abc.lv skaitļos

Lietotāji online43
Aktīvie uzņēmumi25169
Nozares raksti1250
Ekspertu atbildes3041
Būvinženieris Rūdolfs Gruberts – uzticīgs tiltiem un idejām (INTERVIJA) : Būvniecības, arhitektūras un interjera portāls abc.lv

Būvinženieris Rūdolfs Gruberts – uzticīgs tiltiem un idejām (INTERVIJA)

Būvinženieris Rūdolfs Gruberts – uzticīgs tiltiem un idejām (INTERVIJA)

Avots: Žurnāls "Būvinženieris", 2023. gada jūnijs, Nr. 92

www.buvinzenierusavieniba.lv
https://www.facebook.com/BuvinzenierisLBS

Žurnālu "Būvinženieris" var abonēt www.buvinzenierusavieniba.lv, rakstot e-pastu buvinzenieris@blbs.lv, www.abone.lv, savukārt iegādāties žurnālu var Preses servisa tirdzniecības vietās!

Raksta autore: Žanna Zālīte

Banner 280x280 Banner 280x280

Viņa pirmā aizraušanās bija kino radīšana, vēlāk sapņojis par kuģošanu tālās jūrās, taču, kādas idejas iedvesmots, savu dzīvi nolēmis saistīt ar ceļiem un tiltiem. Rūdolfs Gruberts ir vadošais tiltu būvinženieris akciju sabiedrībā "Ceļuprojekts", nozarei un savai pirmajai un vienīgajai darbavietai uzticīgs jau vairāk nekā pusgadsimtu. Pērn pelnīti kļuvis par "Būvindustrijas lielās balvas" laureātu nominācijā "Mūža ieguldījums būvindustrijā".

Arvien turpina sevi pilnveidot, apgūt jaunas zināšanas un ar tām dalīties. Ilgus gadus pacietīgi darbojies tiltu inženiera Raimonda Maslovska un Jāņa Zavicka grupās, praktiski realizējamos projektos pārvēršot gan modificētas padomjlaiku tipveida dzelzsbetona, gan individuālas tēraudbetona tiltu būves, kā arī piedaloties visu Latvijā pirmo tērauda slīpsaišu gājēju tiltu konstruēšanā. Sagaidījis savu iespēju kļūt par vadošo tiltu būvinženieri, apliecinājis profesionalitāti būvprojektu vadīšanā, autoruzraudzībā, būvuzraudzībā un būvprojektu eksperta statusā. Stingrs un prasīgs, radis neatlaidīgi sekot būves pamata idejai, iespējami labākā mērķa sasniegšanai enerģiju nekad nav žēlojis.

Par mūsu satikšanās vietu Rīgā Rūdolfs Gruberts apzināti izraudzījies Laimas pulksteni. No turienes labi redzama projektēšanas institūta Rūpnīcprojekts kādreizējā ēka Kaļķu un Vaļņu ielas stūrī, kur jaunekļa gados vasaras brīvlaikā guvis pirmo darba pieredzi. Izvācis vecā jumta dakstiņu seguma atlūzas un, lai gaužām garlaicīgajā procesā sevi uzmundrinātu, izklaidējoties no augšas pa reizei nometis kādu akmentiņu meitenēm pie kājām. No leģendārā laikrāža viegli sasniedzami arī tilti un tiltiņi pār pilsētas kanālu, un sarunbiedrs mani pārsteidz ar nelielu ekskursiju un apbrīnojamām vēstures zināšanām. Saistošais stāstījums mijas ar bažām par nesen pamanītām plaisām asfaltā virs tā dēvētā Aleksandra tilta pār kanālu Brīvības bulvārī. Nekādi joki neesot, 1858. gadā būvētais un vairākkārt paplašinātais tilts steidzami rūpīgi jāapseko, lai precizētu remonta darbu apjomu.

Kad šķērsotas vēl citas pārejas, nogruntējamies uz soliņa Kronvalda parkā, ar skatu uz pagājušā gadsimta 60. gadu beigās vēl topošā inženiera Rūdolfa Gruberta konstruēto gājēju tiltu pār kanālu – viņa pirmo patstāvīgo projektu. Monolītais dzelzsbetona gājēju tilts ar laidumu 28 m un 4,5 m konsolēm uzbūvēts trīs mēnešu laikā pirms teju 52 gadiem un, kā skumji un vienlaikus ironiski piebilst autors, bez grafiti ķēpājumiem izskatījies labāk.

Foto: Pēc Būvindustrijas lielās balvas saņemšanas kopā ar sveicējiem. 2022. gada 27. septembris.

Droši vien jūtaties lepns, vērojot, cik intensīvi šis tiltiņš tiek izmantots, bet vai atminaties tā projektēšanu un būvniecības gaitu?

Protams! Agrāk te bija koka kājnieku tilts. (Rāda fotogrāfiju Ziedoņa Vecvagara 1996. gadā izdotajā grāmatā "Rīgas tilti un satiksmes pārvadi".) Gan arhitektam Frišenfeldam, gan man bija doma projektā atkārtot pilsētas galvenā inženiera Ādolfa Agtes skaisti veidoto kājnieku tilta vieglo mūra loku pie Bastejkalna, taču Kronvalda parkā šai vietā monolītā dzelzsbetona būvē tas nebija tik vienkārši izdarāms. Īpašus apstākļus radīja arī parka koku radītā šaurība un nepieciešamība saglabāt kanāla krastus un apstādījumus. Risinājums rasts, tilta vidusdaļā ieliekot papildu siju, bet galos ar betonu pildītas konsoles, taču ar to nebija gana, lai būve izturētu gājēju un 10 t auto aprēķina slodzi, tāpēc zem īsajām ar betonu pildītajām konsolēm zemē tika ierakti un nospriegoti papildu atsvari. Joprojām viss darbojas, un nekādas plaisas nerodas.

Tiltiņu vajadzētu atjaunot – lai nodrošinātu ūdens noteci, būtu jānoņem liekā asfalta kārta, jāuzliek arī mūsdienīga izolācija. Sen nav atsvaidzināts margu krāsojums, lai gan tās joprojām ir stingras un stabilas. Kādam no vecajiem inženieriem mana kolēģa margu rasējuma ideja nav patikusi, viņš teicis, ka šīs cik-cak margas esot antisovetskije (pretpadomju – red.). Saprotams, jo tās nerotāja zvaigznes. (Smejas.)

Savā dzīvē vienmēr esmu centies meklēt ideju risinājumus, bet šis tiltiņš bija pirmais objekts, kur vajadzēja rast izeju no situācijas – kā atrisināt to, ko grūti atrisināt.

Sarunu sākām par tiltiem un ideju attīstīšanu, taču "Pamatakmens" saņēmējiem tradicionāli ierasts vaicāt par izjūtām, turot rokās prestižo balvu. Vai esat gandarīts par šādu savā nozarē ieguldītā darba novērtējumu?

Man šis apbalvojums ir kā atzinība par izturību un uzticību tiltiem un savai darbavietai, ar ko esmu saistīts jau no 60. gadu vidus un kas pēc Rīgas Celtniecības tehnikuma (RCT) beigšanas neklātienē un sevis apliecināšanas darbā tiltu nodaļā man deva svētību un stipendiju tālākām studijām Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI), tagad – Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU).

Par izvirzīšanu apbalvojumam jāpateicas maniem tiltu daļas jaunajiem kolēģiem, ar kuriem kopā esmu nostrādājis un dalījies savā pieredzē vien desmit, 20 gadu. Uzskatu, ka ceļu un tiltu projektēšanas un būvniecības jomā netrūkst arī citu speciālistu, kuri būtu pelnījuši, ka viņus pamana un uzteic.

Vai jau puikas gados apjautāt, ka vēlaties kļūt par ceļu inženieri un tiltu būvētāju?

Foto: Apgūstot mandolīnas spēli Krimuldas sanatorijā. 1961. gads.

Īsā atbilde ir nē, taču stāsts par ceļu uz profesiju ir daudz garāks. Rīgā mācījos 45. septiņgadīgajā skolā. 5. klasē sāku aizrauties ar kino, darbojos Rīgas Jauno tehniķu skolas kinooperatoru pulciņā, kur apguvām filmas tapšanu no pamatiem līdz gatavai filmai. Diemžēl ilgstošā slimošana, kas ievilkās pusotra gada garumā, tam pielika punktu. Kad nonācu Krimuldas sanatorijā, pievērsos zīmēšanai, daudz spēlēju dambreti un šahu; tai laikā Mihails Tāls kļuva par pasaules čempionu. Patika fotografēšana, iemācījos mandolīnas spēli. Mans klases audzinātājs L. Hofmanis ievadīja manus pirmos soļus akvareļzinībās. Kad atgriezos savā Pārdaugavas skolā Atgāzenes ielā 26, kas tagad ir Igauņu skola, manām dotībām uzmanību pievērsa zīmēšanas skolotāja Eihenbauma, aicinot piedalīties skolotāju kursos pie mākslinieka N. Petraškeviča.

Foto: Krimuldas sanatorijā kopā ar mammu. 1961. gads.

Tā kā ģimenes apstākļi bija ļoti smagi – dzīvojām trūcīgi Mārupes kūdras fabrikas barakās četri cilvēki vienā mazā istabiņā astoņus gadus –, tad zīmēšanai kā nākotnes mērķim nācās teikt ardievas. Pēc skolas ātrāk gribējās tikt prom no krieviskās un kriminālās vides, nostāties uz savām kājām.

Agrā bērnībā trīs gadus dzīvojām pie Skultes zvejnieka ģimenes Pabažos. Savu tālāko ceļu pēc pamatskolas saskatīju jūrskolā, gribēju kļūt par kuģu mehāniķi. Uz to pamudināja iespaids, ko uz mani atstāja abi brašie patēva brāļi, kuri bija bocmaņi. Kad par manu izvēli uzzināja vecāki un radi, visi bija kategoriski pret to manu pārciesto veselības likstu dēļ. Droši vien arī nebūtu varējis iziet drošības pārbaudes, jo gan tēvs, gan patēvs bija iesaukti vācu armijā, bet vecvecāki, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi ir latvieši, tika nošauti Staļina represiju laikā Krievijā. Lai gan to zināju, toreiz līdz galam vēl neapjautu to kā iespējamo šķērsli braukšanai jūrā.

Kas motivēja izvēlēties ar ceļu un tiltu būvniecību saistītu profesiju?

Foto: Pēc augstskolas diploma saņemšanas kopā ar kursabiedriem, trim Jāņiem – J. Austriņu (vidū), J. Vārnu un J. Sniedzi (priekšplānā).

Vēl 60.–70. gados vecākiem dabūt dzīvokli Rīgā un darbu bija gandrīz neiespējami, jo – nav pieraksta, nav arī darba. Lai izrautos no šī apburtā loka un dzīves barakās, patēvs divreiz brauca uz tā dēvētajām neskartajām zemēm Kazahstānā, kur strādāja par mūrnieku graudu elevatoru būvē.

Arī es pēc skolas divas vasaras nostrādāju celtniecībā – par pirmās kategorijas palīgstrādnieku bērnudārza būvē pie Mangaļu stacijas un Rūpnīcprojekta ēkas jumta nesošo konstrukciju pastiprināšanā. Darbs bija ļoti vienveidīgs, taču guvu pirmo pieredzi. Plānojot turpmāko, nācās visu rūpīgi pārdomāt. Mēģināju salikt kopā savas spējas zīmēšanā un rēķināšanā ar to, ko atcerējos no vēstures grāmatas par krievu izgudrotāju mehāniķi Ivanu Kuļibinu, kurš uzbūvēja koka modeli loka tiltam pār Ņevu, lai pārliecinātu Krievijas caru, ka tas ir iespējams. Tilta ideja un zīmējums man tik ļoti patika, ka toreiz nolēmu nevienam neko vairs neteikt un 1963. gadā iestājos RCT Ceļu un tiltu būvniecības specialitātē. Tam sekoja mācības RPI. Tā nu esmu salaulāts ar tiltiem un ceļiem jau gandrīz 60 gadu. (Smejas.)

Kā veidojusies jūsu karjera “Ceļuprojektā”?

Foto: Vienā no pirmajiem objektiem pie niveliera Kurzemes pusē. 1973. gads.

Kad lasu intervijas ar kolēģiem, bieži vien brīnos – cik daudziem augšupeja bijusi skaista un rožaina. Es ar to nevaru lepoties. (Pasmaida.) 70. gados mēs bijām otrā būvinženieru paaudze, pēc tā saucamās diženās kopas – mūsu priekštečiem. Visi būvprojektu vadītāju amati bija aizņemti. Padomju laikos, lai veidotu karjeru, bija jāmeklē darbs citur. Arī man ir bijuši daži darba piedāvājumi ceļu uzturēšanas un tiltu būves jomā, taču vajadzēja stāties komunistiskajā partijā, kas man nebija pieņemami. Kā redzat – esmu palicis uzticīgs savai tiltu būvinženiera profesijai. Mani nesaistīja karjeras iespējas, bet gan interesants darbs, iespēja piedalīties tehnisko problēmu risināšanā, patika darba un sadzīves vide latviskā kolektīvā. Darbavieta kļuva par otrajām mājām. Kopā bijām darbā vasarās komandējumos, ziemās projektēšanā, tūrisma un sporta pasākumos, roku rokā – Latvijas Tautas frontē un uz barikādēm.

Foto: Vasaras brīvlaiks laukos, Skujenes pagastā.

Tikai 90. gadu vidū pēc 25 nostrādātiem gadiem man piedāvāja uzņemties būvprojektu vadītāja pienākumus. Bija jāizšķiras – neskaidras darba iespējas un dzīve laukos vai radošs darbs tiltu būvinženiera profesijā “Ceļuprojektā”. Mēģināju to apvienot, bet neizdevās.

Vai jums dzīvē laimējies sastapt daudz labu skolotāju?

Man bijuši ļoti labi skolotāji: Juris Lūsis, Žanis Mēness un Valentīns Salcevičs.

J. Lūsim piemita liela enerģija un spēja iedvesmot. Viens no viņa teicieniem bija: “Kas tad – ja ne es, kad tad – ja ne tagad?” Skolotāja pamudināts, tehnikumu pabeidzu ar teicamām sekmēm gadu agrāk, turklāt paralēli strādājot. Tas manā grūtajā materiālajā situācijā ļāva iegūt tiesības iestāties augstskolā, citādi būtu jāiet dienēt padomju armijā un māte paliktu bez iztikas līdzekļiem. Reiz gan J. Lūsis izteicās, ka man vajadzējis pievērsties arhitektūrai, bet es tomēr ar tiltiem biju aizrāvies, un viņš mani ieteica tagadējai darbavietai.

Strādājot RPI Studentu konstruktoru birojā (1967.–1971. gads), Ž. Mēness un V. Salcevičs  dalījās ar zināšanām un virzīja mani patstāvīgam darbam tiltu projektēšanā. Abiem bija cerības, ka es reiz studijas turpināšu aspirantūrā. Pēc augstskolas Ž. Mēness atgādināja, ka mans pienākums ir turpināt izglītoties un zināšanas nodot tālāk. Cenšos to neaizmirst. (Pasmaida.) Ja kaut kas manos aprēķinos iestrēga vai nedeva gaidīto rezultātu, V. Salcevičs mēdza teikt: “Arī negatīvs rezultāts ir rezultāts.” Ja kāds ceļš nav īstais, jāmēro cits.

Esat strādājis arī kopā ar erudīto inženieri Ziedoni Vecvagaru.

1971. gadā, sākot darbu Ceļuprojektā, Z. Vecvagars bija tiltu daļas vadītājs. Toreiz viņš man vaicāja, vai spēju strādāt patstāvīgi. Saņēmis apstiprinošu atbildi, pieņēma mani darbā par vecāko inženieri ar nelielu algas palielinājumu, salīdzinot ar to, ko maksāja citiem jaunajiem speciālistiem. Z. Vecvagars bija bargs kritiķis, iemācīja aizstāvēt savus projekta risinājumus. Kolēģi tika sakrājuši daudz viņa izteicienu par tiltnieku darbu un atbildību.

Par saviem darbaudzinātājiem noteikti uzskatāt arī inženierus Raimondu Maslovski un Jāni Zavicki.

Pirmos piecus gadus mans darbaudzinātājs bija Raimonds Maslovskis. Atmiņā ir viņa saudzīgā attieksme pret Latvijas dabu, upēm, dižkokiem, pat katru māju nobrauktuvi. Viņam raksturīga vēlme pat padomju tipveida projektos piešķirt arhitektoniski izteiksmīgus vaibstus tiltu konstrukciju balstiem, margām un citām detaļām. Viņš ar vieglu humoru ap sevi prata radīt vidi, kad darba process norit bez jebkādas piespiešanas. Galvenais – rezultāts, bet ne plāna izpilde vai pārsniegšana par katru cenu. Viens no viņa populārajiem teicieniem: "Kas labi izskatās uz papīra, labi izskatās arī dabā!" Es viņu atbalstīju, kad notika cīņa par modernu Kuldīgas apejas tiltu pretstatā tipveida risinājumam, ko pasūtītājam uzspieda būvnieki. Diemžēl šo cīņu zaudējām. Viņa vadībā nācās strādāt arī pie Ainažu un Skultes ostu būvju projektiem.

Tilta pāreju izmeklēšanā un projektēšanā no 1975. līdz 2000. gadam strādāju izcilā inženiera un matemātiķa Jāņa Zavicka vadībā. Viņš bija teicams teorētiķis, līdz ar to pamazām arvien vairāk praktisko jautājumu, kas saistīti ar konstruēšanu un būvdarbu autoruzraudzību, tika uzticēti man. Dažkārt pastrīdējāmies, bet ar domu, ka strīdos dzimst patiesība.

Foto: Gājēju tilts pie Velna alas Siguldā.

1979.–1980. gadā tika uzbūvēts mūsu pirmais vanšu gājēju tilts pār Gauju pie Velna alas Siguldā ar laidumu 121 m. Pēc būvnieku (Z. Bergins, Saulkrastu 2. CBR) lūguma man izdevās atrast paņēmienu, kā veikt laiduma konstrukcijas montāžu virs upes bez turām, proti, gaisā. Veicu tilta laiduma metāla konstrukciju izstrādi, izgatavošanas un montāžas autoruzraudzību Rīgas Vagonu rūpnīcā. Par šo kopdarbu abi ar J. Zavicki saņēmām PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes medaļas un Autotransporta un šoseju ministrijas Goda rakstus.

Tam sekoja vanšu tilts pār Gauju Valmierā, kas bija jau daudz nopietnāka būve, un citi gājēju tilti. Lielu gandarījumu sagādāja izteiksmīgā gājēju tilta varianta izstrāde 1990. gada 4. maijā (!) pārejai no Krimuldas uz Turaidas pili pār ceļu. Tā veidols atgādināja ideju par paceļamu tiltu uz pili kā daļa no kompleksa pārbūves projekta. Diemžēl šis kolēģu vēlāk izstrādātais tehniskais projekts un visa kompleksa projekts palika neīstenots.

Arī no J. Zavicka daudz varēju mācīties, tai skaitā cīņu ar saviem trūkumiem. Vispirms jau racionālo pieeju visam, ko dari – atšķirt svarīgāko no mazāk nozīmīgā, tiltu konstrukciju būvstatikas izpratni, augstu atbildību un precizitāti darbā, cīņu par labu latviešu valodu projektos u. c.

Mēdz sacīt, ka produktivitātes un emocionālās pašsajūtas dēļ darbavieta jāmaina ik pēc septiņiem gadiem, bet jūs arvien turpināt darbu kā vadošais tiltu būvinženieris savā vienīgajā darbavietā – "Ceļuprojektā". Vai ikdienā neiezogas rutīna?

Foto: Ventspilī pie paceļamā tilta mehānismiem.

Tiltu būvinženiera profesijā rutīnai nav vietas. Ja pietiek pacietības un izturības strādāt komandā, šāds darbs nevar apnikt. Jaunībā šķita, ka vajadzīgi vien pieci, septiņi gadi, lai pats sāktu vadīt projektēšanas darbus. Nekā! Es uz to gāju 25 gadus. Esmu piedalījies dzelzsbetona un metāla tiltu projektēšanā, tiltu būvdarbu autoruzraudzībā, būvuzraudzībā, tiltu būvprojektu ekspertīzēs. Man tika uzticēts strādāt arī kā pasūtītāja pārstāvim Ventspils paceļamā tilta būvē. Tilti ir tik individuālas būves, un risināmās problēmas tik dažādas, ka savā darba mūžā par vienveidību žēloties gan nevaru.

Esat sertificēts speciālists trīs virzienos: tiltu projektēšanā, būvdarbu uzraudzībā un būvprojektu ekspertīzē. Zīmīgi, ka jums ir pats pirmais piešķirtais ekspertīzes sertifikāts Latvijā. Ko darīt ir interesantāk – projektēt, uzraudzīt vai veikt ekspertīzi?

Līdzdalība būves tapšanā jeb būvuzraudzība papildina zināšanas, sniedz praktisko pieredzi, kas nepieciešama tiltu projektēšanā un ekspertīzē. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas. Sertifikāts tiltu ekspertīzē ar pirmo numuru Latvijā, iespējams, ir tikai sagadīšanās, jo vienlaikus eksāmenu kārtoja arī citi kolēģi. Protams, tas uzliek atbildību. (Pasmaida.) Ar laiku gan nācies atteikties no vairākiem citiem mazāk aktuāliem sertifikātiem. Taču iepriekš iegūtā pieredze visās darbības jomās paliek, lai gan konkursos ņem vērā tikai pēdējo gadu pieredzi un darbu lielākos objektos.

Esat projektējis gan jaunas būves, gan tiltu rekonstrukcijas. Ko darāt ar lielāku aizrautību un prieku?

Projektējot jaunas būves, ir lielāka iespēja radoši izpausties, realizēt idejas. Tagad bieži vien ir līgumi projektē-būvē, kad ieceres risinājumus sāk ietekmēt būvnieki, un panākt savu projektētājam ir arvien grūtāk. Īpaši tas iezīmējas lielos objektos, kur daudz dažādu būvētāju, katrs ar savām tehniskajām iespējām.

Vai maz iespējams saskaitīt, cik tiltiem esat pielicis savu roku?

Tiltu projektēšana ir komandas darbs. Neesmu saskaitījis, cik to bijis pirmajos 25 darba gados, taču kopumā varētu būt ap simt. Nākamajos 25 gados manā vadībā projektēti kādi 35 objekti. Protams, ne visi projekti ir realizēti. Esmu piedalījies 28 būvju būvuzraudzībā un 46 būvju ekspertīzēs. Ja parēķina, kopā sanāk vismaz 200 būves.

Kurš no tiltiem bijis visīpašākais jūsu lolojums?

Foto: Tilts pār Jāņupīti Rīgas ielā Krāslavā.

Grūti kādu izcelt. No uzbūvētajiem tiltiem gribas atzīmēt tos, kuru pamatā ir kāda ideja vai izdevies risinājums, kas priecē. Tāds ir mans pirmais darbs – monolīta betona gājēju tilts pār pilsētas kanālu Rīgā pie Brīvostas pārvaldes Kronvalda parkā, tilts pār Jāņupīti Krāslavā, dzelzsbetona loks pār Latgales ielu Daugavpilī. Savukārt no metāla gājēju tiltiem – pirmais vanšu tilts pār Gauju pie Velna alas Siguldā, vairāki tēraudbetona satiksmes pārvadi pār dzelzceļu, spriegbetona ceļa pārvads uz vasarnīcu kooperatīvu Saulainā ieleja Saulkrastu apvedceļā, Ventas tilta rekonstrukcija Nīgrandē, koka tilts pār Vecročupes straujteku Vaidē.

Foto: Tilta pār Mūsu būve Bauskā.

No būvuzraudzībā paveiktā īpaši vēlos izcelt Saulkrastu apvedceļa 11 būves, kur mans palīgs bija Arnis Linde, paceļamo tiltu pār Ventu Ventspilī (strādāju kopā ar J. Lindi, A. Romanovu un T. Straumi), tēraudbetona tilta būvuzraudzību pār Mūsu Bauskā kopā ar "Firmu L4".

Foto: Paceļamais tilts Ventspilī.

Mani aizrāva arī darbs pie Jēkabpils apejas jaunā tilta pār Daugavu pamatojuma, par galveno variantu izvirzot slīpsaišu jeb vanšu tiltu, ar vienu 260 m spriegbetona laidumu pārsedzot upi, kas bija nozīmīgi cīņai ar ledus un vižņu sastrēgumiem. Par to tika saņemta pozitīva atsauksme no Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošā izcilā latviešu tiltu projektētāja Arvida Granta-Upeslejas un apliecinājums, ka viņa firma varētu piedalīties tehniskā projekta izstrādē. Desmit gadus vēlāk to veica mani kolēģi.

Kolēģi atzīst, ka esat ļoti erudīts, zinošs un cienīts ceļinieku vidē. Kā iemantot šādu vērtējumu?

Ar prasīgumu, objektīvu situācijas novērtējumu un, ja nepieciešams, arī ar risku analīzi. Ceļinieki parasti ir ģenerāluzņēmēji lielos objektos, tāpēc viņi ir spiesti ieklausīties objektīvā vērtējumā, ko būvuzraugs vai autoruzraugs sniedz par viņu apakšuzņēmēju – tiltnieku – darbu. Ar laiku esmu sapratis – jo vairāk kāds manī ieklausās, jo rūpīgāk jādomā, ko saku. (Smejas.)

Dzirdēts, ka padomus dodat pat saviem konkurentiem, jo esat liels nozares patriots.

Lai būvi realizētu laikā un labā kvalitātē, daudzos objektos jāstrādā kopā vienā komandā. Man ir svarīgas attiecības starp cilvēkiem. Nu kā var atteikt padomu, ja to lūdz komandas biedrs? Esmu dalījies pieredzē lekcijās arī kvalifikācijas celšanas kursos RTU, Latvijas Būvinženieru savienībā un Latvijas valsts ceļu inženieriem.

Cik daudziem esat bijis darbaudzinātājs un padomdevējs?

Neesmu gan skaitījis! Priecē, ka ar laiku viņi sasniedz jaunu, daudz augstāku kvalitāti. 80.– 90. gados esmu vadījis diplomdarbus vairākiem jaunajiem speciālistiem, esmu bijis arī recenzents vai konsultants. Dažkārt padomu lūdz ne tikai man pazīstamie speciālisti, bet jaunā paaudze – viņu pēcnācēji. Ja vien varu līdzēt, cenšos neatteikt. Visu jau nezina neviens, arī es ne. (Smejas.) Svarīga ir izpratne un spēja rast pareizo virzienu, bet tālākais atkarīgs no katra darba spējām.

Kurš jūsu būvinženiera karjerā bijis lielākais izaicinājums?

Tādi bijuši vairāki, taču Ventspils paceļamā tilta būves projekta vadība bija vislielākais pārbaudījums. Par to bijis arī rakstīts Būvinženierī. Būvniekam gada laikā bija jāizdara neiespējamais tehniski ļoti sarežģītā objektā. Lai gan būvnieki termiņā neiekļāvās, tiltu tomēr izdevās pacelt jau ar pirmo mēģinājumu pretēji holandiešu projektētāju skeptiskajam noskaņojumam.

Vai tiesa, ka kādreiz tiltu būvētāji, pārbaudot objektu, paši stāvējuši zem būves tilta slogošanas brīdī, lai apliecinātu, ka darbs veikts kvalitatīvi un tilts ir drošs?

Kādreiz tā esot bijis. Aivars Lembergs laikam īsti nebija drošs arī par Ventspils paceļamo tiltu, tāpēc pirms objekta atklāšanas šo faktu tika pieminējis. Kuldīgas ķieģeļu tilts pār Ventu ir trešais garākais mūrētais tilts Eiropā un otrs vecākais ķieģeļu velvju tilts Latvijā, minēts avotos. Tas būvēts 19. gadsimta 70. gadu sākumā un kalpo joprojām.

Kāpēc šādi risinājumi netiek iekļauti mūsdienu būvēs?

Šādu tiltu būvē ir pārāk liels roku darba īpatsvars. Tagad to dara, tikai veicot nelielu vēsturisku velvju tiltu remontu, kā tas bija, piemēram, atjaunojot Kaķupītes un Līgatnes caurteku u. c. Precizēšu, ka pirms Kuldīgas tilta tapa Kandavas mūra loka tilts, bet pirms tā – trīslaidumu velvju tilts Ērberģē, saukts par Marijas tiltu, kas reiz bija senākā šāda veida būve Latvijā.

Vai arī tiltu būvē pastāv mode? Tā, kā zināms, mainās, un pēc gadu desmitiem vecais atkal ir jauns... Jeb tagad ļaudis raduši apbrīnot vantis un citus fenomenus?

Gadu simtiem būvēja velvju tiltus, bet to pārsegtais laidums bija ierobežots. Tad modē nāca čuguna tilti, pēc tam tērauda kopņu tilti ar kniedētiem savienojumiem. Vēlāk radās metinātie pilnsieniņu siju tilti, iekārtie un slīpsaišu jeb vanšu tilti, arvien palielinot pārsegto laidumu.

Viens no pēdējiem modes piemēriem Latvijā ir Dienvidu tilts, kura laidumi veidoti pēc tā dēvētās ekstradozēto tiltu shēmas, kad ar šprengeļa sistēmu virs balstiem pastiprina tilta laiduma konstrukciju. Tilta lielākais laidums ir 110 m, lai gan atšķirībā no citiem Daugavas tiltiem te varēja iztikt ar nedaudz mazākiem laidumiem un bez šprengeļiem; tam bija labvēlīgi apstākļi – upes gultnē dolomīta slāņi ieguļ daudz seklāk nekā visu citu jūrai tuvāko Daugavas tiltu vietās. Ir skaisti, taču, ja runājam par modi, tad Dienvidu tilts, manuprāt, ir tipisks modes upuris. (Pasmaida.)

Vai Latvijā ir kāds tilts, kas Eiropā vai pasaulē ar kaut ko īpašu izceļas un ierindots topa pašā augšgalā? Par Dienvidu tiltu mēdz teikt, ka tas ir dārgākais pasaulē...

Lorupes viadukts ir pasaulē otrais spriegotā dzelzsbetona tilts, kas uzbūvēts, izmantojot laiduma būvi ar garenuzbīdīšanas metodi. Pirmais bija tilts Venecuēlā pār Riokaroni.

Projekta tapšanā un realizācijā liels nopelns bija "Ceļuprojekta" inženieriem Z. Vecvagaram, J. Zavickim, arhitektei V. Reinfeldei un citiem inženieriem, kā arī Kijevas Sojuzdorprojekta filiāles inženieriem M. Feldmaņa un Pēterburgas dzelzceļa transporta pētniecības institūta inženiera G. Paseka vadībā.

Agrāk projektos tika uzrādīta tilta viena kvadrātmetra izmaksas. Ja atskaitītu kredīta izmaksas Dienvidu tilta būvniecībai, summa par kvadrātmetru nebūtu nemaz tik iespaidīga.

Kurš tilts Latvijā jums šķiet visskaistākais un kurš – tehniski sarežģītākais?

Latvijā ir daudz skaistu tiltu. Lorupes viadukts, manuprāt, ir visskaistākā būve. Balstu formas autore ir "Ceļuprojekta" arhitekte V. Reinfelde.

Tehniski vissarežģītākais ir paceļamais Ventspils tilts pār Ventu ar automatizētu tilta atvēršanas vadību, kas projektēts Holandē, daļēji arī Latvijā un Sanktpēterburgā. Šī tilta tapšana bija lielas iesaistīto pušu inženieru komandas darba rezultāts.

Sabiedrībā iesakņojusies sajūta, ka tiltus biežāk remontē, nekā tie atvērti transporta plūsmai. Kas šo būvju kvalitāti un stiprību ietekmē?

Padomju laikos, 60.–90. gados, būvētie tilti nomainīja koka tiltus un pēckara būves. Galvenokārt tika izmantotas vieglas saliekamas dzelzsbetona konstrukcijas ar ilgmūžībai neatbilstoši mazu stiegrojuma aizsargkārtu, sliktu hidroizolāciju un neizturīgu tās aizsargkārtu, primitīvām deformācijas šuvēm starp laidumiem.

Arī tiltu uzturēšana nebija pietiekama, pēc uzbūvēšanas tie tika atstāti satiksmes slodzes, ūdens, sala un sāls iedarbei daudzus gadu desmitus. Ja dzelzceļa tilti tiktu tik slikti uzturēti, būtu daudz katastrofu. Šajā laikā ir mainījušās aprēķina slodzes un projektēšanas normas. Nu tie jāremontē vai pat jāpārbūvē, jo daļa noveco ne tikai fiziski, bet arī morāli.

Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju ceļu un tiltu būvniecībā Latvijā?

Liels izaicinājums būvniekiem ir "Rail Baltica" daudzo būvju realizēšana, jo trūkst darbaspēka. To ietekmē gan cilvēku aizbraukšana no Latvijas labākas dzīves meklējumos, gan Krievijas agresijas izraisītais karš Ukrainā. Neizbēgams ir būvmateriālu deficīts un cenu pieaugums. Žēl, ka esam zaudējuši arī savu stiegru tēraudu, ko savulaik ražoja Liepājas metalurgs.

Nāksies arvien vairāk gan konkurēt, gan sadarboties ar Rietumeiropas būvinženieriem, aizstāvot Latvijas intereses.

Ceļus raksturo vai nu to vērienīgums plašumā, vai ainaviska iekļaušanās vidē. Kas, lietpratēja acīm raugoties, ir ievērības cienīgs tiltiem – ainaviskā arhitektūra, stiprība, pārsteidzoši konstrukciju risinājumi vai kas cits?

Manas darbavietas moto ir “Ceļš sākas ar ideju!”. To pašu varu teikt arī par tiltiem. Daudzu slavenu mākslinieku vecmeistaru ainavās redzami arī tilti, tātad – tur ir kas tāds, kas cilvēkus piesaista. Gan padomju laikos, gan mūsdienās dažkārt diemžēl virsroku gūst tikai funkcionalitātes prasību apmierināšana.

Tiltam jākalpo cilvēkiem un viņu tuvināšanai, tam jābūt stipram, ilgtspējīgam un ekspluatācijā drošam, turklāt jāiekļaujas ainaviskā vidē, jo cilvēkiem, kas mīt tuvumā, ar to būs jāsadzīvo viss mūžs. Svarīgas ir arī būves proporcijas, materiālu racionāls izlietojums, kas tiltam ļauj kalpot ilgi.

Idejas pamatā var būt gan tilta nozīme (auto, dzelzceļa vai gājēju tilts, paceļamais tilts kuģu satiksmei u. c.), īpašie hidroģeoloģiskie apstākļi, vides saudzēšana, apkārtējās vēsturiskās pilsētas apbūves nosacījumi u. c. Viens piemērs – Austrālijā, lai iegūtu piekrišanu kāda tilta būvēšanai aizsargājamā teritorijā, uz tā sijām tika atainoti aborigēnu tradicionālie zīmējumi.

Kam pievēršat uzmanību, šķērsojot kādu tiltu ārpus Latvijas, un vai palicis prātā kas īpašs un iespaidīgs?

Katrā vietā, kur esmu bijis, netrūkst uzmanības vērtu būvju. Amerikā ir tilti ar betona segumu, metāla tilti no kortena tērauda, kam nav nepieciešama krāsojuma periodiska atjaunošana. Meksikai raksturīgas zemtilta augstuma gabarītu norādes pirms jebkāda augstuma tiltiem, gulošo policistu izmantošana uz maģistrālajiem ceļiem gājēju pāreju vietās, aizstājot luksoforus. Austrālijā pārsteidz satiksmes plūsmas organizācija pilsētā, arī saliekamas konstrukcijas tilti, kas saīsina būvniecības un satiksmes ierobežojumu laiku, taču ļauj tos nākotnē vienkāršāk pārbūvēt; krāsaini gājēju tilti pār automaģistrālēm, košas prettrokšņu sienas, daudz apļveida krustojumu Melburnas piepilsētas mikrorajonos, ik pēc pieciem km 800 m garas papildu apdzīšanas joslas uz starppilsētu ceļiem. Savukārt Islandē dažkārt tilti ir ļoti ekonomiski, ar vienu braukšanas joslu; tas tāpēc, ka tur nav intensīvas satiksmes un tiltiem var sanākt īss kalpošanas laiks iespējamo vulkānu izvirdumu posta seku dēļ. Skaisti un naktī īpaši izgaismoti ir jaunie lielie tilti Vjetnamā, mazie tilti ar lokāli paceltu ielas garenprofilu, lai izvairītos no plūdu sekām.

Interesantu piemēru pasaulē ir daudz, arī tepat Polijā un Vācijā ir tilti, ko apbrīnot. Cenšos skatīties ar vaļā acīm un atrast ideju pamatojumu.

Kā, jūsuprāt, radusies dziesmiņa “Brauciet lēnām pār tiltu, draugi!?” Vai Paula komponētā skaņdarba vārdu autors Alunāns tiešām domājis par tilta saudzēšanu vai tur slēpjas kāds zemteksts?

Par to var būt dažādi viedokļi. Iespējams, tā ir norāde, ka latviešu cilvēkam Alunāna laikos vispirms bija jādomā par to, ko un kad runāt! (Smejas.) Jāatceras, ka savulaik Ādolfs Alunāns izdeva arī Zobgala kalendāru. Tautas atmodas laikā gan toreiz, gan 90. gados dziesmiņas teksts izskan arī kā aktuāla parodija par tiem, kuriem pietrūkst drosmes būt pietiekami stipriem savā garā – ceļā uz mūsu valsti Latviju.

Karavīri pāri tiltam nekad neiet, liekot soli reizē, lai neradītu rezonansi. Vai svārstības tiešām var būt tik lielas, ka situācija kļūst bīstama?

Par karavīriem teiktais ir taisnība, un to māca arī jaunajiem inženieriem. Man ir bijusi iespēja pašam izjust cilvēku pūļa radīto svārstību ietekmi uz tiltu. Kad tika atklāts gājēju slīpsaišu (vanšu) tilts pār Gauju pie Velna alas Siguldā un tam pāri devās 80 cilvēku, radās gan vertikālas, gan horizontālas svārstības. Acīmredzamas vertikālās svārstības jutu arī uz Vanšu tilta Rīgā, kad kā līdzjutējs sekoju savas meitas sportiskajām gaitām Rīgas maratona sacensībās un tiltam pāri devās tūkstošiem skrējēju.

Tiltus nedrīkst pārslogot. Strādājot būvuzraudzībā un zinot būves faktisko stāvokli, nācies pielikt visas pūles, lai samazinātu pārbaude programmā paredzēto slodzi pārvadam pār Ulmaņa gatvi uz Rīgas lidostu.

Kolēģi joko, ka ar jums sarunu nevar sākt darbdienas beigās, ja vakarā paredzēts iet uz teātri, jo varot nepaspēt... Tik ļoti jūs iedziļināties tematā un esat gatavs dalīties ar zināšanām, ka īsa saruna par tehnisku jautājumu nav iespējama. Vai tā ir tiesa vai pārspīlēts raksturojums?

Daļa patiesības tajā ir. (Smejas.)

Kas ir jūsu labākais laika kavēklis pēc darba? Ar ko aizraujaties brīvbrīžos?

Skolas un studiju gados, lai atgūtu veselību, tas bija daudzpusīgs amatieru sports. Latvijas un kalnu tūrisms – kalnu skola Kaukāzā, pārgājieni Altajā, Pamira-Alajā; orientēšanās sports. Pēdējos 15 gados ir būts Zviedrijas kalnos, Austrālijā, Šrilankā, Meksikā, Nepālā, ASV un Kanādā, Vjetnamā, Islandē.

Mani saista grāmatas, filmas, teātris, ceļojumi un fotografēšana. Patīk baudīt lauku klusumu un mieru, vērot savvaļas zirgus dēla lauku māju tuvumā, putnus. Prieku sagādā malkas skaldīšana.

Foto: Basketbola soda metieni. 2022. gada jūnijs.

Dzīvoju līdzi notikumiem bērnu un mazbērnu dzīvē. Dēls Dāvis ir bioloģijas zinātņu doktors Daugavpils Universitātē, Vides zinātnes un ķīmijas katedras vadītājs, meita Zane ieguvusi maģistra grādu un strādā par latviešu valodas skolotāju un direktora vietnieci Anniņmuižas vidusskolā Rīgā, ir garo distanču skrējēja. Mazdēli, Zanes puiši Jorens un Kārlis, absolvējuši sporta skolu ar basketbola virzienu, abi strādā. Savukārt Dāvja meitas Gundega un Margita beigušas mākslas skolu; Margita turpina mācības ilustratoros Saules skolā Daugavpilī, bet vecākā mazmeita Gundega šogad absolvē 12. klasi, cenšas apgūt auto vadīšanu.

Foto: Kopā ar dēlu Dāvi Grubertu un mazdēlu Jorenu Zviedrijas kalnos pirms 15 gadiem, atzīmējot 60. dzimšanas dienu.

Vai jums ir kāds princips, ko nekad nepārkāpjat?

Ceļš sākas ar ideju. Tas jāsaprot plašākā nozīmē. Arī tiltos vienmēr esmu meklējis ideju būves pamatojumam, arhitektoniskus elementus. Ja grib izveidot kaut ko vērtīgu, skaistu, paliekošu, bez rūpīgi pārdomātas idejas nekas nesanāks.

Kāda atziņa visprecīzāk raksturotu jūsu attieksmi pret darbu, dzīvi un līdzcilvēkiem?

Kāds reiz ir teicis, ka labs būvuzraugs nevar būt labs cilvēks. Kalnu skolas biedri man piešķīra iesauku labais cilvēks. (Smejas.) Cenšos atrast līdzsvaru. Jo vairāk gadu, jo mierīgāk skatos uz dzīvi, cilvēkiem un lietām, ko varu vai nevaru iespaidot, mēģinu atšķirt svarīgo no mazsvarīgā.

Rūdolfs Gruberts

Izglītība:

  • Beidzis Rīgas Celtniecības tehnikumu, kur izskolojies tehniķa arodā ceļu un tiltu būvniecībā, 1966. gads;
  • Absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) un ieguvis satiksmes ceļu inženiera kvalifikāciju, 1972. gads.

Darba pieredze: Darba gaitas AS "Ceļuprojekts", tolaik – "Latgiprodortrans" – sācis 1966. gadā kā vecākais topogrāfs, pēc RPI pabeigšanas darbu turpinājis kā vecākais inženieris. Pašlaik – vadošais tiltu būvinženieris.

Nozīmīgākie īstenotie projekti:

  • Būvprojektu vadītājs: dzelzsbetona tiltam pār Jāņupīti Rīgas ielā Krāslavā, ceļa pārvadiem pār dzelzceļu pie Sventes, Kraujas un Saulkalnes, ceļa pārvadam uz vasarnīcu kooperatīvu Saulainā ieleja Saulkrastu apvedceļā, Ventas tilta rekonstrukcijai Nīgrandē, Aviekstes un Ogres tiltu rekonstrukcijai autoceļā E22, satiksmes (loka) un gājēju komunikāciju tilta pārvadiem pār Latgales ielu Daugavpilī;
  • Būvprojekta daļas vadītājs Pļaviņu HES augšas bjefa pastatņu celtņa sliežu ceļa siju un balstu dzelzsbetona konstrukciju atjaunošanā;
  • Tiltu būvuzraugs Via Baltica Saulkrastu apvedceļā (11 būves) un tiltam pār Mūsu Bauskā;
  • Būvinženieris Mazās Juglas tiltu pārbūvē autoceļā P2 un P10 un daudzos citos objektos;
  • Projekta vadītājs autotransporta tilta pār Ventas upi rekonstrukcijā Ventspilī (ar paceļamo laidumu).

 

Foto: Žanna Zālīte un no Rūdolfa Gruberta privātā arhīva

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.

Nedēļas tēma

Aktuālie piedāvājumi

Grundfos apkures cirkulācijas sūkņi – uzticami, efektīvi un viedi

Grundfos apkures cirkulācijas sūkņi – uzticami, efektīvi un viedi

Grundfos piedāvātie apkures cirkulācijas sūkņi ir būtisks elements gan mājsaimniecībās, gan komerciālajās ēkās, gan arī rūpniecības uzņēmumos. Visus šos efektīvos, uzticamos un viedos sūkņus atradīsiet Onninen Express veikalos Rīgā, Valmierā un Liepājā.

Aktualitātes

Pielaiko telpu, māju, dārzu