Termokoksne būvniecībā
Termokoksnes klasifikācija Atkarībā no koksnes izturības pakāpes izšķir termokoksnes trīs klases (standarts EN 335-1-2006). Klasifikācija norāda arī uz koksnes termoapstrādes režīmu– jo augstāka bijusi temperatūra, jo lielāka būs produkcijas ilgmūžība, bet mazāks blīvums un izturība. 1.klase – apstrāde tiek veikta vismaz plus 190°С temperatūrā. Nekādas būtiskas izmaiņas koksnes fizikālajos rādītajos nenotiek. Šādas apstrādes galvenais uzdevums ir piešķirt koksnei dekoratīvu izskatu –krāsa kļūst tumšāka, ar zeltaini brūnganu toni. Tā apstrādātu koksni var izmantot tāpat kā termiski neapstrādātu koksni. 2.klase - apstrāde tiek veikta vismaz 210°С temperatūrā. Šādas apstrādes rezultātā koksnes izturība pret pūšanu palielinās 3-4 reizes, taču vienlaikus samazinās tās elastība. Šādā temperatūrā apstrādātu koksni izmanto dārza mēbeļu, logu un durvju, ārējās apdares materiālu izgatavošanā. - apstrāde tiek veikta vismaz 230°С temperatūrā. Šādu termokoksni izmanto gadījumos, kad nepieciešama liela materiāla pretestība mitruma iedarbībai, piemēram, logu, ārdurvju izgatavošanai, ārējo fasāžu, balkonu, verandu un terašu konstrukcijām. Termokoksnes priekšrocības un trūkumi Termokoksnes galvenās priekšrocības ir teicamas mehāniskās un ekspluatācijas īpašības (plašs pielietošanas spektrs, koksnes aizsarglīdzekļu ekonomija), estētiski augstvērtīgs izskats, materiāli ir ekoloģiski. Ēkas celtniecību iespējams veikt, neuztraucoties par ēkas nesošo sienu, durvju un logu aiļu sēšanos un žūšanas procesiem. Galvenie trūkumi - salīdzinošais trauslums un samērā augstā cena. Termokoksni nav ieteicams izmantot saskarē ar zemi, tā ir pakļauta ultravioleto staru kaitīgajai iedarbībai. Termokoksnei piemīt specifisks degoša koka aromāts, kas gan ar laiku izvēdinās. Termoapstrādes procesā notiek izmaiņas koksnes struktūrā, kas rada koksnes īpašību modifikāciju. Ilgmūžība Pētījumi liecina, ka termoapstrāde būtiski (15-25 reizes) palielina koksnes bioloģisko ilgmūžību (noturību pret bioloģiskiem bojājumiem). Augsto temperatūru dēļ koksnē izšķīst polisaharīdi, kas līdz ar zemu mitruma pakāpi mazina pelējuma sēnītes un dažādu mikroorganismu vairošanās priekšnosacījumus. Stabilitāte Tangenciālā un radiālā stabilitāte pēc termoapstrādes palielinās 10-15 reizes. Līdz ar to termokoksnes materiālu izmēri nemainās mitruma un ārējās vides temperatūras svārstību dēļ. Ūdensizturība Termoapstrādes rezultātā koksnes mitruma pakāpe samazinās vidēji par 40-50% salīdzinājumā ar termiski neapstrādātu koksni un būtiski (3-5 reizes) samazina mitruma uzsūkšanos. Termiski apstrādāta koksne desmitiem reižu ātrāk atbrīvojas no ārējās vides radītā mitruma. Pat ilgstoša mitruma iedarbības rezultātā termokoksnes materiālu ģeometriskie izmēri mainās 3-4 reizes mazāk nekā parastajiem kokmateriāliem. Tas tādēļ, ka termokoksnes virsma nav poraina, bet gan ļoti blīva, kas mazina mitruma uzsūkšanu no ārējās vides. Siltumvadība Termokoksnei šis rādītājs ir par 20-25% mazāks nekā neapstrādātajai koksnei. Izmantošana
Tiek pētītas arī termokoksnes izmantošanas iespējas nesošo konstrukciju ražošanā. Kā risinājums tiek piedāvātas līmētas termosijas, kas apvieno šķiedras no parastās neapstrādātās koksnes un termokoksnes. Termokoksnes šķiedras, kas iestrādātas siju ārējā apvalkā, nodrošina to izturību pret ārējās vides iedarbību, bet neapstrādātā koksne, kas iestrādāta sijas serdenē, nodrošina nesošo konstrukciju slodzes izturību. Tirgū pieejamas arī termiski apstrādātas profilētas masīvsijas. Ieteikumi termokoksnes apstrādāšanai (no B.I.G. Eksport mājaslapas) 1. Virsmas apstrāde Termiskās apstrādes laikā tiek noņemti koka sveķi. Tādējādi virsma kļūst daudz stabilāka attiecībā uz piemērotību krāsošanai, bet ieziešanai un spīduma radīšanai – daudz līdzenāka. Kokmateriāla apstrāde palielina noturību pret tā nolietošanos, samazina plaisu rašanās iespēju un atjauno virsmu. Termiski apstrādātu koksni, savukārt, ja ir vēlme, var apstrādāt eļļas un ūdens bāzes aizsarglīdzekļiem vai citiem atbilstošiem līdzekļiem, kas tiek piedāvāti ārējo virsmu aizsardzībai. Termiski apstrādāti kokmateriāli virsmas apstrādes līdzekļus spēj uzsūkt daudz labāk nekā neapstrādāti. Pirms apstrādāšanas ieteicams virsmu attīrīt no putekļiem un netīrumiem. Pirms ārējo virsmu apstrādes ieteicams veikt priekšapstrādi un saskaņā ar ražotāja instrukcijām izmantot virsmu apstrādes līdzekļus. Terasēm un horizontālajām virsmām iepriekšēju apstrādi ieteicams veikt, grīdu līdz spīdumam ieziežot ar atbilstošu līdzekli, bet, lai iegūtu gala rezultātu, virsmu divas reizes jāapstrādā ar kokam paredzētu eļļu. Virsmas, kuras pēc tam tiks pārklātas ar laku, no sākuma jānoslīpē šķiedras virzienā vai jāapstrādā ar ēveli. Kā grunti pirms lakošanas ieteicams izmantot spīdīgo laku, kas par 10–20% atšķaidīta, ņemot vērā iesūkšanos vai arī ražotāja ieteiktu gruntēšanas laku. Lakas spīduma pakāpi virsmām var izvēlēties pēc paša ieskatiem. Apstrāde ar eļļu vai laku virsmas krāsu var padarīt dziļāku vai tumšāku. Pirms ēvelētas virsmas pārklāšanas ar lateksa krāsu, lai krāsa pēc iespējas labāk savienotos ar virsmu, tā jāpārklāj ar matētu alkīda grunti. Ēvelētu termiski apstrādātu kokmateriālu nedrīkst gruntēt ar lateksa krāsām. Lateksa krāsas var izmantot tikai virsmas krāsošanai. 2. Salīmēšana Termiski apstrādāts koks ūdeni uzsūc lēnāk, tādēļ ūdens bāzes līmēm, kā PVA, jādod vairāk laika iedarboties. Tādēļ materiālam zem preses jāatrodas ilgāku laiku. Vislabākos rezultātus ir uzrādījušas divkomponentu līmes. Labs sniegums termiski apstrādātu kokmateriālu līmēšanā ir poliuretāna līmēm. Ķīmiski cietējošu līmju darbības parametri ir tādi paši kā līmējot parastu koku. Tā kā termiski apstrādātu kokmateriālu spēja sarauties un uzbriest ir būtiski samazināta, nav ieteicams to salīmēt ar neapstrādātu koku. Sagatavojis Sandis Fatjanovs un Ingars Liepiņš Raksts tapis sadarbībā ar Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtu Foto no publicitātes