50. Veras dzīvokļa sērija. Brāķis grīdas flīzēs
Pasūtītās flīzes no noliktavas jau bija atvestas uz veikalu, un mans vīrietis bija aizbraucis tām pakaļ. Pārbaudīts tika vajadzīgais daudzums, bet ne tas, kādas flīzes ir iedotas. Brāķi atklājām tikai mājās, kad tika atplēstas vaļā pakas. Kopumā bija nopirktas trīs flīžu kastes, no kurām divas bija melnas (kā pasūtījām), bet trešā - citā tonī! Arī tumša, bet daudz gaišāka nekā tās pārējās. Var teikt, ka nevis melna, bet pelēka. Un šo atšķirību ļoti labi var redzēt. Bija jāizdomā, ko tagad iesākt, jo laiku kavēt ar flīžu vešanu atpakaļ negribējām. Brīdi apdomājām un nolēmām, ka pelēkās flīzes vienkārši liksim zem virtuves iekārtām – tās aizņems precīzi tik daudz vietas, cik nepieciešams skapja platumam zem virtuves virsmas. Citā gadījumā, piemēram, ja tās būtu jāliek redzamā vietā, mēs noteikti to tā neatstātu, bet gan brauktu atpakaļ uz veikalu un prasītu apmainīt pret īstajām. Tagad bija jātiek skaidrībā, ko darīt ar parketa un flīžu līmeni, kas nedaudz atšķiras. Vislielākās bailes jau bija par to, ka tad, ja flīzēm apakšā palikt kādu materiālu, lai paceltu vienādā līmenī abus grīdas segumus, flīzēm tas nebūs pietiekami stiprs pamats, lai, uz tām uzkāpjot, tās nesaplīstu. Galu galā izdomājām, ka neko zem tām flīzēm neliksim, bet gan līmēsim tieši uz grīdas. Labāk lai ir atsķirīgi līmeņi, nevis pēc pirmās uzkāpšanas saplaisājušas flīzes. Puisis bija pazaudējis krustiņus, kurus bija lietojis, liekot flīzes vannas istabā. Tas notika brīdī, kad visas mantas tika krāmētas ārā no istabas un liktas koridorā. Viņš tās nemeklēja, jo tas aizņemtu visu dienu, un to vietā izmantoja sērkociņus. Pirmajā vakarā viņš uzlika vairākas rindas, tā ka palika vien maliņas, kur vesela flīze neieiet. Tā kā vakaros trokšņot nedrīkst, flīžu likšanu viņš atstāja uz nākamo dienu. Kad flīzes bija uzliktas, atlika vien aizpildīt šuvju spraugas. Patiesībā nebijām īsti pārliecināti, vai vispār veikalos ir nopērkama špaktele melnā krāsā, taču nojautām, ka vajadzētu būt. Izrādās, ka veikalā nebija nekādas melnu šuvotāju izvēles. Es biju iedomājusies, ka špaktele būs matēta, pavisam neredzams, tā lai grīda izskatītos viendabīga, taču puisis man pastāstīja, ka viņš ir iegādājies spīdīgi melnu šuvotāju. Tas nav tāds kāds parastais, tam ir cits sastāvs, bet toties bija sulīgi melns, pat melnāks par flīzēm.
Kad šuvotājs nožuva, tas palika kā gumija, kuru nevarēja nekā noņemt. Artūrs mēģināja kaut kā griezt to staipekli, bet tas bija ciets. Šaurā šuvītē jau bija diezgan grūti tikt tai klāt... Rezultātā tādas nelīdzenas šuves palika, bet tas redzams, tikai cieši skatoties uz tām. No tāluma it kā nekāda vaina, tomēr laikam kasīsim to ārā un mēģināsim aizvietot ar kādu labāku špakteli. {ARTICLE ID=veras_bloga_saturs_pages NOBR=Yes}
