Viedoklis: Riepu pārstrāde – Latvijas potenciāls Baltijas tirgū
Raksta autors: Jānis Aizbalts, SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs
Sakārtojot likumdošanu un attīstot riepu pārstrādes un bitumena ražošanas nozares, Latvijai ir potenciāls kļūt par šīs nozares līderi Baltijas valstīs. Piedaloties pilotprojektā “Nolietoto riepu gumijas granulu pievienošana bitumena modificēšanā un asfaltbetona ražošanā un eksperimentālā ceļa posma ieklāšana”, redzam iespēju mūsu valstij attīstīt ar gumiju modificētā bitumena ražošanu, veidot to kā Latvijas biznesa nišu, kas ļautu aptvert ne vien Latvijas, bet arī Baltijas ceļu būvi.
Pasaulē gumijas granulas bitumena modificēšanā un ceļu būvē tiek izmantotas jau vairāk nekā 50 gadus, taču Latvijā esam šī ceļa sākumā, izstrādājot precīzu recepti, kas būtu domāti tieši Latvijas ceļiem. Tomēr, ja domājam par to, ka bitumena modificēšanā gumija varētu būt pamata saistviela, mums ir jādomā arī par to, kur iegūt šos gumijas krājumus. Matemātiski aprēķinot to, cik tonnas granulu būtu nepieciešams ceļu būvei viena gada laikā, būtu iespējams noteikt arī to, cik daudz nolietoto riepu vajadzētu, lai spētu nodrošināt nepieciešamās jaudas pārstrādes rūpnīcās.
Piemēram, Igaunija valstiski ir izlēmusi iet atkritumu, tostarp arī riepu, dedzināšanas ceļu, lai nodrošinātu Esti Energia darbību. Pagājušajā gadā mēs no Igaunijas ievedām riepas, lai nodrošinātu mūsu rūpnīcas jaudas, ko šogad vairs nedarām, jo pietiek ar Latvijā savāktajām. Taču, ja riepu pārstrādes nozari attīstītu, mēs varētu izvairīties no tā, ka Igaunija riepas dedzina, un izmantot tās jēgpilnāk – bitumenā.
Likumdošana pamazām tiek sakārtota, taču vēl manāmi robi
Neapšaubāmi, gumija kā bitumena modifikators, ko izmantot ceļu segumam, ir tikai viens riepu atkārtotās aprites virziens. Pārstrādātā riepu gumija tiek izmantota arī bērnu rotaļu laukumu, kā arī sporta laukumu būvniecībā un citur. Katrā ziņā iespēju ir daudz. Taču te saskaramies arī ar problēmām.
Pēc Centrālās statistikas biroja datiem riepu apjomi tirgū ir 20–25 tūkstoši tonnu gadā, taču apsaimniekošanas un pārstrādes izdevumi tiek segti tikai par 14–15 tūkstošiem tonnām. Līdz ar to realitātē liela daļa riepu aizplūst garām apsaimniekošanas sistēmai un pazūd nezināmā virzienā. Taču būtiski, ka valsts ir gatava viest izmaiņas, lai to sakārtotu. Pirmie grozījumi likumdošanā jau ir iesniegti valdībā. Līdz ar to pie atbildīgiem valsts lēmumiem no nākamā gada varētu tikt apmaksātas vēl divi trīs tūkstoši tonnas no kopējā riepu apjoma..
Tāpat viens no būtiskajiem darbiem, ko izdarījusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) – no šā gada 1. jūlija nolietoto riepu reģenerācija palielināta no 65% uz 80%. Attiecīgi, ja līdz tam no katriem 10 kilogramiem bija jāsavāc atpakaļ 6,5 kilogrami, tad tagad tie ir jau 8 kilogrami. Iepriekš normas bija nepietiekošas un ikviena jauna riepa jau likuma līmenī radīja potenciālo uzkrājumu.
Redzam, ka kopumā ir sperti lieli soļi, lai sakārtotu riepu apriti valstī. Tomēr nākamais un ne mazāk svarīgais uzdevums, kas vēl jāpaveic – jāpanāk, lai kopējā riepu apjomā tiktu iekļautas arī riepas, kas tirgū nonāk uz pirmreizēji reģistrētām automašīnām. Pagaidām par tām atsevišķi dabas resursu nodoklis maksāts netiek, līdz ar to arī uzskaitei tās aizplūst garām. Savukārt trešā lieta – jāveicina kontroli interneta veikaliem, kuros tiek tirgotas riepas. Tās pārsvarā tiek pārdotas jau pēc vairākkārtējas lietošanas un par to tālāku apsaimniekošanu un pārstrādi maksāts visbiežāk netiek.. Diemžēl šajā segmentā kontroles nav vispār, lai gan tur tirgotās riepas ir vistuvāk atkritumu statusam.
Tomēr tas neizslēdz, ka līdz ar valstī jau veiktajām izmaiņām, arī šie posmi varētu tikt sakārtoti. Īpaši gadījumā, ja jau šobrīd redzamas plašas iespējas attīstīt ne tikai apsaimniekošanas un pārstrādes nozari, bet arī valstī virzīt jaunus rūpniecības virzienus, kas var pavērt durvis gan valsts kopējās ekonomikas, gan arī aprites ekonomikas attīstībai.
Iespēja, ko varam izmantot
Ja runājam par to, kurā virzienā varētu iet Latvija, lai stiprinātu savas pozīcijas Baltijā, tad, manuprāt, esam pavēruši sev durvis uz kaut ko jaunu. Ja mēs attīstītu ar gumiju modificētā bitumena ražošanu, tad būtu vērts runāt arī par riepu ievešanu no citām valstīm, lai nodrošinātu nepieciešamo apjomu pārstrādes jaudām. Raugoties uz šo kā valsts atbalstītu biznesu, un, piemēram, iepirkumos dodot priekšroku tiem, kas izmanto gumiju kā bitumena modifikatoru, Latvija varētu šo biznesu iznest kā savu “know how” Baltijas valstīs, apgādājot arī Igaunijas un Lietuvas tirgus. Pašlaik mūsu kaimiņvalstis bitumenu iepērk viena no Polijas, bet otra no Krievijas un Ukrainas, kas abos gadījumos ir saistīts ar risku, jo ne vienmēr kvalitāte ir atbilstoša.
Vērtējot gumijas izmantošanu ceļu būvē un valsts atbalstu šādam “zaļam” virzienam, manuprāt, tiešais atbalsts ar dotācijām vai subsīdijām ne vienmēr būs tas pareizākais ceļš. Savukārt, raugoties jau zaļo iepirkumu virzienā, būtu svarīgi to kritērijus nebalstīt vien uz zemākās cenas principu, bet gan virkni citu aspektu, kas ļautu gan veicināt ES normu izpildi attiecībā uz otrreizējo izejvielu pārstrādi, gan arī nodrošinātu nepieciešamo projekta izpildes kvalitāti un ilgtspējību. Piemēram, RTU, šobrīd strādājot pie bitumena modificēšanas ar gumijas granulām, paredz, ka tas varētu nodrošināt ceļa mūžu ne tikai uz septiņiem, bet pat 11 gadiem. Līdz ar to ceļa kalpošanas ilgums attiecībā uz to būvniecībai paredzētajiem izdevumiem var būt kā iemesls arī cenas ziņā dārgākiem piedāvājumiem iepirkumā, kur galvenais akcents būtu nosacījumam izmantot pārstrādātās izejvielas.
