3 jautājumi par dzīvojamo namu remontdarbu plānošanas jauno kārtību
Kā notiek plānošana šobrīd? Līdz 2006. gadam Latvijā bija spēkā trīs būvnormatīvi, kas attiecās uz dzīvojamo māju apsaimniekošanu: "Par dzīvojamo māju kapitālremonta un kārtējā remonta veikšanu" (LBN 401); "Dzīvojamo māju tehniskās ekspluatācijas noteikumi" (LBN 402); "Dzīvojamo māju sanitārā kopšana un labiekārtošana" (LBN 403). 2006. gadā vienpusējā kārtā EM rīkojumu atcēla un līdz šim brīdim nekāds normatīvs vietā nav pieņemts. Jau pirms gada Valsts mājokļu aģentūra sāka strādāt pie "tukšuma" aizpildīšanas. Tika izstrādāts projekts "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu dzīvojamo māju rekonstrukcijas, renovācijas un restaurācijas plānošanu", kuriem vajadzēja jau nonākt Ministru Kabinetā, taču Ekonomikas ministrijai bija diezgan daudz iebildumu, un diemžēl būvnormatīvs vēl šobrīd nav gatavs. Līdz šim nebija vispār šādas normatīvās kārtības, tāpēc radās problēmas. Šobrīd namu pārvaldieks/apsaimniekotājs dodas pie dzīvokļa īpašniekiem – katram atsevišķi iesniedzot apsekošanas aktu un nepieciešamo remontdarbu sarakstu vai liekot tos priekšā kopsapulcē, un bieži vien saņem noraidījumu, jo dzīvokļu īpašnieki nepiekrīt ne papildu maksājumiem, ne lielākiem remontiem. Taču mājas bojājas arvien vairāk un tās var kļūt bīstamas pašiem iedzīvotājiem. Piemēram, tas var būt balkons, kas izskatās dramatiski vai pat nogāžas; elektrotīklu dzirksteļojošā vecā instalācija, slikti savienojumi, kuru dēļ rodas ugunsgrēki, gāzes vadi, kuri jau ir nokalpojuši savu laiku utt. Jaunā kārtība nepasargās namu pārvaldniekus no dzīvokļu īpašnieku noraidījuma remontdarbu veikšanai, taču beidzot remontdarbu plānošana tiks likumiski apstiprināta. Jāņem vērā, ka arī Civillikumā ir atsauce uz mājai nepieciešamajiem remontdarbiem (likumā remontdarbi tiek iedalīti trīs grupās: nepieciešamajos, derīgajos un greznuma). Katram īpašniekam ir jāapsaimnieko savs īpašums atbilstoši civillikuma prasībām, ņemot vērā, ka nepieciešamie remontdarbi ir tā grupa, kuru nedrīkst nedarīt. Ko paredz jaunais būvnormatīvs? Laikā līdz dzīvojamo māju privatizācijai mājām bija viens saimnieks, kurš apsekoja un plānoja mājai nepieciešamos remontdarbus. Tagad, kad mājas pieder dzīvokļu īpašniekiem (arī pašvaldība, ja tai pieder daļa no ēkas), kļūst aktuāls jautājums: kādi remontdarbi tiek plānoti, kā tie tiek pieņemti un apstiprināti. Būvnarmatīvs iekļauj tieši šo sadaļu par plānošanu. Kā turpmāk būs jāveic remontdarbu plānošana? Šajā procesā ietilpst vairākas darbības. Dzīvojamās mājas pārvaldniekam (nama īpašniekam vai tā pilnvarotai personai) jāveic nama apsekojums, pēc tam sagatavojot apsekošanas aktu. Nepieciešamības gadījumā tiek pieaicināts licenzēts būveksperts. Tiek sagatavots mājai nepieciešamo remontdarbu bojājumu apraksts un nepieciešamo remontdarbu saraksts. Tas ir dokuments, kuru iesniedz dzīvokļu īpašniekiem, kuri vēlāk ar savu balsojumu nosaka, kādus darbus un kādos termiņos viņi veiks. Normatīvam nāk klāt pielikumi, kas šobrīd nav ietverti esošajos noteikumos. Pirmais pielikums ir par dzīvojamo māju iedalījumu kapitalitātes grupās pēc tehniskā raksturojuma un vidējā kalpošanas ilguma, kas ir nedaudz labots, bet ne būtiski. Ir izdalītas sešas māju grupas un kalpošanas ilgums no 150 līdz 50 gadiem, ko nosaka ēkas būvkonstrukcijas. Otrs pielikums nosaka konstruktīvo elementu, apdares un inženierietaišu vidējo kalpošanas ilgumu. Pielikumā tiek aprakstīti visi mājā esošie konstruktīvie elementi, sākot no pamatiem, sienām, jumta un beidzot ar ūdens krāniem, stāvvadiem, elektrotīkliem, rozetēm, slēdžiem, logiem utt. Katram ir noteikts vidējais normatīvais kalpošanas ilgums, kas ir par pamatu, lai novērtētu, kad ir jāveic apsekojums un jānovērtē, vai ir jāplāno šo lietu nomaiņa/remonts, vai arī tās var turpināt kalpot. Lai arī tiek pieminētas rozetes, tomēr tās ir jānovērtē katram dzīvokļa īpašniekam pašam, jo normatīva saturs attiecas tikai uz kopīpašumu, dzīvokļa vērtēšana paliek katra īpašnieka pārziņā. Rakstu sagatavojusi Vera Zajeca
