Niedres, zāle, lubiņas
No "augstajiem plauktiem" atgriežoties pie "Trenčiem", arhitektu Ervīna Kraukļa un Mikus Grendes projektētās viendzīvokļa ēku grupas Babītes pagastā, starp ezeru un Liepājas šoseju, ir pamanāma savstarpēja rīvēšanās starp arhitekta ieceri un tirgus spēlēm, kas šīs vietas attīstību ierosinājušas un vadījušas. "Trenči" nav gluži tukša vieta, kā dažbrīd garāmbraucot šķiet – no lielceļa pāri polderim uz veco skolas ēku un apkārtnes mājvietām ved sena liepu aleja un pirmās jaunbūves topošajā ciematā tika ainaviski iesēdinātas lapu koku pudurī, kāds tradicionāli veidojas ap atsevišķu Latvijas lauku viensētu. Ziemeļu pusē teritoriju norobežo ezera aizsargdambis, pār kuru ūdens klaidu var redzēt tikai no otrā stāva līmeņa, bet no pārējām pusēm – meliorācijas kanālu lietišķā regularitāte. Projekts tika uzsākts 2003. gadā un, reaģējot uz tirgus situāciju, to nolēma realizēt kārtās. Par pamatu ņemot arhitekta Edgara Bērziņa izstrādāto detālplānu ar shematisku teritorijas sadalījumu piecpadsmit gruntsgabalos, pirmajā kārtā tika uzbūvētas trīs ēkas, kas izvietotas minētajā veco gobu birzī. Ēku arhitektūras koncepta izvēli acīmredzami pamatojušas novietnes īpašības – apjomi risināti kā parafrāze par zvejnieku dzimtas māju meldriem ieskauta ezera krastā. Šī izvēle ir likumsakarīga un tādu tradīcijas interpretāciju mēs sastopam arī citu jūrmalas un piejūras ezeru apkārtnē. Trenču gadījumā ierastā risinājuma interpretāciju noteicis lielpilsētas tuvums un no tā izrietošās dzīvesveida likumības – māju plāni uzrāda pilsētas dzīvoklim atbilstošu komfortu, bet to caur plašajām vitrīnām un āra terasēm kvalitatīvi papildina dabas klātbūtne.
Funkcionālais risinājums ir racionāls un kompakts – pirmā stāva lielāko daļu aizņem plaša dzīvojamā telpa ar virtuves un ēdamzonām, tai blakus arī neliela darbistaba. Zem masīvā niedru jumta, kāds tradicionāli sedz plašu vienstāva dzīvojamo māju, izdevies iekārtot trīs guļamistabas ar pilnu griestu augstumu. Mazāk veiksmīga ir kompaktās dzīvojamās ēkas un garāžas bloka kompozīcija – L veidā bloķētais garāžas spārns risināts kā modernistiski lakonisks paviljons ar plakanu jumtu, kas disonē ar galvenās ēkas monumentālo viengabalainību.
Tomēr šāds risinājums izrietēja no sākotnējās ieceres izkārtot visas trīs ēkas uz viena nedalīta gruntsgabala. Tagad, kad jauno iedzīvotāju prasība pēc papildus privātuma ir realizējusies žogos, garāžas bloku varētu novietot arī atsevišķi. Katrā no trijiem gruntsgabaliem iekārtots arī šarmants pirts namiņš ar teicamā amatnieciskā kvalitātē risinātām detaļām un dēļu jumtiem. Ēku karkasi celti no keramzītbetona blokiem, bet jumta konstrukcijas un ārējā apdare kokā. Šī pagaidām ir pati interesantākā ciemata daļa, jo nami tajā kārtoti, rēķinoties ar ainavisko efektu, ko rada būvju kompozicionālā saspēle esošo veco koku ielokā, turklāt tās visas trīs jau ir apdzīvotas. Turpinot apbūves otro kārtu, tika realizētas nākamās trīs ēkas, kas ir izteikti atšķirīgas, taču joprojām ar atsauci uz novietnes raksturu – kailajā klajumā, kas pieslēdzas piebraucamajam ceļam un kura fonu veido monotonais ezera aizsargdambis, izvietotas trīs vienstāva dzīvojamās ēkas ar lēzeniem zaļajiem jumtiem. Šeit ēku L veida apjomi ir daudz organiskāki, jo abi spārniem ir vienota estētika un laikmetīgi kompakti apjomi, kādus pēdējos gados mēs varam sastapt Skandināvijā. To demokrātiskais dizains piestāvētu jaunai ģimenei ar 2-3 bērniem, ja vien šodienas Latvijas dzīves dārdzības un ienākumu disproporcija šādu iespēju pieļautu. Šīs ēkas ir "DEPO projekta" arhitektu un pasūtītāja kopīgs eksperiments tipveida koka paneļu ēku ražošanas virzienā, taču bez šīm trim nekur citur tādas vēl nav uzceltas, jo konstruktīvā un apdares izpildījuma dārdzība nekustamā īpašuma tirgus apstākļos padara tās pārāk ekskluzīvas. Ēkām ir savdabīgs, gluži vai brīvdienu mājai raksturīgs plānojums – vienā spārnā izvietota dzīvojamā istaba ar ķēķa stūri un pirts bloks, bet otrā spārnā paralēli ielai uz viena gara gaiteņa savērtas četras guļamistabas. Katrai no tām ir sava izeja uz kopējo terasi visas ēkas garumā.
Šeit tāpat kā citās Ervīna Kraukļa projektētajās ēkās parādās interesanta, rokrakstam līdzīga iezīme, ja zinām, ka rokrakstu nosaka nevis triviāla iemīļoto formveides elementu pielietošana, bet gan savdabīga telpas uztveres režija, kuru nosaka prevalējoša interese par kādu konkrētu projektēšanas paņēmienu, piemēram, spēli ar materiāla īpašībām vai funkcionālās organizācijas likumiem vai arī metaforisku konceptu meklējumiem un tamlīdzīgi. Ervīnu interesē kā veidojas iekštelpas un ārtelpas attiecības un kā transformējas telpas uztvere, uzlūkojot arhitektūru no "malas" un tajā atrodoties. Trenču māju interjeros nav noslēgtu skata virzienu, katrā no tām atradīsim tādu vietu iekštelpā, kurā skats stieptos tai viscauri, atklājot patiesos telpas mērogus. Gaiteņa vai vienlaida kāpņu galā noteikti atradīsies logs ar tālu perspektīvi, iemīļots telpas "demateralizēšanas" paņēmiens ir stūra logi – tie iekārtoti katrā mājā. Trešās kārtas būvniecība šobrīd rit pilnā sparā un arī šeit redzam atkal citu arhitektūru. Dzīvojamā ēka risināta vairs ne kā atsauce uz vēsturisko zvejniekciemu estētiku, bet gan kā alūzija par turīgu Zemgales līdzenuma saimnieku namu. Ir patīkami redzēt kā katrā no ēku tipiem apspēlēts tradicionālo dabas materiālu pielietojums – niedru jumti pirmajās ar tiem raksturīgo detaļu un formu interpretāciju, zaļie jumti otrajās un to attiecībās ar skarbo apkārtni un lubiņu jumti trešās kārtas celtnēs, kuru seguma raksts kopā ar stilīgā proporcijā risinātajiem jumta logiem izskatās laikmetīgi elegants, nevis provinciāli vienkāršs. Turklāt visos trīs piemēros jumti, kā jau tas ir raksturīgi vietējiem klimatiskajiem un sekojoši arī vēsturiskās būvtradīcijas apstākļiem, ir dominējošais arhitektoniskais elements. Eleganta riju arhitektūras parafrāze ir līmēta koka paralēlskaldņa kolonnu veidotā galerija gar ēkas garensienu. Mazākā mērogā šis pats princips pielietots citā Ervīna tipveida eksperimentā – brīvdienu mājā, kuras prototips realizēts Ģipkas ciemā un kas dokumentēta laikmetīgajai arhitektūrai veltītajā grāmatā "Process. Kā rodas laba arhitektūra?". (www.gimenesmaja.lv) Diemžēl arī šajā gadījumā konceptuālais lakonisms, kas prasa perfektu amatnieka darbu, izrādījies pārāk dārgs it kā tik vienkāršam uzdevumam. Arhitekts un teritorijas attīstītājs šobrīd ir atturīgi attieksmē pret eksperimentu turpināšanu atlikušajos brīvajos gruntsgabalos un jaunos tradicionālās un zaļās arhitektūras tulkojuma meklējumos. Ervīna "pūrā" gan ir nelielais saliekamo bungalo projekts (www.brivdienumaja.lv) , gan ieceres t.s. pasīvās mājas risinājumu attīstīšanai, taču ir grūtības atrast potenciālos iemītniekus, kas šos meklējumus prastu novērtēt un pirkt. Autors: Vents Vīnbergs, arhitekts Foto: Indriķis Stūrmanis LATVIJAS ARCHITEKTŪRA Nr. 1, 2008
