Tipveida māja netipiskam latvietim
Būtiskākais no šodienas būvniecības viedokļa ir tas, ka māja principā top rūpnīcā – paneļi uz būvlaukumu tiek piegādāti ar visu ārējo apdari un objektā tos tikai samontē. Veiksmīgas loģistikas un projekta vadības gadījumā ēkai ar visu iekšējo apdari jātop gatavai trīs mēnešu laikā. Pēc iespējas vairāk radīt rūpnīcā un pēc iespējas mazāk būvlaukumā – tas ir viens no tuvākās nākotnes būvniecības pamatpostulātiem, kam jānodrošina celtniecības ātrums, kvalitāte un precizitāte. Paraudzīsimies, kā šis modelis darbojas Latvijā. Koncepcija par rūpnīcas māju un pilna servisa pakalpojumu Arhitekta Ervīna Kraukļa koncepcija bija radīt kompaktu ģimenes māju. Tādu, kurā nebūtu pārtērēts konstrukcijās un materiālos, tostarp arī bez liekām sienām, telpām un platībām. Vienlaikus – ņemot vērā mūsu mentalitātes un klimatisko apstākļu prasības un respektējot būtiskākās latviešu mitekļa tradīcijas attiecībā uz ilglaicību. Mājas konstruktīvais materiāls ir koks, fasādes apdarē lietoti neēvelēti darvoti priedes dēļi, ēkai izbūvēts divslīpju jumts Latvijas tradicionālajai būvniecībai raksturīgā slīpumā ar dēļu apšuvumu, plaši stiklojumi dzīvojamā zonā, liela (kā senajām klētīm) paspārne. Arhitekts Ervīns Krauklis, «Depo projekts»: «Ekonomiskums noteikti bija viens no inspirācijas avotiem, projektējot ēku – agri vai vēlu mums būs nepieciešama racionālāka pieeja lietām, lai pēc iespējas varam samazināt ekspluatācijas izdevumus un vienlaikus māja būtu pietiekami ērta. Lai būtu niecīgi siltuma zudumi, un pat 21 grāda salā apkurei pietiktu ar nelielu gaisa siltumsūkni un dažiem elektriskajiem konvektoriem. Cenas ziņā māja ir alternatīva dzīvoklim. Pirmā saliekamā koka paneļu ēka «Lāči» savulaik tika izveidota kā tipveida projects konkrētam cilvēkam. Mūsu sākotnējā ideja bija piedāvāt šo māju kā pilna servisa pakalpojumu. Taču vēl nebija pienācis brīdis, lai pilnais serviss Latvijā būtu pieprasīts, jo paneļu māju tirgus zināmā mērā ir deformēts. Ierasts, ka līdzīga izmēra paneļu māja maksā 15–20 000 latu. Tas nekas, ka par to pasūtītājs parasti saņem ārsienas, jumta konstrukciju bez seguma, varbūt logus un iepriekš minēto elementu montāžu, bet pamati, iekšējie tīkli un apdares darbi jānodrošina klientam pašam. Mēs plānojam, ka māja no pasūtīšanas brīža tiek izgatavota un samontēta trīs mēnešos, ieskaitot pamatu izbūvi, lai ēka nav jāceļ gadiem ilgi un jānoslogo sevi ar būvdarbu organizāciju, tērējot laiku būvlaukumā. Projektējot mēs daudz domājām par to, lai vietējais celtnieks spētu šo māju uzbūvēt – viss ir vienkāršots, cik vien iespējams. Lai nav «dīvainu» savienojuma mezglu u.c., kur visu «sapļekā» kopā un rodas problēmas. «Lāčus» mēs izveidojām trīs mēnešu laikā, taču «Pīlādži» dažādu iemeslu dēļ aizkavējās – tie tika uzbūvēti sešos mēnešos.» Projekta īstenošanai «Depo projekts» nodibināja meitasuzņēmumu «Ikviens», kas ir arī ēkas galvenais būvuzņēmējs. Konstrukcijas ēkai ražotas «Kalna Rauduvītes», kur cehā veidoti sienu paneļu un jumta pīrāgi ar visu ārējo apšuvumu un krāsojumu. Arī ēkas montāžu nodrošināja «Kalna Rauduvītes» speciālisti. Ēkas tehniskais risinājums Mājas komplektā ietilpst ne tikai jumta un sienas paneļu izveide, bet arī vainagsiju, vēja dēļu, jumta kores skārda nosegelementu un ūdens notekreņu, kā arī koka pakešlogu, ārdurvju, iekšējo kāpņu, pamatu izbūve. «Pīlādžiem» papildus instalēti arī jumta logi.
Ēkas konstrukcija ir novietota uz līmētu siju vainaga, kas balstīts uz dzelzsbetona stabveida pamatiem. Šis risinājums, nevis monolīta dzelzsbetona plāksne ar siltinājuma pabērumu, kādu plānots izmantot nākamajos projektos, bija izvēlēta tāpēc, ka «Pīlādži» būvēti mālainā vietā, bez izveidotiem pievedceļiem. Līdz ar to ziemas sākumā, kad tika sākta būvniecība, tur nebija iespējams iebraukt betona maisītājiem. Stabiņu izveidei atšķirībā no monolītās plāksnes nepieciešams arī ievērojami mazāks betona apjoms.
Balstoties uz iepriekšējo pieredzi, būvējot «Pīlādžus», tika uzlabota ēkas konstrukcija – pirmkārt, palielināts siltumizolācijas slānis gan jumta (no 200 mm uz 250 mm), gan sienu konstrukcijā (no 165 mm uz 200 mm). Otrkārt, šajā ēkā kā tvaika barjera izmantota nevis polietilēna plēve, bet 22 mm OSB plāksne; pretvēja izolācijai izmantota 25 mm kokšķiedru plate «Isoplaat». Šo konstrukciju projektētāji atzina par labāku gan īpašību dēļ, gan arī tāpēc, ka to paneļu montāžas gaitā nevar sabojāt. Koka paneļi uz objektu tika piegādāti ar ārējo krāsotu dēļu 22x120 mm apšuvumu «trīnītī». Montāžas procesā trūkstošie dēļi bija jāmontē tikai paneļu salaiduma vietās. Jumta seguma klāju veido darvotu dēļu apšuvums «trīnītī». Šāds risinājums tika izvēlēts tādēļ, lai segums nebūtu jāliek objektā, kas paildzinātu ēkas būvniecības laiku, bet visu varētu izgatavot rūpnīcā. Zem darvoto dēļu apšuvuma izveidots papildu jumta segums – divas kārtas ruberoīda bituma mastikā. jumta panelim ir divas gaisa šķirkārtas, kas vasarā pasargās māju no pārkaršanas. Savukārt bituma funkcija ir iekšējojumta slāņu aizsardzība – nepieciešamībasgadījumā iespējama dēļu nomaiņa, labošana bez ietekmes uz jumta apakškonstrukcijām. Pārskatot konstrukciju nestspēju, protams, iespējams lietot arī citu jumta segumu, piemēram, māla dakstiņus, taču kā vispiemērotāko no alternatīvajiem segumiem šai mājai projektētāji iesaka skaidu jumtu. Grīdas konstrukciju, kas arī izgatavota rūpnīcā, cinkots siets no apakšas sargā pret grauzējiem. Ēkas iekšējai apdarei izmantots ar gaiši tonētu lineļļu apstrādāts mēbeļu saplāksnis. Mājā ierīkots gaisa siltumsūknis. Ūdens tiek piegādāts no dziļurbuma, darbojas bioloģiskās attīrīšanas ietaises. Ir paredzēta kamīnkrāsns ierīkošana. Vājās vietas un gūtās mācības Kāpēc «Pīlādžu» projekts ieilga? Pirmkārt, mājas būvniecība tika sākta novembrī. Mālainā augsne, sarežģītā piebraukšana, mitrums, sniegs, īsais dienas garums, protams, darīja savu. Arī montāžas procesā tika pieļautas kļūdas – ēka uz dažām dienām tika atstāta bez jumta – nenosegta –, tādēļ piesniga, kas, savukārt, izraisīja tālākas sekas – sniegam izkūstot, mitruma ietekmē tika sabojāts grīdas panelis, kas pēc tam bija jāizgatavo no jauna un pilnībā jānomaina. Šī muļķība pagarināja būvniecības procesu par pāris mēnešiem. Kad ēka bija samontēta, pirms iekšējās apdares izveides tai tika veikts spiediena tests. Tādējādi bija iespējams atklāt un laikus novērst montāžas laikā radušās neprecizitātes. Testu veica Artūrs Gredzens no «Artiva». Ar termokameru tika pārbaudītas ēkas šuves un konstatētas vietas ar nepietiekamu blīvējumu, kas lielākoties bija paneļu salaiduma vietās. Ervīns Krauklis: «Protams, ka viss tika pilnībā novērsts. Ēkai ir laba ģeometrija, labi siltumtehniskie parametri, bet vienmēr var vēl labāk... Gan paneļus izgatavot, gan panākt lielāku projektēšanas precizitāti. Projekts tika pārveidots no iepriekšējā modeļa, un šur tur radās neprecizitātes, kas nebija projektēšanas gaitā pārbaudītas. Arī ar ražošanu mēs vēl esam sākuma stadijā. Likās, ka būs vienkāršāk. Iztēlojāmies, ka rūpnīcā visu uztaisa tā, kā vajag. Taču tā ne vienmēr ir – daudz darba jāiegulda, lai projektētu tehnoloģisko pusi – viss līdz pēdējai skrūvītei jāuzzīmē. Tieši no tā ir daudz kas atkarīgs. Mājas formāts nav liels, un te nevar tā – desmit centimetrus paņemt šur, desmit – tur. Mājā viss ir izrēķināts līdz milimetra precizitātei. ja ģeometrija kaut kur nokustas, nekas vairs neiet kopā – ja skapim ir paredzēti 40 cm, tad nevar būt 38. Ražošanas mīnuss ir arī tas, ka mums nav koka karkasa paneļu projektēšanas pieredzes. Ir mezgli, kur tehnoloģiski būtu nepieciešams precizēt projektu. Noteikti jāveido modifikācija ar dzelzsbetona plātni, lai varam atteikties no grīdas paneļiem. Tad varēsim nodrošināt vēl labāku siltumizolāciju – kā pabēruma materiālu plānojam izmantot stikla granulātu, ko Latvijā neviens vēl nelieto. Tas ir materiāls, ko ražo Zviedrijā un Vācijā un kas izskatās pēc pelēkiem akmentiņiem – uzpūsts un porains. To izgatavo no stikla lauskām. Kāpēc mums ir vēlēšanās tādu lietot? Ir būtiski, lai materiāls neuzsūc mitrumu (ja pabērums uzsūc mitrumu, tas zaudē savas siltumizolējošās īpašības), nesēžas un lai tā iestrāde nav darbietilpīga. viss tiek plānots tā, lai māju no pasūtīšanas brīža varētu izgatavot un samontēt trīs mēnešos, ieskaitot pamatu izbūvi. projektējot uzsvars tiek likts uz detaļu un savienojumu vienkāršību – ar domu, lai vietējais celtnieks spētu šo māju uzbūvēt un lai nerastos problēmas, piemēram, ar dīvainiem savienojuma mezgliem u.tml. Mums jādomā arī par to, kā pilnveidot krāsošanas tehnoloģiju, jo dabiskā krāsa, ko izmantojam koka impregnēšanai, pirms uzklāšanas jākarsē. Lai izvairītos no roku darba – tagad meistari rūpnīcā gan dēļus, gan iekšējo apdares saplāksni krāso ar otām –, dēļi būtu jāmērcē vannās un tad jāžāvē. To varētu nodrošināt, ja mēs palielinātu māju ražošanas apjomu, jo šādas iekārtas ir pietiekami dārgas.» Ekoloģiskie apsvērumi mājas ražošanā Mājas būvniecībā dominē dabiskie un vietējie būvmateriāli – priedes un egles koks, betons, akmens vate, bērza saplāksnis, dabiskās krāsas, kas dod iespēju vērtēt ēku arī kā zaļās būvniecības paraugu. Pagaidām gan būvnieks nav uzstājis, lai piegādātajiem kokmateriāliem būtu, piemēram, FSC sertifikāts, taču nākotnē šādu prasību ražotājiem varētu izvirzīt. Bija ideja arī par pakešu logu apstrādi ar dabisko lineļļu, taču tādas iespējas neparedz koka logu ražotāju tehnoloģijas. Tā kā paneļu konstrukcijā patlaban tiek lietots OSB3, tiek plānots to turpmāk nomainīt uz videi draudzīgāko OSB4 kokskaidu plātni. Projektētāji paredz paneļu ražošanā vates vietā izmantot celulozes šķiedru (ekovati), kas ir otrreizējā izejviela. Pozitīvi ir tas, ka visi materiāli un konstrukcijas ir sagatavotas, tas ir, saeļļotas, žāvētas un noslīpētas, cehā, līdz ar to ēka būvniecības gaitā netiek pakļauta tehnoloģisko – krāsošanas, slīpēšanas – putekļu ietekmei. Kā ilgi kalpojošs materiāls šajā projektā tiek vērtēts arī iekšējā apdarē izmantotais saplāksnis. ja tas kaut kādā veidā tiek traumēts, nosmērēts, loksne nav jādemontē vai jānomaina ar jaunu – nosmērēto vietu nomazgā ar ziepēm vai noslīpē ar smalku smilšpapīru. Tonētā eļļa piesūcinājusiun ietonējusi saplākšņa pirmo slāni, tādēļ tā krāsa un virsmas kvalitāte šādas apstrādes rezultātā nemainās. Dabiskās krāsošanas skola
Mājas koka fasādes un iekštelpu bērza finiera apstrādei lietotas dabiskās krāsas, ko savā krāsu darbnīcā Ungurmuižā izgatavojis Edgars Raitums. Krāsas viņš veido pēc paša izstrādātām receptūrām, mēģinot un eksperimentējot, sintezējot krāsu īpašības atkarībā no tā, cik lielā mērā koks jāaizsargā, kur tas atradīsies. Melnā kokdarvas krāsa ar zīmīgo nosaukumu «Kraukļa melnais», kas izmantota «Pīlādžu» fasāžu un jumta krāsošanai, pirms lietošanas līdz 70 grādiem tika uzkarsēta, un tikai tad klāta uz virsmas. Savukārt iekštelpu saplāksnis un trepes piesūcinātas ar «Kraukļa balto» – lineļļas krāsu baltā tonī, kas piešķir iekštelpām bālganu nokrāsu un kontrastē ar melno fasādi. «Pīlādžu sarkanais» iegūts, lineļļai pievienojot dzelzs oksīda pigmentu. Edgars Raitums,«Raituma krāsu darbnīca»: «Lineļļas krāsas, kas tiek izgatavotas manā darbnīcā, protams, nav tīri roku darbs – galarezultātā krāsu sajauc mašīna, bet krāsa tiek taisīta katram pasūtītājam individuāli: speciāli katram objektam tiek izstrādāta atbilstoša receptūra. Lineļļas–darvas krāsā lineļļa ir sajaukta ar noteiktu darvas procentu un pigmentiem – gan vairāk, gan mazāk atkarībā no tā, kādu efektu grib panākt. Vai nu izgatavot tik biezu krāsu, ka iekšā stāv karote, vai tādu, kas tikai mazliet ietonē koku – šķidrākā krāsā ir vairāk lineļļas un mazāk pigmenta. Lineļļas krāsa iesūcas koka struktūrā, «staigā» kopā ar koku, piesātinot to. ja virsma vienreiz nokrāsota ar lineļļas krāsu, to tālāk var kopt, vienkārši mazgājot – lineļļu no koka struktūras vairs ārā nedabūt. Pievienotā pigmenta daudzums atkarīgs no tā, kur koks atradīsies un cik daudz tas jāpasargā. Lineļļu es iepērku no zviedriem, jo zinu, ka tā vienmēr būs nemainīgi labā kvalitātē. Iespējams, ka ar lineļļu mūs varētu nodrošināt arī Latvijas ražotāji. Gatavas lineļļas krāsas cena – augstākais četrpadsmit lati par kilogramu. Krāsu receptes tiek krātas recepšu grāmatā, lai nepieciešamības gadījumā varētu precīzi atkārtot vajadzīgo recepti – jo katram klientam vajag atkārtot tieši viņa krāsu. Melnajai krāsai, kas izmantota «Pīlādžu» mājas fasādē, jākalpo 10–15 gadus. Krāsa ir dzīva, tā kalpošanas gaitā vietām izbalos. Noteikti pirmais, kas būs jāpiekrāso, ir jumts.» Nākotnes bizness? Šī «Ikviens» sērijveida māju projekta izmaksas finanšu izteiksmē tiek lēstas aptuveni uz 100 000 latu. ja šodien rindā stāvētu pasūtītāji, iespējams, uzbūvējot 20 «Pīlādžus», būtu iespējams segt projektā veiktos ieguldījumus. Ervīns Krauklis: «Nākotnē mēs paralēli varētu iesaistīt vairākas rūpnīcas, kas ražo paneļus – mēs projektētu, uzpasētu ražotājus un nodrošinātu to, lai pasūtītājs saņem tādu produktu, kā iecerēts. Protams, sapnis ir atstrādāt šo projektu līdz tādam līmenim, lai varētu eksportēt. Interese par šo māju ir – gan dāņiem, gan norvēģiem. Tomēr galvenais klients, cerams, būs vidusmēra latvietis. Putu polistirola, brūno plastmasas logu, dzeltenīgā apmetuma un metāla «kārniņu» laikmets reiz beigsies. Faktiski jau ir beidzies.» Eksperti vērtē Imants Šiklovs: Man drusciņ svešāds šķiet arhitektoniskais risinājums − ar atkāpi no tradicionālā, bez jumtu pārkarēm u.c. Citādi ēkai ir daudz plusu – tā ir ērti uzliekama, ar pārdomātu konstrukciju. Nopietns siltinājums, lai varētu izmantot arī ziemā. Cilvēkam, kurš to pasūta, nav nepieciešama liela iejaukšanās celtniecības procesā. No būvnieciskā viedokļa ēku vērtēju ļoti pozitīvi – vienkāršas detaļas, pārdomāti materiāli, viegla montāža, skaidrs risinājums. Nezaudējot kvalitāti, mājai jāmēģina pazemināt cenu. Normunds Eglītis: Lai ēka iegūtu pievienoto vērtību, to nepieciešams nolikt īpašā vietā – ainaviskā, kā šī, piemēram, nevis lauka vidū. Es šo māju pēc funkcijas vairāk uztveru nevis kā dzīvojamo, bet brīvdienu, ko varētu izmantot arī vēlu rudeņos, pavasaros, Ziemassvētkos, jo siltumsūknis uzturēs iekštelpās siltumu visu gadu. Tāpēc izmaksas 800–900 LVL/m2 šķiet par lielu. Ekspluatācijas ziņā ēka ir ekonomiska. Man pietrūkst, ka mājai nav saimniecības ēkas. Kopumā kvalitāte un konstrukcijas labas, bet nedaudz jāpilnveido koncepcija. Vija Gēme: Pozitīvi, ka projektā izmantoti vietējie būvmateriāli. Priecē ekoloģiskā koncepcija. Pozitīvi raugos uz to, ka māja ir rūpnieciski ražota. Taču ēka noteikti ir par dārgu. Tās ir neadekvāti lielas izmaksas tik vienkāršai mājai. Līdz ar to ēka nav pieejama vidusmēra cilvēkam – iecerētajam patērētājam. Pēc manām domām, ēkai ir neizteiksmīga un pieticīga arhitektūra, tāpēc to neizvēlēsies arī maksātspējīgs klients. Man ir sajūta, ka māja neiedzīvosies Latvijā. Varbūt tas būtu iespējams, ja cena būtu uz pusi zemāka. Autore: Lana Jūra Foto: Ainars Meiers un no «Depo projekts» un «Ikviens» arhīva "LATVIJAS BŪVNIECĪBA" Nr.4 (2008)
