Saldskābais perfekcionisms
Visas pārējās pārbūves, kas skārušas ēkas iekštelpas un iekšpagalmu, nams sevī asimilējis kā neatņemamu savas eksistences sastāvdaļu. Padomju varas gados tie bija nenozīmīgi dzīvokļu pārplānojumi, jo plānveida apjomīgi pārbūves darbi īres namu neskāra. 1996.gadā izstrādāja vairākus ēkas atjaunošanas un pārbūves projekta skiču variantus, kurus nerealizēja. Pēc tam restaurēja ēkas ielas fasādi, atjaunojot arī tās siluetu noslēdzošās dominantes - skulpturālo lauvu zudušās astes.
Savu vērienīgāko atmodu īres nams uzsāka 2002.gadā, kad par tās īpašniekiem kļuva Jevgeņijs Gombergs un T.Solovjova. Rekonstruētā ēka saglabājusi savu sākotnējo koptēlu un funkcionālo viengabalainību. Sākotnējais U veida plānojums papildināts līdz kvadrātiskam, respektējot uz simetrijas ass izvietoto caurbrauktuvi uz pagalmu, galveno kāpņu telpu un katrā stāvā esošos divus dzīvokļus. Žēl, ka nerealizēta paliks ideja par Jūgendstila muzeja izveidošanu ēkas augstajā puspagrabā un jaunprojektētajā ar stikla virsgaismu pārsegtajā pagalma daļā, kas sākotnējās ieceres līmenī rada patīkamu vienotas telpas izjūtu. Iespējams, ka jaunais īpašnieks atradīs veidu, kā padarīt publiski pieejamu - tagad jau var teikt – modernāko Alberta ielas namu ar 21.gadsimta dvesmu.
Katra pagājušā laikmeta nosacītās nepilnības ir ierosinājums mūsu turpmākai radošai darbībai. Tādēļ pozitīvi vērtējams fakts, ka ēkas iekšpagalma daļa, kas savos pirmsākumos pēc izpildījuma un kvalitātes bija robusta, tagad labi kalpo kā pastarpināta saikne starp aizgājušo gadu elpu un mūsdienu iecerēm. Plānojumā un telpiskajā apjomā ir iegūta jauna telpu grupa (lifta izbūve un guļamistabu bloks), kas būtiski izmaina kopējo ēkas kvalitāti – no sākotnējā īres nama ar izteikti atšķirīgu sociālo dalījumu uz eksponētu viengabalainu dzīvojamo vidi.
Kopējā sajūtu līmenī priecē daudzās sākotnējas substances (ielas fasādes logi, dzīvokļu ārdurvis, grīdas iesegums (pakāpieni, flīzes, parkets), margas, krāsnis, plastiskais dekors,...), kas saglabātas, sakārtotas un eksponētas, uztur ēkā aizgājušās dienas sajūtu. Šo sajūtu ir viegli pazaudēt, ja ieguldītais darbs ir paviršs vai neapzināti kaitniecisks. Šajā jomā bieži grēko pasūtītājs un ģenerāluzņēmējs, izvēloties lētāku, ātrāku izpildītāju, kam nav attiecīgās kvalifikācijas un ignorējot projektētāja sākotnējos uzstādījumus.
Emocionāli iespaidīgs izdevies kāpņu telpas plastiskais un koloristiskais risinājums. Vienīgi, īsti nav saprotama restaurētā perioda izvēle. Pirms ēkas rekonstrukcijas darbu uzsākšanas visā kāpņu telpā gandrīz pilnībā bija saglabājusies 20.gs.30-to gadu krāsojuma sistēma ar Art deco iezīmēm, ko projekta stadijā bija paredzēts restaurēt, bet kas netika realizēts. Gala rezultātā ēka ir zaudējusi daļu savu patieso vaibstu. Tieši daudzo īres namu ieejas vestibilos un kāpņu telpās viengabalaini eksponējas attiecīgā laikmeta modes tendences.
Viennozīmīgi jāpiemin iejūtīgais kopējās komandas darbs pie iekšējo komunikāciju risinājumiem. Lai saglabātu sākotnējo reprezentatīvo telpu proporciju un griestu apdari (ne tikai plastisko dekoru), katram dzīvoklim izveidotas divas autonomas apkures un vēdināšanas sistēmas.
Katrai ēkai ir "dzimumzīmītes" (par kurām nekad nevarēs teikt – "pareizi" vai "nepareizi"). Tās kopējā vides kontekstā rada nama atpazīstamību – elfu cienīga logaila skatā no iekštelpas, maza, proporcijās drukna eklektikas laika krāsns, caurbrauktuves stiklojumā apmaldījies dalījums vai romantiskais jumta skursteņu un vēdkanālu mežs "čillera" aizsegā...
Nobeigumā gribētos uzrunāt visus – mīlēsim īstas lietas, neatkarīgi no to tapšanas laika, piederības slāņa vai mirkļa emocijām, bet par pamatkritēriju ņemot godprātīgu attieksmi pret padarīto darbu un savu pārliecību. {ABC_GALLERY ID=galerija_alberta_ielas_nams} Autore: Dace Krēgere, arhitekte Foto: Martins Kudrjavcevs, Vita Redliha, Teikas nami "Latvijas Architektūra" 5.burtnīca
