Rīgas alejas. Iespējas un panākumi
Sākotnējās pirmsmotoru laika alejas pastiprināja ceļa vertikāli, virzīja gājēju un braucēju, un iezīmēja galvenos ceļus, pilsētās atgādināja netālās un vēl maz skartās dabas klātbūtni, ēnoja piekusušu ceļotāju un mājokli. Domājams, ka šis plaši lietotais apstādījumu veids pārmantots no daudz senākiem apstādījumu sistēmu paņēmieniem – regulāriem itāļu un franču modes dārziem, varbūt vēl daudz senākiem, kuru pirmējie koki pie mums laika zoba sen jau nograuzti. Tomēr aleju stādīšanas tradīcija stabili saglabājusies līdz pat mūsu dienām un tai ir ne tikai ceļa kā būves būtiskas sastāvdaļas nozīme, bet mūsdienās aleju kokiem ir vairākas ekoloģiskas un sociālas funkcijas: mazināt piesārņojumu un troksni, savienot apstādījumu masīvus(zaļie tīra gaisa un visa veida dzīvu organismu plūsmas koridori), optimizēt mikroklimatu (vēji, gaisa mitrums, apgaismojums, putekļi). Opozīcija – aizņem zemi, slidenas lapas, saules zibas, ja saule no sāniem, papeļu pūkas, nevar kopt ceļu vai ielu, netīrība. No ekoloģijas viedokļa alejas ir sava veida koku mocīšana, jo tiem atņemtas vairākas priekšrocības augot dabīgā vidē. Saimnieku sapratnes robeža liepu kopšanai Kapseļu ielā
Veci, bojā ejoši aleju koki ir mītne, slēptuve, substrāts un barotne – ekotops daudzveidīgiem organismiem – putniem, zīdītājiem, sēnēm, mikroorganismiem, kuru pastāvēšana bez aleju kokiem nav iespējama. Turklāt pastāv stereotipa doma, ka šie daudzie aleju (un citu apstādījumu augu) pavadoņi, kas nereti ir pat bīstami koku kaitēkļi, ir īpaši saudzējami, ka tā tiek saglabāta reta bioloģiska suga un to daudzveidība, tā parādās vēl viens savdabīgs dabas aizsardzības aspekts. Turklāt šo pavadoņu sugu daudzumu un atkarību no saimniekaugiem neviens nopietni nav pētījis, bet dati no dienvidākām zemēm liecina, ka šo pavadoņu sugu ir vismaz 10 reizes vairāk, nekā mūsu stādīto sugu skaits. Nemaz netiek pētīts un debatēts, vai šādos visos aspektos mākslīgas, piesārņotas un pat dzīviem organismiem kaitīgas vides apstākļos saglabājot šo reto organismu populācijas, kam paaudžu maiņa nereti notiek daudzkārt sezonā, var attīstīties dabīgi, vai tik mēs nekultivējam un neselekcionējam pavisam citus organismus, no kuriem pēcāk mācīsimies tikt vaļā. Apstādījumu kaitēkļu un slimību postījumi piesārņotā vidē ir vairākkārt lielāki par tiem, kas notiek maz ietekmētā lauku parkā vai mežā. Pilsētas mēroga aizsargājamu ozolu aleja gar kanālu pie Nacionālā teātra
Rindās stādītie koki ir konstantos attālumos viens no otra, toties no rindas uz sāniem nav citu koku konkurences, bet toties kokiem pilnīgi nepieņemama vide. Turklāt nav arī augšanai saturīgas augsnes un barības šķīdumu krājumu. Rindās regulāri sastādītie koki pēc minēto ģeometrisko dārzu tradīcijas, pat vēl tagad, tiek regulāri cirpti (pēc ieraduma, tikai ar it kā estētisku pamatojumu), lai tie mūžam(!) saglabātu mākslinieka iedomātu formu un kopainā iekļautos, ilgstoši nemainīgi dzīvotu, tāpat kā mūrētas ēkas un sienas, kalti žogi un debess augsti akmeņos kalti torņi. Katra vaina, kaut labi domāta cirpšana, kopā saīsina koku mūžu. Koki, kas evolūcijas procesā vairāku miljonu gadu desmitos, kontrastos starp ledus laikmetiem, jūras līmeņa svārstībām, upju plūdiem un to teknes un augsnes, biezības un lauču maiņām, sugu un savstarpējā konkurencē atkal un vēlreiz bija izveidojuši savu harmoniskas kopdzīves veidu, pēkšņi sastapās ar strauji progresējošu dzīvu būtņu sugu – cilvēku. Būtni, kas no meža kokus ienesa pilsētā, kurai koki izrādījās dažādā pakāpē piemēroti. Alejās (mūsu pašreizējā klimatā) izrādījās izturīgas tikai daļa koku sugas un savstarpējā konkurence mazinājās, ja koku sugas sējeņi augšanas tempos un gadalaiku ritmos bija līdzīgi. Vēl ilgstošāk alejās turās izturīgo sugu kloni – veģetatīvi vairojamas šķirnes, kaut tik daudzinātā Holandes liepa. Ne velti mūsdienu apstādījumu koku ražotāji, kokaudzētavas izplata koku šķirnes ar zīmīgu nosaukumu –"īstākie aleju koki". Katru gadu katalogos parādās jaunas šķirnes, lai atgādinātu, ka laiks nomainīt vecos kokus ar labākiem un protams vēl dārgākiem. Bagātās Eiropas zemēs tā arī dara. Aleju kokus vidēji ik pēc 30 gadiem izrok, sašķeldo un nodod kompostā, bet jaunus stāda jaunā pievestā substrātā, krājot resursus nākamiem 30 gadiem. Ar kokaudzētavu ir ilgstošs līgums uz 30 gadiem, ka dižstādi būs noteiktās laikā un tos iestādīs ar 2 gadu kopšanas garantiju speciālisti. Nevis darba un politikas veterāni, kas pirmo reizi rokā tur lāpstu. Pats esmu divkārt pieredzējis kā izskatās Berlīnes Unter den Linden šādas sešrindu nomaiņas brīdī 3 dienu laikā. Vienlaikus, pārskatot Latvijā sekmīgi augošu koku sarakstu, izrādās, ka no apmēram 50 koku sugām, kuras Rīgas ielās varētu audzēt – ar dažādām īpašībām - augumu, ēncietību un izturību pilsētā, pašlaik Rīgas alejās audzē tikai 8 sugas. Tepat mūsu kaimiņu zemēs interesantas alejas no Amūras ceriņa, pabērza un melnalkšņa, divus pēdējos audzēja alejās 19.gs.sākumā Rīgas Pils un Vērmanes dārzā. Pārrunāsim – kas notiek alejās, vai mēs tās kopjam, uzturam un godājam, vai viss tolaik darītais ir izdevies no mūsdienu viedokļa un kur mēs stādīsim alejas 21.gadsimtā. Pa šo laiku pilnīgi nomainījies ir ceļu segums (caurlaidība, dilšana, toksiskums), transporta līdzekļu masa, putekļu un gāzu izmešu toksiskums, ceļu un ielu platumi, attiecībā pret transporta masu. Komunikācijas nepāŗtraukti pārbūvē, rok un ber ciet, visu laiku bojājot koku saknes, izmainot augsnes struktūru un sastāvu. Transporta vibrācija un nenormāla spiediena transports veicina augsnes blīvēšanu, izspiež gaisu un noārda augsnes optimālo struktūru. Visa veida nobiras – lapas, sīkzariņi, pumpurzvīņu, ziedu, augļu atliekas utt. tiek rūpīgi aizvākti kā netīrumi no koku apdobēm, kur tie dabā būtu satrūdējuši un iesaistīti dabas vielu apritē. Turklāt dabas minerālvielu aprite notiek humīnvielu klātbūtnē, kas rodas koku ražotai biomasai sadaloties, tās nepieciešamas šo vielu saistīšanai uz vietas un uzņemšanai kokos. Kronvalda bulvāra Holandes liepas daļēji sargā tramvaja līnija un bruģis
Minerālmēsli, kurus tik dāsni kaisa apstādījumos, nenonāks kokos, ja tos nesaistīs humīnvielas. Viss pārējais mūsu pamitrajā klimatā drīz plūst saknēm garām un ar gaišbrūnajiem ūdeņiem "aiziet jūriņā". Aleju koki ir pusbadā un to gada 4 mēnešu laikā (no maija vidus līdz septembra vidum) lapu koki, kamēr tie "strādā" tiem atvēlētajās šaurajās joslās, cieš arī no ūdens trūkuma. Bet barība kokos pārvietojas samērā vājos ūdens šķīdumos, augsta koncentrācija jau ir toksiska. Pirmo reizi aleju pastāvēšanas vēsturē ir sasniegts tāds koku vecums, kad koki (dabā neesošas slodzes dēļ) pamazām iet bojā un pa vienam izkrīt. Vērojot koku stumbrus ielu malā, jūs neatradīsit nevienu koku, kam braukšanas virzienā nebūtu "bampera" augstumā nobrāzta vai vismaz sadauzīta miza. Tas samazina koka dzīvīgumu vismaz par ⅓. Ne mazāk koku dzīves apstākļus jau iepriekšējā gadsimtā ietekmēja straujās iedzīvotāju skaita svārstības – abi pasaules kari, masveida emigrācija un deportācijas, kurās Latviju atstāja daudz pieredzējušu koku īpašību zinātāju, jaunu darbaļaužu pieplūdums, ar visu to saistītā slodzes un piesārņojuma pārmaiņa un kardināli cita attieksme pret kokiem pilsētā, citi apbūves veidi, gaisa sausums un monolīts brauktuvju segums. Koku vainagus nākas celt augstāk, jo transporta līdzekļi nu ir milzeņi. No tā rodas lapu virsmas attālināšana no koku sakņu uzsūcošās virsmas. Bet vielu tālāks transports prasa papildus enerģiju, pilsētas skābekļa patēriņu. Optimālos apstākļos no saražotās organiskās masas ap 4 – 5 mēnešos gadā visām gada vajadzībām kokā ap ⅓ tiek patērēta koka visiem dzīvības procesiem, bet no pārējām ⅔ tas veido jaunu pieaugumu, lapas, ziedus un augļus. Varētu iedomāties stāvokli, kad vecs, daudzkārt apzāģēts un transporta dauzīts alejas koks vairs spēj saražot pa vasaru knapi savai iztikai, kļūst nosacīti par bioloģisku liekēdi un progress nav sagaidāms. Tēlaini izsakoties, šāds koks kļūst par statistu, patērē vielas, kas vajadzīgas citiem kokiem un arī lapas, vismaz bioloģiski, gaisu vairs neatveseļo. Tādus kokus parasti nomaina. Pārmērīgais transporta blīvums rada sastrēgumus, lieku gaisa piesārņojumu un papildus slodzi kokiem, tie straujāk noveco. Iedzīvotāju maiņās pazuda aleju koku regulāras kopšanas tradīcijas, ko mācēja jau darīja, jo manīja, ka koki nav vairs tik zaļi. Pašā 20.gadsimta sākumā tā saucamajā Ārrīgas daļā, katrā ielā stādīja parasti vienas sugas alejas, galvenokārt no meža ņemtus stādus un tikai 30.gadu beigās, īsi pirms kara, sāka lietot arī kokaudzētavu materiālu. Kara laikā jaunas alejas tikpat kā nestādīja. Kaut esošās alejas arī kara laikā kopa pēc gadiem pierastām tradīcijām. Pēckara gados nacionalizētās kokaudzētavas izrādījās pārpildītas ar pāraugušu aleju materiālu. Un tad par pusvelti stādīja ielu un ceļu alejas, galvenokārt bez projektiem Vēlāk jau uzskaitot izrādījās, ka vietējo sugu koki un arī ne visi koki alejās ir izturējušas tikai nomalēs, kur gaisa un ielu piesārņojums nebija tik augsts. Gobas nobeidzās no Holandes slimības 60.un 70.gados, drīz pēc tam sekoja vairums vīksnu. Vietējēs sugas no mežiem atnāca ar visu savu kaitēkļu un slimību kompleksu, kas to bojāeju tikai paātrināja. Drīz pēc kara Rīgas centrā aizgāja bojā liels daudzums vecāko Holandes liepu. Kā galveno iemeslu minēja... vārāmo sāli, ko lietoja saldējuma ledus kušanas palēnināšanai, bet kad ledus tomēr izkusa, šo sālījumu lēja uz kokiem. Holandes liepas abi kloni gan centrā un sevišķi nomalēs, izrādījušies visnoturīgākie. Lai aizstātu izkritušās liepas, tad masveidā raka parastās liepu stādiņus Nīcgales liepu liegumā, kā nu mācēja, skoloja pilsētas kokaudzētavās un stādīja izkritušo vietā. Šo liepu populācija izrādījās tik raiba, ka tāda aleja ātri noliedza sevi – koki aug dažādā tempā, plaukst un birdina lapas ar lielu laika starpību, dažādi panes standarta apgriešanu un dažādi panes arī pilsētas gaisu. Secinājums – arī tagad, papildinot Rīgas alejas ar "īstajiem aleju kokiem" tālu vestiem no Vācijas un Polijas audzētavām, jāpārliecinās vai Viduseiropas šķirnes te atradīs jaunu mājvietu. Par dižstādu pielietošanu jau esmu rakstījis, tikai arī tiem būs skaidra nākotne, ja Latvijai vai pat visām Baltijas valstīm būs savas dižstādu audzētavas ar savu sortimentu un trenētiem speciālistiem. Pārpalikumam būs noiets kaimiņvalstīs. Projektējot jaunas ēkas un veselas ielas, jāparedz pienācīga vieta ielu stādījumiem. Tās var būt alejas, vairāku kokaugu sugu un šķirņu slejas vai grupas, bet galvenais – pēc pilntiesīga projekta un ne pa roku galam iestādītas. Pilsētai nav tik daudz naudas, lai stādītu lētas un vārguļojošas alejas. Loģiski jāapsver, gar kurām ielām, no kādiem kokiem, kādos attālumos alejas stādīt un kur nav vērts šķiest līdzekļus stādot iznīkšanai paredzētus kokus, reizē ar visiem detaļplānojuma darbiem. Kokiem jābūt organiska materiāla apdobei, kas aiztur, absorbē, uzglabā kaitīgas un viegli šķīstošas vielas, lēni sadaloties piegādā saknēm un uz tām dzīvojošām mikorizas sēnēm ar humīnvielām saistītu barību, sausā laikā saglabā mitrumu. Oļi un šķembas nav apdobes seguma materiāls. Alejas ir pilsētbūvniecības, bioloģiska un vienlaikus sociāla problēma, bet tās risinājumu tomēr sāksim ar koka bioloģisko vajadzību optimizēšanu, pārējais nāks klāt kā panākumu sekas un panākums. Aleju vērtība izsakāma ar visu un katra labi izaudzēta koka vērtības summu. Jo koks saglabās vairāk par augstāk minētajām ⅔, jo alejas kopsumma būs augstāka. Alejas estētiskā vērtība cieši saistīta ar koku veselību. Apdraudētās ielās, sevišķi braukšanas virzienā iebetonējami kaut izbrāķētu metāla cauruļu loki, kā tas ir Kopenhāgenā. Pēdējos 30 gados Viduseiropā, nu jau arī ASV un Kanādā izveidojusies labi organizēta arboristu – koku kopēju kustība – jo nu jau arī Latvijas nozares speciālisti ir apjautuši, ka ir sācies pirmo stādīto aleju koku finišs, notiek pieredzes apkopošana, apmāca jaunus domājošus cilvēkus sarežģītas pilsētas infrastruktūras veidošanā, - citā, pašu pārveidotā vidē, mācās pareizi saglabāt vecus, vērtīgus kokus, darbojas ar modernu šai vajadzībai konstruētu tehniku, kāpj kokos ar speciāliem rīkiem, neizmantojot pacēlājus, sakopj koku vainagus, lai tie būtu vētras izturīgi, mācās acīmredzamo, ka katrai koku sugai ir sava vainaga struktūra, kuru saprotot kokam palīdzēs, kas dos pienācīgu atdevi. Sarakstītas mācību grāmatas un veidojas labi sakari ar Vācijas, Francijas, Dānijas un citu zemju koku kopējiem. Francijas koku kopēji ir augstu kvalificēti un nodarbināti visu gadu – vasarā viņi ir alpīnistu - klinšu kāpēju pavadoņi, bet ziemā kopj kokus. Tā tad jauna profesija, kura pamatīgi jāiemācās. Mācību centrs veidojas Ērgļu arodvidusskolā un tās audzēkņi liks pamatus arī Rīgas ielu alejām. Alejas, kas piemērotas Rīgai un protams visām Latvijas pilsētām un ceļu alejām. Pašlaik ar grūtībām jāpārvar pašvaldību darbinieku neizpratne, ka arī šajā darbā vajadzīgas īpašas zināšanas un prasme. Autors: Andris Zvirgzds, Dr.hab.biol. Foto: Andris Zvirgzds "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" Nr.1 2008
