Brīdina, ka masveidā sabruks padomju laikā celtās daudzstāvu mājas
Rīgas enerģētikas aģentūras vadītāja Maija Rubīna laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" atklāti saka – ja ēkas netiks renovētas, tad pēc 20 gadiem uz pašvaldības kakla nonāks neiedomājami liels skaits rīdzinieku, kuriem vairs nebūs kur dzīvot. Viņas ierosinājums ir uzsākt māju renovāciju, tajā skaitā – siltināšanu piespiedu kārtā, iztērēto summu uzliekot par pienākumu solidāri samaksāt iedzīvotājiem. Tādējādi sērijveida ēku ekspluatācijas laiku varētu pagarināt par vēl vairākiem desmitiem gadu.
M. Rubīna stāsta, ka Ekonomikas ministrijā (EM) jau ir notikušas sarunas par ēku piespiedu siltināšanu, tomēr pagaidām šī iecere nav guvusi atbalstu. Valsts vispirms vēlas izmantot visas pašreizējās iespējas, kad iedzīvotāji var saņemt arī Eiropas fondu naudu māju siltināšanai un par šādu soli izlemj ar vairākuma atbalstu – tātad lielākā daļa to izvēlas labprātīgi un daļu izdevumu daudzu gadu garumā sedz no savas kabatas.
Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Raimonds Eizenšmits ir skeptisks, vai šāda iecere īstenojama. Viņš aizrāda, ka ir jāizpēta katra māja, lai prognozētu, cik ilgs mūžs tai vēl atlicis. "Energoefektivitātes pasākumus cilvēkiem neviens nedrīkst piespiest apmaksāt, ja viņi tos nevar samaksāt," viņš uzsver laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai". Ja valsts izveidos īpašu programmu un izlems, ka ēkas jāsiltina un jāveic vēl citi pasākumi, piemēram, jānomaina komunikācijas, logi koplietošanas telpās un jāsaved kārtībā pagrabi un bēniņi, tad cita lieta.
J. Lancers norāda, ka tad, kad sākās dzīvokļu privatizācija, valsts paņēmusi vienādu sertifikātu skaitu par kvadrātmetru gan tajās mājās, kas jau amortizējušās, gan tajās, kas vēl bijušas salīdzinoši jaunas. "Kā valsts varēja pārdot nekvalitatīvu preci?" jautā būvinženieris. Tāpēc būtu godīgi, ja tagad valsts kopā ar Eiropas fondu naudu ēku renovācijā un siltināšanā ieguldītu 80% nepieciešamo līdzekļu, bet iedzīvotāji – tikai 20%, uzskata J. Lancers.
Pēc viņa domām, Eiropas nauda tiek sadalīta neloģiski. Tā cirkulē starp ministrijām, un katra no tām deķi velk uz savu pusi, tāpēc trūkst koordinācijas. J. Lancers ir noskaities, kāpēc Eiropas fondu līdzekļus izlieto, lai kādā ciemā izbūvētu ūdensvadu, kuru vietējie neizmanto, nevis par šo naudu nosiltina ēkas, raksta laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai".
2006.gadā Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments apmaksāja pētījumu, kura mērķis bija apzināt PSRS laikā būvēto sērijveida dzīvojamo māju stāvokli, apsaimniekošanas ietekmi uz to, kā arī izpētīt renovācijas ekonomisko un cita veida lietderību. Pilsēta vēlējās noskaidrot, kā izdevīgāk rīkoties – atjaunot ēkas vai nojaukt un būvēt to vietā citas?
Atbilde interesē arī rīdziniekus, jo vairākums galvaspilsētā dzīvo daudzdzīvokļu ēkās un ir privatizējuši savus dzīvokļus. Tas nozīmē – ja nams būs tik izkurtējis, ka teju sabruks, viņiem nākamo mitekli vajadzēs meklēt J. Lancers neiesaka celt paniku – ja mājas atjaunos un remontēs, tad tās kalpos vēl 50 gadus. "Konstrukcijas nenoveco, bet noveco savienojuma vietas starp paneļiem un inženiertehniskie tīkli – tie gan jānomaina. Ja netiks darīts nekas, tad visdrīzāk sabruks apkures sistēma. Tā jau ir sapuvusi. Bet cilvēkiem nav naudas, kas to remontēs? Mums nav valsts stratēģijas un politikas mājokļu jautājumā," būvinženieris izsakās skarbi. Viņš EM iesniedzis savu redzējumu, kā veicama ēku renovācija Latvijā. "Jūs domājat, kāds no ierēdņiem ar mani parunāja? Pat nepiezvanīja, lai kaut vai par muļķi nosauktu," laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" noteic J. Lancers. Piemēram, viņš ierosināja konkrētas sērijas mājām izveidot tipveida projektu – tādējādi mazinātos birokrātija un cilvēki varētu ātrāk un lētāk uzsākt siltināšanu. Būvinženieris ironizē, ka pašreizējie tempi ļaus nosiltināt mājas pēc 100 gadiem, kad tās būs jau sabrukušas.
Foto: Pilseta24.lv
2012.gada 2.maijā
