Ar ratiņkrēslu - doties pasaulē?
Šogad īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts Latvijā īsteno Eiropas Vienādu iespēju gadu, un šī ir lieliska iespēja sākt vairāk runāt par problēmām, lai tās novērstu. Vienādas iespējas cilvēkiem ar kustību traucējumiem ierobežo vide, kas diemžēl vēl aizvien tiek veidota, nedomājot par viņu vajadzībām. Protams, vislielākās problēmas ir vecās mājas, kas ir celtas sen un kuru autori nemaz nav domājuši par pieejamību. Tostarp arī slimnīcas un poliklīnikas, kurām pirmām kārtām vajadzētu būt pielāgotām cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Taču izrādās, ka vēl arvien daudzās veselības aprūpes iestādēs cilvēks ratiņkrēslā nevar tikt iekšā. Nākošā un bieži vien vislielākā šķēršļu josla ir mājas, kurās cilvēks ar kustību traucējumiem dzīvo. Labi, ja viņa dzīvoklis ir pirmajā stāvā, tad izkļūšana no mājas nav tik liela problēma. Bet, ja dzīvo augstāk un ēkā nav lifta, tad vai nu jāpārceļas uz dzīvokli pieejamā mājā, vai nākas ierīkot pacēlājus, ko ne visās mājās ir iespējams izdarīt, vai arī invalīdam jāpaliek četrās sienās. Iedzīvotāju attieksme pret cilvēku specifiskajām vajadzībām ir ļoti dažāda. Daudzi ir ļoti atsaucīgi, bet gadās arī negatīvi noskaņoti kaimiņi, kuru uzskats: "Nav ko invalīdam vazāties apkārt, jāsēž mājās!", kļūst par nepārvarāmu šķērsli.
Tikt no mājām laukā – tā ir pirmā uzvara. Nākamā cīņa ir ielas un trotuāri. Diemžēl bieži to segums ir vecs, bedrains un ar nepiemērotiem trotuāru galiem. Tagad jaunajiem trotuāriem it kā ir slīpi savienojumi ar ielas braucamo daļu, tomēr nereti to slīpums ir pārāk stāvs, un ratiņnieki apgāžas. Vai arī šie savienojumi ir uztaisīti tā, ka starp ielu un trotuāra slīpo malu ir atstāts pakāpiens, virsmas nav salaistas vienā līmenī. Līdz ar to šāda nobrauktuve īsti neder. Lai pārvietotos ar ratiņiem pa Rīgas ielām, cilvēkam burtiski ir jāzina tās visas no galvas – kādas ir nobrauktuves, vai ir iespējams izbraukt bez citu cilvēku palīdzības. No sabiedriskā transporta pieejama ir lielākā daļa autobusu, kā arī jaunie trolejbusi ar zemo grīdu. Rīgas satiksme piedāvā arī tādu pakalpojumu, ka, zvanot uz bezmaksas tālruni, var uzzināt, vai noteiktā laikā un vietā būs sabiedriskais transports ar zemo grīdu. Savukārt tramvaji un vilcieni vispār nav pieejami cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņos. Tas nozīmē, ka atsevišķos Rīgas rajonos, kur kursē tikai vienvagonīgie trolejbusi un tramvaji, ratiņnieks sabiedrisko transportu izmantot nevar, to pakāpieni ir nepārvarams šķērslis. Kad nu cilvēks ir nonācis līdz vajadzīgajai iestādei, tad aktuāls kļūst jautājums par iekļūšanu tajā. Gandrīz visas valsts un pašvaldības iestādes ir nepieejamas cilvēkam ratiņos. Tā, piemēram, ar VID darbiniekiem es regulāri tiekos uz ielas. Paldies Dievam, viņi ir atsaucīgi un nāk pie manis uz mašīnu, kas tādā brīdī kļūst par biroju. Bet, ja ir auksts, līst lietus vai nav mašīnas, tad tas ir apgrūtinoši.
Tāpat nepieejamas ir daudzas kafejnīcas, restorāni, teātri, baznīcas, arī kinoteātri. Pat, ja ratiņnieks iekļūst kinoteātra ēkā, tad pārvietoties kinozālē nav iespējams, jo par to nav padomāts. Cilvēks ir spiests filmu skatīties no 1.rindas, kas nav nekāds baudījums. Tāpat nepieejami ir nakts klubi, līdz ar to ratiņniekam tiek liegta iespēja kopā ar draugiem iet atpūsties. Iet "uz dullo" ir riskanti – iespējamība palikt ārpusē ir ļoti liela. Arī sabiedriskās tualetes ne vienmēr ir pieejamas. Centra Galerijas tualetē iekļūt nav problēma, turpretim uz tualetēm pie Laimas pulksteņa vispār nav vērts iet. Arī lielā daļā daudzdzīvokļu mājās tualetēs iekļūšana ir grūta, jo durvis ir pārāk šauras, un bez pārbūves ar ratiņiem tur nevar iebraukt. Situācija pamazām uzlabojas, uz mūsu apvienību arvien biežāk nāk konsultēties arhitekti, līdz ar to jau projekta skiču stadijā var novērst iespējamās problēmas. Daudzas jaunās dzīvojamās mājas kļūst arvien pieejamākas, tiek iebūvēti lifti līdz pazemes līmenim. Ļoti pozitīvs piemērs ir Latvijas Bankas Naudas muzejs, kur ir rūpīgi pārdomāts, lai vide būtu pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pieejamības ziņā absolūti līderi ir lielveikali, kas ir labi pielāgoti ratiņnieku vajadzībām.
Patiesībā mums neko īpašu nevajag. Vienkārši universālu vidi – tādu, kurā būtu viegli pārvietoties plašai sabiedrībai, ne tikai cilvēkiem ratiņkrēslos. Rūpīgi izveidotas nobrauktuves trotuāru galos atvieglo dzīvi arī māmiņām ar bērnu ratiņiem un velosipēdistiem. Uzbrauktuves iestāžu ieejās izmanto mazi bērni un veci cilvēki, kuriem ir grūti kāpt pa kāpnēm. Ir dārgi un grūti, dažreiz neiespējami pārveidot būves, kas tika celtas laikā, kad par vides pieejamību daudz nedomāja. Bet, ja tagad uzceļ mājas, nepadomājot par to, lai tās būtu pieejamas visiem, tad tas izraisa sašutumu. Piemēram, ceļ jaunas vairākstāvu mājas, bet neparedz tajās liftu. Tāda māja kļūst nepieejama ne tikai cilvēkam ar kustību traucējumiem, bet arī ģimenei ar bērniem. Cik laimīga būs jaunā māmiņa, kurai vajadzēs ratus nest uz trešo, ceturto stāvu? Bieži vien vainīgi ir stereotipi. Reiz mums atnesa apstiprināt atpūtas centra projektu. Divstāvu mājā vispār nav paredzēts lifts vai kaut kāda uzbrauktuve. Kad jautājām projekta autoriem, kāpēc nekā nav, viņi atbildēja – bet tur augšā ir tikai trenažieri un sauna. Bet kam vēl vairāk noderīgi tie var būt, ja ne cilvēkiem ar kustību traucējumiem? Visiem jābūt vienādām iespējām pārvietoties, tāpēc jābūt gan uzbrauktuvēm, gan kāpnēm, gan liftiem. Un ne tikai dzīvojamās ēkās, bet arī iestādēs, tirdzniecības vietās un arī sabiedriskās relaksācijas un sporta telpās.
Autors: Raimonds Smagars, invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons
