Viedoklis: Energoresursu cenu kāpums ir drauds atkritumu eļļu nelegālai izmantošanai apkurē
Raksta autors: Kaspars Zakulis, "Latvijas Zaļā punkta" direktors
Jaunais gads teju vai ikviena Latvijas iedzīvotāja uzmanību piesaistījis ar straujo dabasgāzes un elektrības cenu kāpumu. Liela daļa sabiedrības par siltumenerģiju ir spiesti maksāt daudz vairāk nekā kā līdz šim. Šobrīd labvēlīgāks scenārijs varētu sagaidīt tos, kuri apkurei izmanto alternatīvus kurināmos no atjaunojamiem dabas resursiem, piemēram, malku, koka briketes vai granulas. Tomēr esošā situācija reāli palielina tendenci izvēlēties arī pretlikumīgu kurināmo. Piemērs ir atkritumu eļļas jeb izlietotās smēreļļas izmantošana siltumenerģijas iegūšanai. Lai arī valstī ir noteiktas stingras prasības šo atkritumu apsaimniekošanai, daļa uzņēmumu un iedzīvotāju tās ignorē. Atkritumu eļļas tiek izmantotas gan legāli nopērkamās, gan pašdarinātās apkures iekārtās, lai apsildītu rūpnieciskās un dzīvojamās ēkas.
Smēreļļu un citu auto remonta un apkopes darbnīcās izmantoto bīstamo vielu aprite Latvijā
Tirgū ik gadu tiek realizētas aptuveni 15 tūkstoši tonnu smēreļļas. No šī apjoma, atbilstoši valsts normatīvo aktu prasībām, jāsavāc un jāpārstrādā ne mazāk kā 45% smēreļļu atkritumu. Šīs videi kaitīgās vielas visbiežāk rodas autoservisos, nolejot jau izstrādāto motoreļļu vai citu automašīnas darbībai būtisko šķidrumu pirms jauno uzpildīšanas. Uzņēmējiem, kuri veic iepriekšminētās minētās darbības, jābūt atbilstošai piesārņojošo darbību atļaujai, kā arī noslēgtam līgumam ar videi kaitīgo preču atkritumu apsaimniekotāju par šo atkritumu tālāku apsaimniekošanu. Tomēr šīs normatīvo aktu prasības vairumā gadījumu tiek pildītas fiktīvi, jo patieso informāciju par iepirkto, nomainīto un nodoto smēreļļu savstarpējo korelāciju iegūt nav tik vienkārši. Respektīvi, autoservisos smēreļļu atkritumi rodas lielākā apjomā, nekā tas tiek uzrādīts atskaitēs vai nodošanas pavaddokumentos. Kā rezultātā liels apjoms smēreļļu atkritumu kopējā apsaimniekošanas sistēmā nemaz nenonāk un izpildīt valstī noteiktās prasības par pārstrādi ir ļoti ierobežotas.
Smēreļļu atkritumi kā nelegāls un videi kaitīgs kurināmais
Nepilnīgi normatīvie akti un vāja kontrole smēreļļu atkritumu apsaimniekošanā to rašanās vietā rada būtisku risku apkārtējai vide un cilvēku veselībai. Un diemžēl šogad situācija attiecībā uz to varētu būs vēl skaudrāka nekā pērn, jo siltumenerģijas tarifu kāpums ir motivējošs faktors cilvēkiem meklēt lētākus apkures veidus. To vēl vairāk nākotnē varētu ietekmēt arī galvaspilsētā virzītais aizliegums no 2025.gada uzstādīt jaunus gāzes katlus.
Kas tad notiek ar atkritumu eļļām, piemēram, autoservisos pēc to nomaiņas? Kā liecina dažādos sludinājumu portālos pieejamā informācija, tā - šoreiz tautās jau dēvēta par “otrabotku” - tiek uzpirkta un pārdota tālāk. Izmantošanas veidi pēc tam ir dažādi. Populārākais - sadedzināšana siltumenerģijas iegūšanai. Un ļoti bieži tas tiek veikts turpat, uz vietas autoservisā, lai nodrošinātu siltumu darba telpās. Nereti atkritumu eļļas tiek izmantotas celtniecībā – veidņu “iesmērēšanai”, lai vieglāk pēc tam izjaukt konstrukciju. Publiskajā telpā pieejamā informācija liecina, ka 200 litrus mucas atkritumu eļļas var pārdot par aptuveni 35-50 eiro. Vienlaikus internetā pieejami arī sludinājumi, kuros tirgo apkures katlus, kas paredzēti tieši atkritumu eļļas dedzināšanai. Tāpat arī internetā ir veselas video sērijas ar pamācībām, kā šāda veida krāsnis izgatavot pašiem. Turklāt šajos video, kā arī reklāmās apkures katlu tirgotāji un to lietošanas veicinātāji spēlējas ar vārdiem “lēts”, “nekaitīgs” u. c. Tomēr, jau apskatot informācijas saturu, ir skaidrs, ka nav nekādu faktu un datu, kas to pierāda.
Ja raugāmies plašāk, būtībā atkritumu novirzīšana siltumenerģijas ražošanai nav nekas jauns visā pasaulē. Arī Latvijā tas salīdzinoši nelielos apmēros tiek īstenots. Tomēr tam ir jābūt atbildīgo institūciju kontrolētam, legālam procesam, veiktam speciālās, ar licencētām filtrēšanas sistēmām aprīkotās krāsnīs, maksimāli novēršot vides riskus. Šajā gadījumā, kad atkritumu eļļas tiek dedzinātas, it īpaši pašdarinātos apkures katlos, netiek izpildīts neviens no minētajiem faktoriem, kā arī pilnībā tiek aizmirsts par atbilstošām bīstamo vielu apsaimniekošanas prasībām.
Vai ar spēcīgāku “pātagu” varētu būt līdzēts?
Šobrīd nav pamata teikt, ka autoservisu kontrole būtu nepilnīga, jo būtībā tā notiek atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tomēr, ja raugāmies, ka pēc pēdējiem kontrolējošās institūcijas datiem, kas pieejami par 2019. gadu, no 200 pārbaudītiem autoservisiem teju katrā konstatēti kādi pārkāpumi. 40% no tiem tie bijuši būtiski, tāpēc ir pamats domāt, ka “pātagai” jākļūst spēcīgākai. Turklāt visbiežāk pārkāpumi saistīti tieši ar nepilnīgu uzskaiti bīstamo atkritumu apsaimniekošanai. Vai soda apmērs, kas tiek piemērots komersantam par šādu kļūdu, ir pietiekoši motivējošs, lai situāciju mainītu? To var tikai minēt. Taču svarīgākais ir tas, ka autoservisiem būtu jāspēj pierādīt to, cik liels ir bijis tā darbībās laikā nomainītās smēreļļas apjoms, kā arī tas, kur tā nonāksi tālāk. Tāpēc normatīvajos aktos par smēreļļu apsaimniekošanu nepieciešams viest izmaiņas, nosakot ka smēreļļu nomaiņas vietās ir nepieciešamas nodrošināt šo atkritumu savākšanu vismaz 70% apmērā no iepirktā smēreļļu apjoma, kā arī nodošanu licencētam pārstrādātājam. Arī Valsts ieņēmu dienestam būtu jāpievērš uzmanība smēreļļu atkritumu tirdzniecībai, jo, tās realizējot, netiek valstij maksāti nodokļi.
Pagājušajā gadā pārliecinājāmies, ka izpildīt smēreļļas savākšanas normas kļūst arvien sarežģītāk. Maz ticams, ka šogad situācija varētu uzlaboties, ja vien netiek viestas iepriekš minētās izmaiņas normatīvajos aktos, kā arī fiziskā kontrolē. Slogs tikai palielināsies siltumenerģijas cenu kāpuma dēļ. Raugoties uz pašreizējo videi kaitīgo atkritumu aprites tirgu un to, cik vienkārši vai sarežģīti ir oficiālajiem atkritumu apsaimniekotājiem “pārķert” izstrādātās smēreļļas pirms to nonākšanas pelēkajā tirgū, ir skaidrs, ka sistēma ir jāuzlabo. Pretējā gadījumā neizpildīsim ne tikai valstī noteiktos mērķus videi kaitīgo atkritumu apsaimniekošanai, bet arī netuvosimies Eiropas Savienības uzstādītajiem klimatneitralitātes mērķiem.
