Divi koki un pretuguns mūris
Cits viedoklis ir Pēterim Blūmam, kuram pretuguns mūris ir viens no pilsētvides "aktieriem", kas "pievērš mūsu uzmanību apbūves savdabībai. (...) Lasot iepriekšējā numurā (J.Krastiņa raksts "māksla +" – Red. piez.) izteiktās domas, rodas iespaids, ka Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna (RVC SAP) lielākais trūkums ir tas, ka tajā nav iestrādāta norma par cariskās Krievijas laikā aizsākto koka apbūves likvidācijas pabeigšanu tuvākās piecgades alikā ar mērķi, lai jūgendstils būtu labāka pamanāms. Diemžēl rūgti maldi, jo visur, kur jūgendstils atrodas koka apbūves ietvarā, tas spēj dominēt gan mēroga, gan apdares smalkuma bagātībā."2 Jā, akadēmiķa Krastiņa verdikts ir strikts: "... koka ēkas pilsētas centrā ir anahronisms. (...) Tās jau ilgāku laiku stāv tukšas un pamestas, neglābjami pārvērsdamās par graustiem, un nekādi nav uztveramas kā pilsētas rota." 3 Paradoksāli, bet apbūves nomaiņas jautājumā situācijās, kurās blakus daudzstāvu īres namiem atrodas koka ēkas, akadēmiskā dogma un merkantīlā interese ir vienis prātis. Gan profesūra, gan investori apgalvo, ka tādi gruntsgabali ir jāapbūvē "līdz lūpai", respektīvi izmantojot 1904.gada būvnoteikumu normu doto iespēju proporcionāli ielu platumam noteikt ēkai maksimālo augstumu. Piemēram, arī šajā Kr.Barona ielas apbūves fragmentā apkārtējās ēkas ar iedibināto dzegas līniju dod skaidru signālu – ir jābūvē! Mērķi ir skaidri- arhitektūras teorētiskajai domai tā ir iespēja pabeigt kādreiz iecerēto struktūru ar "tīru risinājumu", investora aprēķins ir vēl vienkāršāks – jaunbūvei būs vairāk eirokvadrātu nekā esošajai kocenei. Un ja vēl izdotos novākt to koku ..., tad mēs iegūtu tikpat vienmuļu ielas ainavu, kā Berlīnes strādnieku priekšpilsētās. Alternatīva būtu saglabāt Rīga status quo – ar kādu baudu vasaras karstumā gan mēs nolūkojamies uz zaļo krāsu pelēko ēku rindā. Rudenī tā būs cita un pavasarī atkal cita krāsa. Vecā ēka un lielā liepa papildina viena otru, jo katra atsevišķi ņemot nespēj piepildīt vērtīgo gruntsgabalu Rīgas centrā. Kopā tā ir simbioze, kurā iegūst abas. Arī pretuguns mūrim šajā lietu kombinācijā ir sava loma, tas kalpo kā fons mainīgajam koka lapotnei un zaru grafiskajam rakstam. Piesedzošais koks savukārt ir arguments pret iecerēm pārvērst pretuguns mūris par vietu, kur novietot raibu reklāmu. Protams, nedz konkrētais koks, nedz konkrētā ēka nav ideāli savā svaru kategorijā un tie noteikti nav mūžīgi. Ierindas īres namam ir mazas un šauras istabiņas, nolietotas būvkonstrukcijas un inženierkomunikācijas, un tāpat arī koks savā vecumā var būt tiešām slims. Tomēr pilsētas auduma tipoloģiskajā dažādībā šī situācija – koka apbūve ar dzīvo koku, kas labi redzams no ielas, ir pietiekoši reta, lai RVCSAP to fiksētu kā "īpašo apbūves grupu". RVC SAP darbosies, bet pieļaujot kompromisu gadījumos, kad īpašniekam ir pavisam atšķirīgs viedoklis kā šo rindu autoram un viņiem līdzīgi domājošiem, kas arī ir "par" kokiem. Mēdz būt, ka koka ēkas nodeg, vai arī sapūst, un tad atbilstoši likuma prasībām, tās "apdraud cilvēka dzīvību...." un ir nojaucamas. Izveidojas situācija, līdzīga bērnu spēlei "Dālder, lec ārā!", kad laimīgais tā brīža ēkas īpašnieks, pie kura pirkšanas un pārdošanas process jeb "dāldera" ceļojums ir apstājies, var gruntsgabalu apbūvēt "līdz ūkai", jo tas ir tīrs no vecās kocenes. Ak, vēl jau ir dzīvais koks, bet arī tie mēdz nokalst, un arī šis process ir finansiāli regulējams... Vēlamais kompromis būtu RVCSAP obligāta prasība aprakstītajā situācijā uzbūvēt tāda pat apjoma modernu koka ēku un saglabāt veco vai iestādīt jaunu koku. Ieguvums? Vide jeb millieu, tas grūti aprakstāmais īpašību mikslis, kas mūsdienās tiek vērtēts arvien augstāk. Tas nozīmē mazāk cilvēku, trokšņa, putekļu, auto, atkritumu, patērētās enerģijas un citu ar cilvēku blīvumu saistītu matemātisko rādītāju. Vienlaikus - vairāk skābekļa un brīvas elpas, romantisku klusu stūrīšu, atmiņas par veco pilsētu un vēl citu sociāli psiholoģisko rādītāju. Paradoksāli, bet par lielāko vērtību Rīgas centra dažāda augstuma apbūves situācijā blakus greznajiem sešstāvu jūgendstila īres namiem kļūst "brīvā" telpa, kas nav apbūvēta, respektīvi tā, kas atrodas virs un blakus divstāvu koka ēkām. Varbūt, lai to aizsargātu, tā ir jādefinē, juridiski korekti jāapraksta kā apgrūtinājums. Ar ko gan mākslīgā vide ir sliktāka par dabīgo, kurā kāda reta auga eksistence ir pietiekošs iemesls saimnieciskās darbības ierobežošanai. Pagaidām trūkst tikai nodokļu mehānismu, kas liktu mums visiem, kas priecājas par dzīvo koku privātā gruntsgabalā pilsētas centrā, ar savu artavu atbalstīt tā īpašnieku, kuram tas ir arī apgrūtinājums. Starp citu, lapas rudeņos taču jāsagrābj un kaut kur jāliek! Autors: Jānis Lejnieks, Dr.arch. "Latvijas Architektūra" 72.burtnīca. Foto: Ingars Liepiņš. 1. Krastiņš J., "Aktualitātes Rīgas kultūrvidē", "Māksla Plus", 2/2007, lpp. 39. 2. Blūms P., "Iedvesma vai tirgoņu pilsēta?", "Māksla Plus", 3/2007, lpp. 38. 3. Turpat, lpp. 41.
