Zēlustes muiža
{ABC_NEXT_ARTICLE ID=zelustes_muizas_plani TEXT=[Zēlustes muižas projektu skatiet šeit!]} Lapene tējas dzeršanai Juglas ezera krastā.
Zēlustes (vācu Seelust jeb "Ezerprieks") apbūves pirmsākumi meklējami jau 17.gadsimtā. Pašas vecākās ēkas muižas kompleksā tapušas ap 1763. gadu. Arī vietas nosaukums ir mainījies, un 1928. gada Rīgas kartē tā iezīmēta kā Šepmuiža. Galvenā dzīvojamā ēka celta 19. gadsimta otrajā ceturksnī vietā, kur pirms tam bija darbojusies ziepju un vēlāk – cietes un pūdera ražotne. Dzīvojamā ēka bijusi tipiska namnieku izpriecu vasaras muižiņa. Jāpiemin, ka Rīgā ir saglabājušās tikai apmēram desmit koka celtnes no 18.gs. vidus un Zēlustes muiža ir viena no tām. Āra terase, kas tieši savienota ar galveno dzīvojamo istabu.
Tagadējais īpašnieks trīs no četrām muižas kompleksa ēkām iegādājās 1999.gadā, un tās visas ir klasicisma laikmeta stila paraugi. Pārbūves sākumposmā metodiski pareizi izietas visas pārbūves projekta stadijas, sākot ar pamatīgu arhitektonisko izpēti, kuru 2001. gadā veicis Ilmārs Dirveiks. Balstoties un apzinātajām vēsturiskajām vērtībām un konsultējoties ar ekspertiem, tika uzsākta projektēšana. 2003. gada septembrī Rīgas domes vides komiteja iznomāja Zēlustes muižas tiešā apkārtnē esošo 23 ha lielo zemes gabalu ar mērķi – atjaunot un uzturēt muižas kompleksu. Tika uzdots ievērot Juglas ezera apsaimniekošanas noteikumus un nodrošināt sabiedrībai brīvu pieeju iznomātajai teritorijai. Saimnieku guļamistabas rīta tējas zona ar skatu uz ezeru. Logiem izmantoti autentiski 19. gs. lietie stikli.
Pēc izpētes pabeigšanas darbiem ap šo pašu laiku arhitektam aizsākās interesantākais un sarežģītākais posms, kas saistīts ar ēkas programmas un mērķu formulēšanu, radot restaurācijas konceptu. Dažas telpu grupas un to nepieciešamības bija diezgan skaidri definētas jau sākumā. Arhitekts kā vienu no pamatuzdevumiem uzstādījis 200 gadus senās mājas vērtību saglabāšanu. Muižas ēka ir atjaunota ar vislielāko sapratni un rūpību. Saudzīgi un nemanāmi integrēti mūsdienu risinājumi - kā pārtikas lifts no virtuves uz svinību telpu, netīrās veļas un atkrituma vadi. Senatnīgajās sienās savu vietu inteliģenti atradusi virtuve ar mūsdienu tehnoloģijām un vannas istabas ar laikmetīga dizaina aksesuāriem. Papildus dzīvojamajām funkcijām pasūtītājam bija vēlme pēc rekreācijas zonas ar baseinu, pirtīm un atpūtas telpām, kas aizņem lielas platības un pēc rakstura nav tieši savienojamas ar senu koka ēku. Tika nolemts muižas ēkai veidot piebūvi. Par tās veidolu pieminekļu sargiem bija skaidra prasība - saglabāt senā muižas fotogrāfijā redzamo fasādes skatu tā, lai jaunā piebūve nebūtu "nojaušama". Tas arī bijis āķīgākais un sarežģītākais arhitekta risināmais uzdevums. Plastiskā fasāde veidojusies, ievērtējot te bijušās nogāzes kontūru. Ap fasādi veidota koka pergola, kas, pretēji liektajām formām, ir strikti kvadrātiska un respondē ar muižas ēku.
Rezultātā starp seno ēku un jauno piebūvi, kuras platība proporcionāli pret vēsturisko muižu ir apmēram divas trešdaļas, ir skaidri nolasāmas robežas. Horizontālā robeža ir pagrabs, kas vēsturiski muižas ēkai nav bijis un ir izbūvēts no jauna. Tomēr ēka pati nav izjaukta un pēc pagraba izbūves salikta no jauna. Koka ēka tika nedaudz pacelta uz augšu, nostiprināta virs būvbedres un pēc pagraba izbūves nolaista atpakaļ vietā. Vertikālā šķirtne starp jauno un veco ir labi nojaušama arī ēkas iekšienē. Apstaigājot un apskatot abus stāvus, un pārrunājot ar arhitektu un īpašnieku senlaicīgo detaļu restaurācijas darbu norisi, rodas pārliecība, ka padarītais veikts ar nopietnību un atbildību. Gandrīz visas durvis un liela daļa logu rāmju saglabāti un atjaunoti. Šaurās, stāvās vītņu kāpnes, kas tagad ved no pirmā stāva uz pagrabstāvu, agrāk savienojušas pirmo stāvu ar bēniņstāvu, bet atjaunošanas procesā pārceltas zemāk. Visi ēkas dekorējumi iespējami saglabāti sākotnējā vietā un izskatā. Muižas otrajā stāvā atstātas vecās griestu sijas - interesanti, ka sākotnēji jumta balstiem resursu taupīšanas nolūkos tikušas izmantotas liellaivu jeb baržu detaļas. Arī trešdaļa mājas logu iestikloti ar tā laika autentiskajām lietā stikla rūtīm, kas savāktas no citām tā laika ēkām. Pagraba stāvs muižas ēkai izbūvēts no jauna. Telpas nodrošinātas ar dienas gaismu, jo zemes valnis atvirzīts no ēkas ar atbalsta sienu.
Pagrabstāvs, kur galvenokārt atrodas saimniecībai, atpūtas piebūvei noderīgas telpas ir kā neuzkrītoša pāreja uz pilnībā jauno piebūves apjomu. Tagadējā vīna glabāšanas telpā izveidota aka, kas "uzieta" izbūves laikā. Tā te atradusies 18. gadsimta beigās, vēl pirms muižas dzīvojamās ēkas uzcelšanas. Sienā iestrādātas ēkā atrastās autentiskās 19. gadsimta flīzes. Jaunā piebūve stilistiski veidota kā mūsdienīga, un nav ne mazāko šaubu par laikmetu, kurā tapis Zēlustes muižas jaunais apjoms. Plānojuma ziņā svinību telpas, plašā baseina telpas, pirts, ģērbtuves un citas telpas savietotas funkcionāli nevainojami. Vienstāvīgajam apjomam ir virsgaismas, un muižas ēkas un ģērbtuvju savienojošajam gaitenim veidojas neparastas gaismu spēles. Interesants ir pirts risinājums ar daļēji stiklotajām sienām un skatu uz baseinu. Visa šī kompleksa pamatdoma - vienas telpas "sajūta", lai robežas starp telpām nebūtu nojaušamas. Arī inženieru risinājumi ir veiksmīgi, jo vēdināšanas padeves un nosūces ieslēptas tā, ka nav nojaušamas. Kopējais iespaids – pārdomāts; nedz senās muižas svinīgajam "stīvumam", nedz jaunās piebūves laikmetīgumam šeit nav ļauts dominēt. Lai arī abās daļas ir atšķirīgas pēc funkcijas un laikmeta rakstura, tajās nolasāma kāda vienojoša iezīme, kas veido Zēlustes muižas "veiksmes stāstu". Arī iespaidīgais telpu kopējais kvadrātmetru daudzums, apmēram 1000 m2, te nav jūtams, jo baseina daļai ir plašs un plastisks stiklojums. Plašā telpa saplūst ar ārtelpu - mauriņu un netālo ezeru. Lai saglabātu vēsturiskās apbūves kopainu iespējami neskartu, jaunais apjoms ir iedziļināts zemē, saglabājot reljefa sākotnējās atzīmes, un būvapjomu norobežojošā liektā stikla fasāde seko reljefa dabiskā krituma kontūrai. Kā pārejas motīvs starp jauno apjomu un vēsturisko apbūvi gan materiālu pielietojuma un formveides, gan fasādes dalījuma ziņā kalpo taisnstūrveida ārējā koka šķautņu pergola. Plānojot strikti ievērots nodoms saglabāt ap ēku augošos koku. Kompleksa interjerā "miksētas" iebūvētas un individuāli izgatavotas mēbeles, arī mūsdienīgas, bet galvenokārt piemeklētas antikvāras mēbeles, kas datētas vai atdarina 19. gs. stilu. Kopiespaidu vērtējot, tas nav īsti attaisnojies. Iespējamās vietās izvietoti paši par sevi ļoti interesanti eksponāti, bet bieži vien bez idejiska pamatojuma un tā cauri ēkai nav jūtams vienota mēbelējuma koncepts. Atzinīgi vērtējamas pēc arhitekta skicēm izgatavotās individuālās mēbeles. Restaurētā Zēlustes muižas ēka ir uzskatāms piemērs, kur uzņēmēja iniciatīvai sekojusi konstruktīva sadarbība ar pašvaldību, valsts pieminekļu aizsardzības institūcijām, arhitektiem, vēsturniekiem, restauratoriem un būvniekiem. Te viss atjaunots ar lielu rūpību, respektējot tās kultūrvēsturisko vērtību. Īpašniekam ir veselīga interese par senatnīgajām ēkām un azarts atjaunot un sakopt. Kādreizējais stallis pārbūvēts par saimniecības ēku. Pavisam nesena ir tējnīca, kuru amatnieki izgatavojuši pēc senas gravīras parauga. Var teikt, ka runa jau nav tikai par muižas ēku, bet muižas kompleksu. Pēc īpašnieka iniciatīvas tiek pētīta un rakstīta Zēlustes vēsture par tās aizsācējiem kopš 1763. gada un turpinātājiem. Ieraksts par pēdējiem sešiem ēkas atjaunošanas gadiem noteikti būs apjomīgs, jo muiža ir atdzimusi un ieguvusi jaunus vaibstus. {ABC_GALLERY ID=galerija_zelustes_muiza} Zēluste 6. Baseina telpa. Pateicoties apjomīgajam stiklojumam, plašā telpa saplūst ar āra mauriņu un netālo ezeru. Zēluste 12. Mūsdienīga virtuve un vannasistaba ar laikmetīga dizaina aksesuāriem integrēta senajā muižā. Zēluste 4. Pirtstelpa ar stiklotu sienu un skatu uz baseinu. Zēluste 15. Pagraba sienā iestrādātas ēkā atrastās autentiskās 19. gadsimta flīzes. Zēluste 8. Jaunā piebūve no ārpuses apjozta ar pergolu. Zēluste 7. Jaunās piebūves apjomam papildgaismu sniedz caurspīdīgais jumts. Zēluste 14. Muižas galvenā dzīvojamā istaba. Autors: Raimonds Saulītis, arhitekts Foto: Indriķis Stūrmanis "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 5.burtnīca
