. Kāpēc? Acīmredzot nav diskutēts par profesora Krastiņa paustajām patiesībām: "Arhitektūrai vitāli nepieciešams atgriezt zudušo māksliniecisko izteiksmību. Tas acīmredzot iespējams vienīgi ar jaunas formu valodas palīdzību. Viens no perspektīvākajiem radošas ierosmes avotiem var būt savas zemes senāko un arī ne pārāk seno būvmākslas tradīciju izzināšana un formizveides paņēmienu apgūšana (Izcēlums mans. J.L.). Turklāt tas mūs tuvinātu vienmēr meklētajai un allaž it kā no rokām ārā slīdošajai reģionālajai arhitektūrai. Pievēršanos tradīcijām un vēsturei iesaka arī postmodernisma teorētiķi." Profesors neapgalvoja, ka modernā arhitektūra būtu pilnīgi izsmēlusi savas potences, jo: .".. to uzsver arī viens no pasaulē ievērojamākajiem mūsdienu arhitektūras teorētiķiem R.Venturi, kurš propagandē formu daudzveidības un simbolisma nozīmi arhitektūrā, atzīdams pat uz ēku fasādēm aplikatīvi veidotus ornamentus (Izcēlumi mani. J.L.)." Šī sentence varētu būt norāde un teorētisks pamatojums minētās dzīvojamās ēkas Mārupē formveidei, jo tās lodžiju ekrānus A.Skujiņa bija veidojusi kā lielizmēra etnogrāfisku rakstu. Postmodernisma simbols - ēka Dzirnavu ielā 36. Projekta autori - NAMS.
Postmodernisma noturību Latvijā varētu skaidrot, izzinot "ne pārāk senās būvmākslas tradīcijas" un apgūstot tā laika "formizveides paņēmienus". Tad Latvijas pirmais pre-postmodernists varētu būt Ulmaņa galma arhitekts Eižens Laube. Viņa rakstā "Tagadnes civilizācijas architektūra" 1934.gada jūlijā lasāms: "Tagadnē dominējošajam modernās arhitektūras virzienam jāierāda īstā vieta, kur tas var būt patiesi īsti derīgs, t.i., tur, kur realizējamas tehniski-mehāniskas, rūpnieciskas, tīri konstruktīvas, lietišķas, sausu mērķu un tamlīdzīgas problēmas. Bet, kur jāparādās individuāli piemērotai, valstiski, tautiski un personīgi īpatnējai arhitektūrai, tur jāmeklē pēc citiem izteiksmes līdzekļiem. Tam nolūkam, starp citu, cītīgi jāpētī tradīcijas, senatne, ..." Turpat Laube atzīst, ka "katrai valstij pašlaik ir liela interese par nācijas un tautas īpatnējo dzīvi, par savām tradīcijām, vēsturi, par vietējiem materiāliem, klimatu, gara dzīvi u.t.t. (...) Individualitātes izteiksmei modernās architektūras līdzekļi nav noderīgi kā galvenie, noteicošie. Zināmas sajūtas izpausmei gan radies termins "techniskā romantika". Bet (...) tas nekad nav tik spilgts, kā skaistuma sajūta, kas rodas, kad aplūkojam objektus, kuros izteiktas vēsturiskās asociācijas, reliģiska ieskaņa, tautiskums (Izcēlums mans. J.L.) u.t.t. Par piemērotāko darba metodi Laube izvēlas eklektismu, to spoži demonstrējot savos darbos, piemēram, Ķemeru viesnīcā. Meistars gan atzīst, ka stils "var būt kaitīgs, ja mēs ļaujam tam pār mums valdīt, kurpretim viņš var būt mums labi pakalpīgs, ja viņu zināmos apstākļos atrodam par piemērotu izteiksmes līdzekli", skat. rakstu "Vēsturiskā mākslas architektūra", Rīgā, 1934.gada septembrī. Latvijā par oficiālo kļuva stils, "kas smagnēju modernismu sakausēja ar vēsturisko stilu aizguvumiem un tautiskiem motīviem." Tā raksta I.Lancmanis grāmatā "Jelgavas pils", 1979.g., komentējot Laubes veikto pils pārbūvi. Tiešām, pirmskara un pēckara desmitgadēs, neatkarīgi no valdošā politiskā - Ulmaņa vai Staļina režīma, eklektisms ir vadošā arhitektu darba metode un modernajai arhitektūrai tiek ierādīta "sava vieta". Praktiski tā ir privātā mājokļa būvniecības niša, kurā pēc 1934.gada patveras funkcionālisms. Modernās arhitektūras piekritēju Latvijā nav daudz, to atzīst arī laikabiedri, piemēram, Latvijas arhitektu biedrības priekšsēdis emigrācijā A.Damroze: "...kad es 1931.g. sāku studēt, tad Rīgā par Bauhausu nedzirdēju ne vārda." Arī pēc kara okupētajā Latvijā Bauhausa dibinātāja Gropiusa vārdi par "totālo arhitektūru" un "jaunu arhitektu paaudzi, kura pārvaldītu mūsdienu ražošanas līdzekļus", bija sveši. Līdz ar Hruščova režīmu uzplaukst internacionālais modernisms, bet ir vairāki iemesli, kas neļauj modernajai arhitektūrai sevi parādīt kā pilnvērtīgu kultūras vērtību. Viens - tehnoloģiskā atpalicība, otrs - hronisks trūkums, gan būvmateriālu, gan kvalificēta darbaspēka, un trešais, varbūt pats galvenais, ir nespēja pieņemt to estētisko platformu, uz kuras būvēta modernā arhitektūra. Padomju sociālistiskā reālisma estētikai pēc formas nav pieņemami tādi ideoloģiski varbūt pat noderīgi modernās arhitektūras korifeju darbi, kā Misa van der Roes piemineklis revolucionāriem Rozai Luksemburgai un Kārlim Lībknehtam - ķieģeļu mūris! {ABC_NEXT_ARTICLE ID=postmodernisms_2 TEXT=[Lasiet turpinājumu šeit:]} . LATVIJAS ARCHITEKTŪRA, 71.burtnīca
