Spiesti cirst pirms laika vai palikt tukšā: Latvijas mežu īpašnieki ceļ trauksmi

50 līdz 190 eiro gadā par hektāru meža – tāda ir realitāte daudziem mežu īpašniekiem, kuri saņem niecīgas summas, dažkārt pat mazāk par 1% no meža reālās vērtības, kā kompensāciju par saimniekošanas liegumu savos mežos, kur izveidotas aizsargājamās teritorijas. Lai vērstu valdības uzmanību uz problēmām meža nozarē, 5. martā mežu īpašnieki un kokrūpnieki pulcēsies kopīgā protestā pie Ministru kabineta.

Eiropas Savienības Zaļo kursu jeb Green deal būtu pareizāk tulkot kā Zaļo vienošanos, kas nozīmētu vienošanos starp iesaistītajām pusēm. Noteiktie mērķi paredz, ka vismaz 30% sauszemes teritorijas jānosaka par aizsargājamu dabas teritoriju, tai skaitā 10% – par stingri aizsargājamu. Kaut arī nav noteikts, ka šis mērķis jāsasniedz katrai dalībvalstij, Latvijā tiek intensīvi veidotas īpaši aizsargājamās teritorijas, un aprobežojumi tiek noteikti ar normatīvo aktu, kuru zemes īpašniekam nav iespējams ne apstrīdēt, ne saņemt atbilstošu kompensāciju. Atkarībā no zonējuma un aizsardzības kategorijas aprobežojums var nozīmēt aizliegumu izpildīt atjaunošanas cirti vai arī pilnīgu mežsaimniecības aizliegumu. Latvijas Meža īpašnieku biedrībā norāda: par vienu hektāru, kurā meža īpašniekam liegta saimnieciskā darbība, tiek maksāti 50 līdz 190 eiro gadā, kas var būt pat mazāk par 1% no meža reālās vērtības.

Latvijas mērogā viens liegums ir maza vienība, bet ģimenei tā var būt traģēdija, norāda Andis Malējs, meža īpašnieks no Cēsīm: “Vēlējāmies būt dabai draudzīgi – mūsu ģimenes mežu ar sapni par savu māju gadu desmitiem esam kopuši, saglabājot lielākās, staltākās priedes, neveicot kailcirtes. Tagad, kad esam nobrieduši māju celt, pēkšņi savā mežā vairs nedrīkstam zāģēt nevienu koku, jo kopšanas rezultātā tas kļuvis par vecu boreālu mežu. Tēvam, kas par mūsu mežu rūpējās iepriekš, tā arī neesmu sadūšojies pastāstīt – viņam tas būtu par daudz. Arī kaimiņi neizpratnē man zvana – cītīgi visu mūžu kopuši mežu, bet nu vairs nedrīkst pieskarties nevienam savam kokam.”

Latvijā ir aptuveni 130 000 privāto meža īpašnieku, bet, pareizinot ar vidējo iedzīvotāju skaitu vienā mājsaimniecībā, liegums apsaimniekot mežus un ieguldīt to nesto peļņu tādās elementārās vajadzībās kā veselības aprūpe, pensiju uzkrājumi vai bērnu izglītība skar teju 400 000 Latvijas iedzīvotāju. Turklāt situācija reizēm nonāk līdz absurdam un cerētās dabas aizsardzības vietā sanāk krūmiem aizaugusi meža zeme, atklāj Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Piemēram, kādā privātīpašumā esošā mežā Gaujas Nacionālā parka teritorijā vecajās egļu audzēs atrasti Eiropas nozīmes biotopi. Šādos biotopos Gaujas Nacionālajā parkā nekāda ciršana vai cita saimnieciska darbība nav atļauta. Īpašniekam tā liegta pat tad, kad vecajās eglēs iemeties postošais egļu astoņzobu mizgrauzis. Egles šobrīd ir nokaltušas, un tik ļoti sargātā biotopa drīz vairs nebūs.

“Ir ļoti daudz cilvēku, kas, padzirdējuši par ierobežojumiem mežu īpašniekiem, pieņem radikālu lēmumu – cirst, neko negaidot. Tā ir postaža – atvadīties no meža pirms laika, ar steigu nocirst biotopus, lai iegūtu vismaz kaut kādus līdzekļus, skaidri zinot, ka nav izejas, jo pēc tam nebūs nekā,” ir sašutis Māris Sinijs, meža īpašnieks no Rēzeknes. Viņš uzskata – ja, atsavinot mežu, valstij nav iespējas kompensēt reālo meža vērtību, viens no risinājumiem būtu, piemēram, piešķirt citu, līdzvērtīgu meža platību.

Vēl skarbāks ir neliela meža īpašnieks no Rēzeknes Artis Vaivods, kurš neadekvātu kompensāciju mežu īpašniekiem uzskata par Satversmes tiesību pārkāpumu: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību – tā rakstīts Latvijas Satversmē. Dzīvoju uz vectēva zemes. Savulaik pie viņa atnāca komunisti, atņēma lopus, izjauca un pārveda uz ciematu viņa klēti – kolhozam, sabiedrības interesēm. Un kas notiek šobrīd? Manas un mūsu visu tiesības uz īpašumu tiek pārkāptas – mūsu gadu desmitiem koptos un aprūpētos mežus nacionalizē, lietojot “sabiedrības interešu” lozungu un nekompensējot pat desmito daļu no meža reālās vērtības.”

Eiropas Savienības regula nenosaka, ka aizsargājamās teritorijas 30% apmērā jāizveido katrai dalībvalstij, tāpēc liela nozīme meža nozares konkurētspējas saglabāšanā būs tam, cik aktīvi Latvija aizstāvēs savu meža īpašnieku intereses, uzsver Arnis Muižnieks. Kā labu piemēru viņš min Ziemeļvalstīs izstrādāto sistēmu: “Man ļoti patīk Somijas piemērs: tur darbojas brīvprātīgā dabas aizsardzības sistēma, kas nozīmē, ka nevis valsts pasaka meža īpašniekam – tev te tagad būs liegums, bet gan meža īpašnieks nāk ar priekšlikumu – man te ir daļa meža, kuru es šobrīd varētu nodot dabas aizsardzībai – un slēdz līgumu ar valsti par termiņu, kādā šis mežs tiek aprobežots kā aizsargājamā teritorija, un kompensācijas apmēru. Mūsu ziemeļu kaimiņi ir sapratuši, ka daudz efektīvāk Eiropas Savienības noteiktos dabas aizsardzības mērķus var sasniegt iesaistot, nevis uzspiežot. Savukārt tāda pārtikusi valsts kā Zviedrija maksimālā mērķa vietā paudusi apņemšanos palielināt aizsargātās platības no 15,5% uz 17,7%, bet platības mežos – no 11% uz 13%.”

Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts atgādina, ka mežs ir Latvijas zaļais zelts ne tikai simboliskā dabas daudzveidības, bet arī gluži praktiskā tautsaimniecības izpratnē: “Kaut arī kokrūpniecība veido piekto daļu Latvijas eksporta vērtības, likumdošanas līmenī redzam tikai vēlmi mazināt un ierobežot, bet ne attīstīt, pilnveidot un veicināt. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un vienotā tirgus dalībniece, tomēr mūsu pašu intereses ir ne mazāk svarīgas par regulām, un mūsu politiķiem tās būtu jāaizstāv. Nacionālo interešu aizstāvības trūkums mūs noliek neizdevīgākā pozīcijā pret citām dalībvalstīm, kas par savu labumu rūpējas vairāk. Lai pilnvērtīgi īstenotu meža nozares potenciālu, pirmkārt, ir vajadzīga griba, un, otrkārt, ir jāaudzē meži un jāspēj saskatīt ne tikai dabas trauslumu, bet arī resursus, ko tā glabā. Īstenojot šobrīd piedāvāto lēmumu pieņēmēju scenāriju, jau tuvāko gadu laikā nozarē zaudēsim 5000–10 000 darba vietu, jo cilvēkiem gluži vienkārši tiks liegts strādāt.”

Meža nozares protests pie Ministru kabineta notiks 5. martā pulksten 11.00. Protesta dalībnieki iesniegs oficiālu vēstuli Ministru prezidentei Evikai Siliņai, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrei Ingai Bērziņai un zemkopības ministram Armandam Krauzem, aicinot veidot kopīgu darbu grupu situācijas risināšanai.