Rīgas kioski 1902 - 1940
Laikrakstu kioski pie Vērmanes dārza, 2008.gads
{IMAGE NR=1} Miera un Hospitāļu ielas kiosks(1913), 2002.gads 20. gadsimta sākumā Rīgas pašpārvalde pārņēma kiosku saimniecību un sāka celt modernus kioskus, līdz 1940. gadam uzceļot 44 jaunus, 62 pagaidu jeb sezonas un 309 laikrakstu kioskus. To apzīmēšanai lietoja divus vārdus – paviljons un kiosks. Laikā no 1902. līdz 1915. gadam visbiežāk bija sastopams paviljons. Vārds (franču val. "pavillion") Rīgā ienāca no Krievijas, kur tos sāka celt 19. gadsimta otrajā pusē, un ar šo nosaukumu apzīmēja nelielas brīvstāvošas un atklātas celtnes, domātas atpūtai pludmalē, dārzos un parkos. Laikā no 1918. līdz 1940. gadam vairāk lietoja vārdu «kiosks». Vārds kiosks (turku val. "kiušk, kiöšk") nozīmē atpūtas māju ar kolonnām, kuru starpas var būt brīvas vai aizsegtas ar režģi, un tā paredzēta laikrakstu un atspirdzinājumu pārdošanai. Šodien ar vārdu «paviljons» apzīmē halles veida celtnes izstādēm, kinofilmu uzņemšanai un tirdzniecībai, bet sīktirdzniecības celtnes ir kioski. Kioski līdz 1. pasaules karam {IMAGE NR=2}Laikrakstu būda Krišjāņa Valdemāra un Citadeles ielas stūrī. Grāmata "Valsts Zemes bankas piecpadsmit gadi", Rīga, 1937.gads, 43.lpp. 20. gadsimta sākumā sīktirdzniecības sakārtošanai un uzlabošanai Rīgas pilsētas dome nolēma celt speciālas ēkas tualetēm, telefoniem, kā arī avīžu, tabakas un ziedu tirgošanai. Kioskus pie tramvaja sliedēm bija paredzēts izmantot arī kā uzgaidāmās telpas. 1902. gadā izveidotā komisija paredzēja uzcelt 19 kioskus, kuru projektu izstrādei sarīkoja konkursus, un līdz 1. pasaules karam uzcēla 15. Pirmos divus – pie kanāla tiltiņa Brīvības bulvārī un Brīvības un Raiņa bulvāra stūrī – uzcēla 1904. gadā pēc Augusta Reinberga (Reinberg) projekta. Nākamie pieci tapa pie kanāla tiltiņa Krišjāņa Barona ielā (1906), Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūrī jeb Elizabetes ielā 12a (1907), Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī (1908), Hospitāļu un Miera ielas stūrī (1913) un 1910. gadā pie Āgenskalna kuģīšu pieturas (Meža, Kalnciema un Raņķa dambja krustojumā), un to projektus izstrādāja Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings (Schmaeling). 1912. gadā uzbūvēja Vilhelma Reslera (Roessler) projektētos kioskus Vērmanes dārzā – Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas un Tērbatas un Merķeļa ielas stūrī. {IMAGE NR=3}Raiņa un Brīvības bulvāra kioska plāns, arh. A. Reinbergs, 1904. gads. Grāmata "Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1904 г. Рига", 1905. gads, 73. lpp. Līdz mūsdienām no tiem saglabājušies pieci: Tērbatas un Merķeļa ielas stūrī (kafejnīca «Sala»); Miera un Hospitāļu ielas stūrī (tualete); Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī («Narvesen»); Viesturdārzā (1909) un Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūrī (kafejnīca «Sala»). Pēdējais tika uzbūvēts Strēlnieku biedrībai piederošajā teritorijā. 1907. gadā noslēgtais līgums noteica, ka biedrība iznomā savu zemi par 1 rubli gadā, bet pilsēta patur tiesības rīkoties ar kiosku pēc saviem ieskatiem. Kioskos iekārtoja tualeti vīriešiem un sievietēm, un Raiņa un Brīvības bulvāra stūra kioskā bija pat 1. un 2. klases tualete, kas atšķīrās ar podu skaitu. Ēkas aizmugurē jeb 1. klasē – četri podi sievietēm un divi vīriešiem, kā arī divi pisuāri, bet priekšpusē jeb 2. klasē – viens pods sievietēm un viens vīriešiem. {IMAGE NR=4}Kiosks pie kanāla Brīvības bulvārī. Celts 1904. gadā, 1925. gadā pārvietots uz Jāņa Asara un Pērnavas iels stūri. PASTKARTE: 1914. G. VRVM 149 549 Kioskos pie kanāla tiltiņa Brīvības bulvārī, Raiņa bulvāra un Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, Vērmanes dārzā, pie Āgenskalna satiksmes kuģīšu piestātnes, Miera un Hospitāļu ielas stūrī un pie Krišjāņa Barona ielas iebūvēja telpas telefoniem. Pulksteņus ievietoja kioskā pie kanāla tiltiņa Brīvības bulvārī, Miera un Hospitāļu ielas stūrī, kā arī Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī. Tramvaja piestātni ierīkoja kioskā pie kanāla tiltiņa Brīvības bulvārī. Kiosku celtniecības izmaksas svārstījās no 524 līdz 9500 rubļiem. Visdārgākais bija kiosks pie Pontontilta (353,7 m³). Tajā bez tualetes sievietēm (divi podi) un vīriešiem (divi podi) un pisuāra, uzrauga telpas un tirgotavas bija arī telpas tilta apkalpei – sarga dežūras un atpūtas istabas, darbnīca un malkas novietne. Kioskos ierīkoja ūdens apgādi un kanalizācijas sistēmu, tos apgaismoja ar gāzi vai elektrību, iekšējās sienas bija klātas ar keramikas flīzēm, jumts – ar plakanajiem dakstiņiem, skārdu vai papi. {IMAGE NR=5}Kiosks Brīvības un Raiņa bulvāra stūrī. Celts 1904. gadā, nojaukts, ceļot Brīvības pieminekli 1935. gadā. PASTKARTE: 1914. G. VRVM 172339 Kioskus izīrēja, un augstākā summa bija 1250 rubļi – tik 1914. gadā par kiosku pie kanāla tiltiņa Brīvības bulvārī maksāja nomnieks P. Briņģis. Augsto nomu noteica atrašanās pilsētas centrā. Zemākā – 60 rubļi – gadā tika prasīta no nomnieka I. Ulmaņa par kiosku pie Pontontilta. Kioski no 1918. līdz 1940. gadam Latvijas Republikas laikā kiosku saimniecības sakārtošana sākās pēc Rīgas domes ievēlēšanas 1920. gada 18. janvārī. Pašvaldība pārbaudīja, saremontēja un iznomāja līdz karam uzceltos 15 kioskus, kā arī uzcēla 38 jaunus un 162 pagaidu jeb sezonas kioskus un laikrakstu būdas. No tiem 29 bija augļu kioski, 9 – laikrakstu. Latvijas Republikas laikā pirmoreiz parādījās kiosku klasifikācija. Pēc 1933. gada Rīgas domes noteikumiem par tirdzniecības iestāžu darba laiku, tos sāka iedalīt augļu un laikrakstu kioskos. Ar augļu kioskiem saprata paviljona tipa celtnes, kuras tika būvētas uz pilsētas zemes un kurās galvenokārt pārdeva pārtikas preces. Visi 15 līdz karam tapušie kļuva par augļu kioskiem, bet par Pontontilta kiosku nav datu. Pēc 1936. gada Rīgas pilsētas valdes noteikumiem par tirdzniecības uzņēmumu koncesionēšanu, augļu kioskus iedalīja vēl sīkāk – augļu un pagaidu jeb sezonas. Vienkāršās koka būdas, pēc skaita 62, atradās galvenokārt ārpus centra – Latgales priekšpilsētā, Pārdaugavā un citur, kur tās pārsvarā uzstādīja uz pilsētas zemes uz vienu gadu. Būdu plāna izmēri bija 76x91, 91x106 vai 106x121 cm. Pastāvēja arī deviņi paviljona tipa laikrakstu kioski, celti no mūra vai koka ar skārda jumtu. Līdz mūsdienām saglabājies Kolonādes kiosks Zigfrīda Annas Meierovica un Aspazijas bulvāra stūrī (kafejnīca «Čili Pica») un kiosks 11. tramvaja pieturā Aizsaules ielā 1c (ziedu veikals), kā arī četri ap Vērmanes dārzu celtie kioski – divi Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī un divi Tērbatas ielā. «Art deco» stila kiosks Krišjāņa Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūrī būvēts pēc Aleksandra Birzenieka projekta 1930. gadā, nojaukts 80. gados, bet atjaunots 1996. gadā pēc arhitekta Jāņa Lejnieka ierosinājuma, to gan nedaudz atvirzot no ielas un izveidojot no dzelzs, nevis no koka kā sākotnēji. {IMAGE NR=6}Kiosks Brīvības ielas asī pie Elizabetes ielas, 30. gadi. Persona, kas vēlējās celt jaunu kiosku, Rīgas domei parasti iesniedza arī arhitekta projektu. Kad dome bija celtniecību akceptējusi, tā izsludināja konkursu, kurā tiesības būvēt ieguva tas, kurš solīja vislielāko nomas naudu. Augstākā solītā noma kļuva par jaunbūves nomu, bet par nomnieku kļuva persona, kas apņēmās to maksāt. Kad ar pilsētu noslēgtais īres līgums beidzās, rīkoja jaunu konkursu, kurā priekšroku guva pēdējais īrnieks. Kad ēka bija uzcelta, tā ieguva pilsētas kioska tiesības. Latvijas Republikas laikā šādas tiesības ieguva arī divi pirms kara celtie kioski. 1931. gadā pilsēta atpirka no Strēlnieku biedrības slēgtā dārza (tag. Kronvalda parks) zemi un ierīkoja publiski pieejamu dārzu. Tā teritorijā atradās kioski – Krišjāņa Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra stūrī un Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūrī, kuri pilsētas kioska tiesības ieguva 1933. gadā. {IMAGE NR=7}Kiosks pie Pontontilta, 1904. Grāmata "Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1913 г. Рига", 1914., 76. lpp. {IMAGE NR=8}Augļu kiosks Krišjāņa Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūrī. Celts 1921 gadā, nojaukts 1933. gadā paplašinot Aspazijas bulvāri.
Daļai augļu un paviljona tipa laikrakstu kiosku ir zināmi arhitekti. Kiosku Krišjāņa Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūrī 1922. gadā uz cēla pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Divus kioskus – Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī pie Bastejkalna tiltiņa pār kanālu (1921) un Gogoļa ielā pretim stacijai (1920) – pēc Gvido Berči (Bertchy) projekta. Arī divus laikrakstu kioskus Krišjāņa Barona un Elizabetes iels stūrī pie ieejas Vērmanes dārzā uzcēla pēc viņa projekta 1925. gadā. Tiem līdzinās divi 1926. un 1927. gadā celtie kioski pie ieejas dārzā no Tērbatas ielas, kas, iespējams, arī celti pēc G. Berči projekta. Kolonādes kiosku 1924. gadā uzbūvēja pēc Artura Medlingera (Mödlinger) projekta. Kiosks Tērbatas ielā pretī apgabaltiesas namam, kur šobrīd atrodas tualetes un veikals «Rossi», celts pēc arhitekta Jāņa Rengarta projekta. Iespējams, kiosks Brīvības ielas asī pie Elizabetes ielas, vietā, kur pēc kara atradās Ļeņina piemineklis, bija celts pēc Aleksandra Birzenieka projekta. Kioskos iekārtoja pārdotavas, tualetes, tramvaja pieturas, kā arī izbūvēja pagrabus. Piemēram, tramvaja pieturu ierīkoja Kolonādes kioskā. Tualetes bija maksas un bezmaksas. Maksa bija 1 santīms par 2. šķiras tualeti, bet 2 santīmi par 1. šķiru. Tualetē papīrs nedrīkstēja būt biezāks par avīzi, bet par dvieļu un ziepju lietošanu apmeklētājiem bija jāmaksā 2 santīmi. Kolonādes kioskā 1929. gadā un Gogoļa ielas kioskā 1932. gadā ierīkoja frizētavu. Pie kioska fasādes bija piestiprināta plāksnīte ar īrnieka vārdu, logos nedrīkstēja ievietot reklāmas un afišas. Kad 1924. gadā uzcēla Kolonādes kiosku, tam blakus esošo kiosku ar tualeti pie Brīvības bulvāra kanāla tiltiņa 1925. gadā pārvietoja uz Grīziņkalnu – Jāņa Asara un Pērnavas ielas stūri, kur bija paredzēts ierīkot slidotavu, un tai blakus bija nepieciešama tualete. Augļu kioskos pārdeva gan vietējos, gan ārzemju augļus, atspirdzinošos dzērienus (sulas, minerālūdeni), tabakas preces, šokolādi, konfektes, sīkas konditorejas preces. Ja preces pārdeva ārpus kioska, tad tām bija jābūt saliktām kastēs un apklātām. Saldējuma tirgošanai bija vajadzīga speciāla atļauja, bet bija aizliegts tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem un pornogrāfiskiem attēliem. Kioskos pie Matīsa un Meža kapiem pārdeva arī puķes. Pasaules ekonomiskās krīzes laikā – 1930. gados –, lai aizsargātu vietējo tirgu, kioskos aizliedza pārdot ārzemju augļus: žāvētus banānus, apelsīnus, ārzemju riekstus, vīģes, dateles, ābolus, plūmes, bumbierus, rozīnes un vīnogas. Krīzes dēļ augļu kioskos samazinājās peļņa, un, lai to palielinātu, tika izvērsta laikrakstu tirdzniecību. Blakus avīzēm tika tirgotas arī tabakas preces – cigaretes un sērkociņi. Pārdeva arī grāmatas, skatu kartes, parfimēriju, kancelejas un galantērijas preces. Galvenokārt pārdeva vietējos laikrakstus: «Jaunākās Ziņas», «Rīts», «Сегодня», «Сегодня Вечером», vācu laikrakstus un žurnālus: «Berlinier Ilustriete», «Wohenschau», «Die Dame», kā arī angļu, franču un itāļu izdevumus. Kioskā pie Tērbatas ielas pārdeva vizītkartes, pastkartes, monogrammas, saktas un spieķus. Tērbatas ielā pie Vērmanes dārza pārdeva arī grāmatas, rakstāmo papīru, aploksnes un pastkartes. No 1933. gada kioskā Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas stūrī pārdeva grieztus ziedus, te tirgoja arī Sarkanā Krusta loterijas biļetes un spēļu kārtis, bet 1931. gadā ierīkoja saldumu aparātu. Savukārt kioska Tērbatas ielā pretī apgabaltiesai skicē bija paredzēta kino un teātra programmu tirgošana. Augļu kiosku logos nebija atļauts ievietot reklāmas, bet paviljona tipa laikrakstu kioskos tās lika. Piemēram, kioskā Brīvības un Elizabetes ielas stūrī līdz 1931. gadam reklamējās universālveikals "Jakša&Co". Kioskiem atšķirībā no citām tirdzniecības iestādēm bija atļauts tirgoties ilgāk. Pēc 1930. gada noteikumiem par tirdzniecības iestāžu, noliktavu un kantoru darbalaiku, Rīgā veikali tirgojās no 8.30 līdz 18.30, bet kioski drīkstēja būt atvērti no 6.00 līdz 24.00. Tas nesa lielāku peļņu, tāpēc pieauga nomātgribētāju skaits. Lai invalīdi varētu iegūt papildu ienākumus, pēc 1932. gada Rīgas pilsētas Nekustamo īpašumu nodaļa laikrakstu kioskus un tirgošanās vietas galvenokārt iznomāja tikai kara invalīdiem. No Rīgas domē apstiprināmajiem lēmumiem, redzams, ka invalīdiem centās iznomāt arī augļu kioskus. Augļu un paviljona tipa laikrakstu kiosku nomnieki visus nodokļus – gan tirdzniecības, gan zemes – maksāja pats. Tāpat par savu naudu bija jāveic kioska remonts, jāapmaksā elektrības un ūdensapgādes ierīkošana, jāapmaksā apdrošināšana. Nomas maksa augļu kioskiem bija no 500 līdz 15 000 latu. Lielāka noma bija Rīgas centrā, piemēram, par kiosku Brīvības un Raiņa bulvārī 1924. gadā maksāja 80 000 latu lielu nomu. Augļu kiosku un sezonas jeb pagaidu kiosku nomas maksa bija zemāka – no 80 līdz 300 latiem. Paviljona tipa laikrakstu kiosku noma svārstījās no 101 līdz 6150 latiem gadā. Visaugstākā – 6150 lati gadā – tā bija no 1934. līdz 1939. gadam par laikrakstu kiosku Aspazijas un Krišjāņa Barona ielas stūrī, viszemākā – 101 lats gadā – bija no 1928. līdz 1932. gadam par vienu kiosku Tērbatas ielā pie ieejas Vērmanes dārzā. Laikrakstu kiosku jeb būdu nomas maksa gadā bija no 80 līdz 1740 latiem. No 1931. gada darbojās Turības komisija, kas pārbaudīja nomnieku materiālo un sociālo stāvokli, un, ja tas neatbilda kara invalīda statusam, tad tirgošanās ar laikrakstiem tika liegta. No 1934. gada arī darba invalīdi, kas bija zaudējuši vairāk nekā 50% darbspējas, vecumā pēc 60 gadiem, nesaņēma pensiju un tiem nebija nekādu citu ienākumu un īpašumu, ieguva tiesības tirgoties laikrakstu kioskos. Kioskus īrēja arī organizācijas. Piemēram, Latvijas Kara invalīdu savienība no 1933. līdz 1934. gadam par 1608 latiem gadā nomāja kiosku Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī. Rīgas iedzīvotāji kioskus mēdza nomāt vairākkārt, turklāt vairākus vienlaicīgi, tāpat tos nomāja vairāki ģimenes pārstāvji cits pēc cita. Piemēram, četrus kioskus 1939. gadā nomāja Vasilijs Kalugins. Kiosku Elizabetes ielas un Brīvības bulvāra stūrī no 1930. līdz 1933. gadam nomāja Aleksandrs Sotņiks, pēc viņa nāves nomu pārņēma dēls Oskars. No 1918. līdz 1940. gadam astoņas ģimenes – Midziņu, Ulmaņu, Rāku, Ozolu, Briņģu, Birznieku, Kolosovu, Kārkliņu un Sotņiku – nomāja vienu un to pašu vai arī vairākus kioskus. Tā kiosku Kalnciema un Meža ielā no 1933. līdz 1934. gadam nomāja Jēkabs Rāks, bet no 1937. gada Jūlianna Rāka. Kiosku nomai ik pa laikam rīkoja izsoles. Ekonomiskās krīzes laikā vairāki kioski palika tukši, konkursos neviens nepieteicās, un tos nodeva iepriekšējiem īrniekiem par samazinātu nomas maksu. {IMAGE NR=9}«Art deco» kiosks Krišjāņa Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūrī, 1936. gads. TEKSTS Zita Pētersone, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenā speciāliste Latvijas Architektūra, Burtnīca Nr.88
