Akustiskās koncertzāles projekta autors strādā prieka pēc
- Jūs uzvarējāt Rīgas akustiskās koncertzāles projekta konkursā. Kāds bija motīvs, kāpēc piedalījāties šajā konkursā? - Pirmkārt, mani aicināja piedalīties. Otrkārt, tā bija profesionāli interesanta lieta, jo šāda veida projekti ir liels retums. Un, ja reiz tas ir profesionāli interesanti, mums bija doma, ka jāaizstāv valsts prestižs. Gribējās salīdzināt savu varēšanu, sacenšoties ar pasaulē lieliem, slaveniem, pieredzējušiem birojiem. Viena lieta, ja tu mazā Latvijā esi pārbaudījis, ka vari ko izdarīt, bet pavisam cita lieta, ja sacenties ar pasaules līmeņa grandiem, kas jau uzcēluši pa pāris koncertzālēm. Mēs par tik lieliem objektiem agrāk pat nebijām domājuši un nebijām mēģinājuši ko tādu projektēt. Tas mums bija visnotaļ interesants laika pavadīšanas veids. Kaut kā sanāca, ka mūsu konceptu žūrija diezgan atzinīgi novērtēja. - Vai varat pastāstīt, kas konkrēti koncertzāles projektā jums pašam likās svarīgs un ko gribējāt nodemonstrēt? - Svarīgākais bija atrast veidu, kā radīt arhitektūru, kas ir atbilstoša tieši šai vietai. Konteksts šim uzstādījumam ir tāds, ka pasaulē ir diezgan bieži novērojams, ka atnāk star arhitekts, kurš izdomājis kaut kādu formu, un, neko daudz neiedziļinoties pilsētas kontekstā, vienkārši ņem un uzzīmē to, kas pašam patīk. Mēs izvēlējāmies stratēģiski citu ceļu – nevis būt ambicioziem un zīmēt sev paštīkamu formu, bet atrast kontekstu. Konteksts mums materializējās, pirmkārt, ar pilsētbūvniecisko kontekstu – tas nozīmē, ka jābūt skulpturālai arhitektūrai, bet tā nevarēja izskatīties kā burbuļarhitektūra ar ekstravagantu apvalku. Tā nedrīkstēja būt arī pārāk atturīga un askētiska, jo Rīga pirmo reizi pēc daudziem gadiem saņēmusies uz kultūras būves – jaunas koncertzāles celtniecību ļoti redzamā vietā, šai ēkai jāspēj radīt emocionālu pacēlumu. Svarīgākais bija atrast kontekstu ar Vecrīgu un mērogu, šai ēkai jābūt vienotam kopumam, kas kontekstuāli sasaucas ar Vecrīgu. Vecrīgai ir cits mērogs nekā, teiksim, prognozējamais mērogs Ķīpsalas ziemeļu gala apbūvei, kas būs pilna ar 24-30 stāvu ēkām. Bija ļoti grūti to sabalansēt. Lai dabūtu mērogu, mēs to it kā saskaldījām atsevišķos apjomos, katram no tiem ir sava loģiska funkcija, tas mums ļāva netērēt liekus kubikmetrus plikai arhitektūras formai. Ja kādai zālei jābūt tik lielai, tad tieši tik liela tā arī ir. Mums nav iztērēts neviens lieks kubikmetrs tāpat vien, formālas vajadzības dēļ. Jo uzstādījums bija – atrast veidu, kā izveidot ēku iespējami racionāli, ar racionāliem līdzekļiem un nelielu naudu, lai nav ne par daudz, ne par maz, lai viss turas kopā un atbilst mērogam. Lai ir racionāla celtniecības tehnoloģija un lai projekts būtu piesaistīts tikai šai vietai. Inspirācijas avots ir Vecrīgas gleznieciskā jumtu ainava, kas ir radusi atsauci koncertzāles apjomos. - Vai tas nozīmē, ka telpas nākotnes vajadzībām nav rezervētas? - Koncertzēļu projektos netiek plānots uzbūvēt kaut ko vairāk, lai būtu rezerve nākotnei. Vieta uz AB dambja ir pietiekami specifiska, tāpēc nav racionāla pamatojuma rīkoties šādā veidā. Ja radīsies cita funkcija, būs cita vieta. Mercedes centrs.
- Vai tas ir sarežģītākais projekts, ko esat radījis? - Man joprojām liekas, ka mēs ļoti atbilstoši situācijai un uzdevumam uzprojektējām Mercedes centru, jo tur arī bija ārkārtīgi sarežģīta situācija. Bija ierobežots budžets, šausmīgi sarežģīta pilsētbūvnieciskā situācija – lielās automaģistrāles ēku it kā "noēda", tā bija dziļi ieplakā un nebija redzama. Bija grūti atrast veidu, kā izkļūt no situācijas. Mums tas izdevās ar apjoma risinājumu, tas bija gandrīz varoņdarbs. Mēs šo ēku pārprojektējām trīs reizes, līdz novedām līdz situācijai, ka tur nav gandrīz neviens lieks lats iztērēts kaut kādām formālām vajadzībām, kas arhitektūrā ir diezgan augsta pilotāža – ja tev izdodas radīt pietiekami izteiksmīgu tēlu, kas kalpo savai funkcijai, un tu neesi līdzekļus iztērējis pa lieko, tāpat vien, lai būtu skaistāk. Katrs ieguldītais lats tur strādā. Celtnieki skaitīja izdevumus daudzas reizes un neatrada, ko varētu ieekonomēt. Šokolādes māja.
- Saka: arhitektūrā neko jaunu radīt nav iespējams, - kur nu tik mazā valstī kā Latvija! - Ir pamatlietas, ko arhitektūrā no jauna radīt ir grūti. Tomēr pasaules līmenī ik pa brīdim tiek ģenerēti radikāli jauni risinājumi. Pārsvarā tie ir balstīti uz to, ka pietiekami ātri rodas jauni tehnoloģiski risinājumi, tehnoloģijas. Tur paveras jaunas iespējas, un arhitekts tās cenšas izmantot. No otras puse - nelaime ir tāda, ka informācijas apmaiņas ātrums ir tik momentāls, ka jebkura ekstravagantā ideja tūlīt nonāk internetā, žurnālos un to redz visi pasaules arhitekti vienlaicīgi. Viņiem rodas simts idejas par šo tēmu, kas kaut kādā mērā ir subjektīvi transformētas, bet pamatideja ir viena un tā pati, tas jaunais risinājums. Jebkas, kas ir jauns, tiek momentā paķerts, citreiz uzlabots, citreiz profanizēts. Citreiz redzama ļoti liela ietekmēšanās no šīm idejām. Drusku trūkst tā, kas bija kādreiz, kad varēja rasties tādi arhitekti kā Antonio Gaudi. Tajā laikā tādu žurnālu nebija, un viņš varēja radīt unikālu un specifisku formu. Idejas radās viņa galvā, nevis ietekmējoties no viegli pieejamas informācijas. Tā ir nelaime arhitektūrai – viss internacionalizējas, un idejas momentā izšķīst pa visu pasauli, tiek mutētas bezgalīgi daudzas variācijas. Grūti kaut ko jaunu izdomāt, jo pasaulē ir kādi pāris simti tūkstošu arhitektu, kas, saķēruši galvu, mēģina izdomāt kaut ko jaunu. Ar to visu cīnīties un būt vēl specifiski netradicionālam ir pietiekami sarežģīti. - Vai ir kaut kādi mīti, ar ko nākas cīnīties? - Jā, mums ik pa brīdim nākas diezgan daudz laika un enerģijas veltīt, lai paskaidrotu, kāpēc vēlams rīkoties tā un nevis savādāk. Bieži klientiem tas nemaz tik viegli "nepielec". Tur vajadzīga spēja uztvert risinājumu kontekstā ar to, kas notiek apkārt, un ar to, kas notiek arhitektūrā. Tās ir pietiekami specifiskas zināšanas. Tomēr pārsvarā klienti uzticas un nebaidās riskēt. - Ko ir bijis grūti pierādīt? - Tagad es trešo reizi tiekos ar klientu, kurš būvē ļoti lielu privātmāju, un cenšos pierādīt, pierunāt ārējo ēkas veidolu radīt atturīgu, lai, ienākot iekšā, parādītos apdares un telpas kvalitāte. Bet klients to grib parādīt uz āru. Bija ļoti daudzas cīņa, kaut vai par to pašu Mercedes centru, kur mēs sakrāmējām vienu uz otras veselas trīs funkcijas, kas ir absolūti netradicionāls risinājums priekš Mercedes būvēm. Nācās pilsētbūvnieciski pierādīt, ka, saliekot šīs funkcijas blakām, ēka pazudīs tajā pilsētbūvnieciskajā transporta bedrē. Vienu noliktavu sakrāmējām virs otras un vēl Showroom (ekspozīciju zāle), kas tajā laikā bija pilnīgi pretēja vācu Mercedes centru korporatīvajai idejai, kur visi apjomi jāliek vienā līmenī, lai vēlāk var paplašināties ar piebūvēm. Arhitektūrā visi labie risinājumi balstās uz dzelžainu loģiku.
Māja Doles salā.
- Jūs vairāk runājat par apjomiem, par formu. Vai materiāli un krāsa ir ārpus jūsu uzmanības? - Nē, protams nav, tās vienkārši ir pakārtotākas lietas. Katrs projekts ir kaut kādā mērā atšķirīgs, Vienā, piemēram, vajadzīgs savienot divus trīs materiālus. To var veikt dažādi. Arhitekta uzdevums - izdomāt netradicionālu vienotības risinājumu. Mēģinot risināt šo uzdevumu, tu, piemēram izdomāsi, ka salaidīsi plastmasu ar koku. Liekas, tā ir baigi ekstravagantā ideja. Kad to esi izdarījis, redzi, ka labāk to nebūtu darījis, labāk būtu laidis kopā divus dabīgus materiālus vai divus mākslīgus. Arhitektam it kā visu laiku ir jāeksperimentē, bet tanī brīdi, kad jau esi pietiekami paeksperimentējies, tu jau zini, ka šī metode diez vai darbosies. Tas pats ir ar krāsu. Tev liekas, ka jāsakrāso specifiskā tonī, piemēram, spilgti zaļā, bet beigās saproti, ka to nedrīkst darīt, jo visi ekstravagantie risinājumi dzīvojamā telpā pēc pusgada sāk krist uz nerviem. Lai dabūtu šo izpratni, pēc kāda laika jāuzzina šo ekstravaganto telpu lietotāja viedoklis, tas tev kaut ko iemācīs. - Vai arhitektu deficīta apstākļos Latvijā nav parādījusies haltūrēšana? Vai esat gatavs vērtēt, kā strādā kolēģi? - Esmu spiests vērtēt kolēģu darbu, jo esmu iekļauts Rīgas galvenā arhitekta birojā, arhitektu kolēģijā. Šajā kolēģijā nonāk visnotaļ strīdīgi, dažu brīdi pat nekvalitatīvi objekti. Lai cik tas būtu grūti un morāli nepatīkami, mūsu mazajā valstī, kur visi visus pazīst, dažu brīdi esmu spiests izteikt kritiku. Labie projekti aiziet un neviens neprasa, lai saki Ooo! Bet esmu spiests iejaukties tajā brīdī, kad jūtu, ka kaut kas ir savārīts. Tas ir diezgan apgrūtinoši, un tu nekad nezini, kā kolēģim pateikt, ka projekts nav izdevies. Jātrenē speciāla valoda. Piemēram, jāsaka: šķiet, ka šinī gadījumā šis risinājums nav pats piemērotākais. Jāmāk to gudri pateikt, pretējā gadījumā cilvēks uzreiz apvainosies un ar tevi vairs nesveicināsies, kas arī nav nekāds labais rezultāts. Jāprot ieteikt labāku risinājumu, nevis mēģināt vienkārši izteikt graujošu, nāvējošu kritiku. {ABC_NEXT_ARTICLE ID=Zaiga_gaile_arhitekte TEXT=[Interviju ar arhitekti Zaigu Gaili lasiet šeit!]} Intervēja Ingars Liepiņš
