Advansētais skaistums
Par projektu un tā īstenotājiem Ēkas rekonstrukcija (viesnīca «Gallery Park Hotel») Rīgā, K. Valdemāra ielā 7. Pasūtītājs – SIA «Welkom». Projekta autori – projektēšanas birojs «Arhis», arhitekti Arnis Kleinbergs, Jānis Zvejnieks, arh. tehn. Ģirts Kūla, ainavu arhitekte L. Zaļā. Arhitektoniskā izpēte un restaurācijas daļas interjers – «A.I.G», D. Lēvalde, V. Strupule, Z. Bikše, G. Jansons, R. Taurena. Konstruktors – V. Sergeječevs, ūdensapgāde – SIA «Jensen Counsult Arhis inženieri», inž. L. Koroļova, apkure, vēdināšana un gaisa kondicionēšana – SIA «EFIKO», inž. O. Baltiņš, A. Melnacis, elektroapgāde un vājstrāvas – SIA «Daina EL», inž. D. Kalniņa, Mozaļevskis, G. Balulis. Ģenerāluzņēmējs – SIA «RBS SKALS»; apakšuzņēmēji – SIA «RERE04», SIA «E–Būve», SIA «Jukad». Kopējā platība – 2600 m2. Projekts – 2003.–2004. gads. Realizācija – 2005.–2007. gads.
Rīgas turīgie tirgotāji cits pēc cita cēla staltos namus eklektikas vizuālajā ietērpā. 19. gadsimta arhitektūrai trūka vienotības un mākslinieciskās viengabalainības, un tas turpinājās līdz pašām gadsimta beigām. Ikviens pētnieks zina, ka fasādes bija apburošas, bet ēkas pagalma pusē – drūmas, jo bija bez dekora, arī plānojums nebija sevišķi funkcionāls. Ar laiku tas kļuva par tipveida, jo īres nams ir un paliek īres nams, tā nav savrupmāja. Savukārt Krišjāņa Valdemāra ielā 7 esošais tālbraucēja kapteiņa Frica Grauda nams jau saistāms ar elegantu savrupmāju. Būdams rēderejas «F. Grauds» īpašnieks, viņš varēja atļauties 20. gadsimta 30. gados iegādāties šo ēku īpašumā, un arī 21. gadsimtā to nopirka ne jau vidusmēra pilsonis. Rekonstrukcijas–restaurācijas projekta laikā autoram Arnim Kleinbergam un Jānim Zvejniekam tika noteiktas striktas prasības vēsturiskās substances saglabāšanai. Ja esi ar mieru strādāt vēsturiskā objektā, nav ko veidot mākslu, jāpieturas pie kanoniem. Pareizi jau ir, vēsturiska māja ir kultūras piemineklis. Tikai viena nianse – vai jābūt tik lielam pragmatiķim un ko ēkas kopējai vērtībai dod zirgu staļļa nojaukšana un uzcelšana no jauna? No funkcionālā viedokļa – tagad šeit izvietots viesnīcas birojs un garāža. Tātad zirgu stallis būs kā viltota atmiņa? Kur tad ir ēkas būtiskā vērtība? Tēla kopumā, vietas izjūtā. Problēmu daudz. Kurš īpašnieks gribēs atjaunot neracionālo plānojumu, ja tas neatbilst mūsdienu ekspluatācijas prasībām? Tāpēc jo būtiski, cik tālu var iet uz kompromisu. Pieredze ir vērtīga lieta – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Katra ēka glabā pārsteigumus. Tā arī šoreiz, atsedzot pārsegumus, atklājās, ka tie ir sliktā stāvoklī un jāmaina, līdz ar to, loģiski, dekors aiziet bojā, jo tas montēts pa fragmentiem. Turklāt atkarīgs, cik biezs ir klājums. Bieži vien tas ir tik plāns, ka būtībā uz pakulām vien turas, tātad jāatjauno pēc analoga. Tas ir izdarīts, turklāt labā kvalitātē, to nevar noliegt, un grāmatvediski šādus darbus nepārbauda. Jāskatās lietas kopumā, jo arī interjers ir uztverams kā veselums, nevis pa līstītei. Negatīvo vienmēr ir vieglāk pateikt, nekā atrast to labo, par ko ir vērts uzslavēt. Slikto ir viegli pamanīt, bet labais ir labs pats par sevi. Un tomēr – labie darbi jāuzteic, jo negāciju apkārt jau tā ir daudz. Kritēriji katram savi, tie nav definēti un simptomātiski, un bieži cilvēki izsakās par visu – pārzina vai nepārzina šo jomu. Ēka atrodas gleznainajā bulvāru rajonā, elegantajā Krišjāņa Valdemāra ielā. Tāpēc, veicot šo ēku restaurāciju–rekonstrukciju, ir būtiski ievērot kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumus. No otras puses, jābūt elastīgiem, lai nezaudētu tēla būtību. Viesnīcai, protams, lietderīgi apgūt bēniņu telpas, un to parasti veic uz jumta logu rēķina, jo vajadzīga gaisma. Šoreiz jumta izbūve ir diskutabla, tā ir pretstats vecajai ēkai. Gribēts. Stiklotā dizaina kategoriskums sevi aktīvi piesaka fasādē, un iekštelpās tas ir elegants ieguvums. Ir panākts telpas plašums, aiz loga paveras vēsturiskas ainas – Mākslas akadēmijas tornīši. Viesnīcas «Gallery Park Hotel» pirmajā stāvā izvietota recepcija, restorāns, «Loby» bārs un vinotēka (pirmā Latvijā). Otrajā, trešajā un jumta stāvā ir viesnīcas numuri, pagraba telpās – kosmētikas salons, spa un baseins.
Kolīzijas emociju līmenī turpinās arī interjerā. Ikviens projektētājs iespēju robežās grib saglabāt vēsturisko leģendu, šoreiz īpašnieks piekrita recepcijas, galveno kāpņu un dažu telpu restaurācijai. Kāpņu telpā, restaurējot gleznojumus, tika atklāti dekoratīvā krāsojuma uzslāņojumi, kā arī atstāti zondāžu laukumi no 19. gadsimta beigu daiļkrāsotāju veikuma. Kopumā restaurācijas gaitā tika atklātas četras krāsu apdares sistēmas. Pirmajā stāvā restaurēts parkets, radiatoru aizslietņi, paneļi. Telpās griestu dekoratīvo gleznojumu ieloces bija atšķirīgas, dažādi saglabājušās, līdz ar to ornamentālās kompozīcijas papildinātas ar aizguvumiem no Rīgas namu eklektikas arsenāla. Nākamā problēma. Konceptuāli nav atrisināts jautājums, kā vispār jāatjauno interjeri – līdz kādai pakāpei, - kas tieši ir būtisks šajā ēkā, - kas ir vēlāka laika uzslāņojums. Katrs jautājums būtu jārisina jau sākumā, nevis pie sasistas siles. Ja veidojumi vai dekoratīvi ornamentālie krāsojumi ir profesionāli atjaunoti pēc analoga, nevajadzētu kaismīgi klaigāt, ka zudis šedevrs, jo arī tas bija zināms tipveida paraugs. Saglabāt vajag, un labi, ja var veselumu, taču, kad rodas problēmas, tās jārisina – nevis kabinetos, bet pēc būtības. Arī RVC tēze «Kultūrvēsturiski vērtīgās publiskās ārtelpas samazināšana nav pieļaujama» ne vienmēr tiek ievērota.
Savrupmājas pielāgošana viesnīcas funkcijai ir sarežģītāka nekā īres namam, jo plānojums nav tik pateicīgs. Šoreiz palīdzēja vēlāka laika nama kā sabiedriskas ēkas funkcija – ģenerālštābs, banka. Kopumā bija radīta padrūma eklektiska pastaiga stilu vēsturē no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta 80. gadiem. Jāsaka, interjera iekārtojums eklektiskā ietvarā tā arī nezūd no aprites kopš 19. gadsimta, mainās tikai īpašnieka vēlme – kolekcionēt vai atdarināt, un pēdējais aizvien radīs pastarpinājuma efektu. Būtiski arī tas, ka mēbelēm, pildot funkcijas, mūsdienās ne vienmēr ir parocīgs tā sauktais gadsimtu dizains. Jaunie viesnīcas īpašnieki izvēlējās pieskaņot interjeram neostilus – klasicismu, ampīru –, atpūtas telpās tos miksējot ar moderna dizaina kopijām (Lekorbizjē) no ekskluzīviem apdares materiāliem: spiesta āda, makasārs, misiņa ornamentāli lējumi. Ādas tapetes vestas no Parīzes, kur tās pēc īpašnieka ieteiktajām skicēm izgatavoja firma «TASSIN». Starp citu, firma piegādāja tapetes Anglijas karalienes Elizabetes II jahtas apdarei. Uzgaidāmās telpas antikvārās ozolkoka kokgriezumu mēbeles ceļojušas no Krievijas, tās datējamas ar 19. gadsimtu un izgatavotas Šmita darbnīcā. Bāra un vinotēkas telpās tas viss ir attaisnojies, tā sauktajā Napoleona apartamentā jūtams pārsātinājums. Tāda ir īpašnieka vēlme un izpratne par viesnīcas tēlu, tā sakot, pa skaisto. Vēsturisko stilu mēbeles un pirmā stāva dažas durvju vērtnes pirktas Francijas, Itālijas un Dānijas izsoļu namos. Rīgai tagad grūti definēt savu tēlu, tāpēc, piedāvājot viesnīcu klāstu ar jo plašu dažādību, labi, ka tiek apgūtas arī senās ēkas, jo cilvēkos vienmēr mīt sentimentalitāte pēc zudušā laika. Pilsētai tas palīdz uzveikt mazvērtības kompleksu, ko rada dažu jaunbūvju ekstrēmisms. Domāju, jāuzteic gan restauratori, gan restaurācijas darbu projekta vadītājs Guntars Jansons, kas centušies atrast kopsaucēju eklektikas un laikmeta duālajā dabā, gan īpašnieks, gan izpildītāji, kas centās rast optimālu variantu – atjaunot, saglabāt un pielāgot mūsdienu dzīves apritei. Nekļūdās tikai tas, kas reāli nestrādā objektā, bet kabinetu labirintos apcer, kā būtu, ja būtu. Restaurācija nedrīkst kļūt par bubuli, kur katrs izvirza savus noteikumus, bet neiedziļinās, kā lietas taps kopumā. Tikpat nevajadzētu raudzīties uz kultūras pieminekli kā uz dogmu, bet kā iespēju risināt problēmas Šeit un Tagad, meklējot savu vietu Laikā un Telpā. Autore: Vita Banga, Mg. art Foto: Andris Tone "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 3.burtnīca (2008)
