Artūra Martinsona stilu un ideju mikslis
Interneta balsojumam bija pieteikti divi jūsu darbi - dzīvoklis Blaumaņa ielā, ar to jūs kļuvāt par uzvarētāju, un arī restorāna un picērijas Paparazzi interjers.
- Vai pašam patīk sasniegtais rezultāts? - Jā, patīk. Jau pašā pirmajā sarunā ar pasūtītāju sapratu, ka šim puisim var taisīt da jeb ko. - Kādai personībai šāds interjers domāts? - Pašpārliecinātam cilvēkam, kuram būtiska dzīves kvalitāte, bet nepārspīlējot ar kaut kādiem brendiem vai izsmalcinātu porcelānu. Drīzāk dzīves kvalitāte emocionālā ziņā. Reti gadās šādus cilvēkus sastapt. Meklējumu vēlmju kaut ko izmēģināt un izdarīt savādākšajā interjerā ir pietiekami daudz un es zinu, ka pēc gada tajā varēs šo to pārveidot. Mēs uztaisījām sarkanu guļamistabu ar domu izmēģināt, kā tas ir ? dzīvot sarkanā telpā. Pēc pusgada varbūt citā krāsā. Sarkanā ir šī mirkļa fiksācija, bet sajūtas ir ārkārtīgi foršas. Gadās, ka sirsnīgi strādāju pie projekta, godīgi ielieku tajā daļu no sevis, bet interjerā tik un tā kaut kas nepatīk. Šinī dzīvoklī es varētu kādu brīdi padzīvot.
- Kur rodat iedvesmu darbam? - Tā nāk no pasūtītāja. No viņa personības. Svarīgs arī viņa izskats, dzīves veids. Neapšaubāmi, iedvesmo arī telpa vai vide, jo tā nosaka likumus vai ierobežojumus, ko var darīt un ko nē. Šāds interjers patiesībā ir iedomājams tikai šajā mājā, to nevaru iedomāties, piemēram, Tomsona terasēs. Šeit tam ir vēsturiskā piesaiste, arī kičs zināmā mērā pamatots. - Ko paņemat savos projektos no interjera pasaules tendencēm? - Lielākoties sekoju līdzi funkcionālām lietām. Piemēram, ja parādās iespēja izveidot gaismas kontroli vai savilkt to kopā ar audio video uzstādījumu, miksēt krāsainas gaismas vai noslēpt tās, vai rodas jaunas tehnoloģijas dušai vai grīdas apsildei, - cenšos to izmantot. Protams, sekoju līdzi arī vienkārši stila tendencēm, bet, manuprāt, nav nopietni veidot projektu, balstoties uz šībrīža tendencēm. Man tas ir galīgi neraksturīgi. Tendence mainās aptuveni četros gados un skaidri zināms, ka šogad aktuālais krāsu salikums pēc pāris gadiem visiem būs apnici, tā vietā nāks pilnīgais pretstats. Ja emocionālā ziņā pēkšņi kāds krāsu vai faktūru salikums man liekas interesants, līdz šim nebijis, neatklāts, to var izmantot uzreiz, bet var arī pēc desmit gadiem, ja vien tas aizķēries manī. - Vai Blaumaņa ielas dzīvokļa interjerā izmantotās krāsas šobrīd tiek uzskatītas par stilīgām? - Nē. Tas galīgi nav šī interjera koncepts - izmantot to, kas šobrīd ir stilīgi. Interjerā ir tas, kas palīdz radīt tās sajūtas, kas bija aktuālas gan pasūtītājam, gan man kā mediatoram starp pasūtītāja sajūtām un reālo dzīvokli. Guļamistaba ir gandrīz totāli sarkana, ar ne gluži melnu un baltu, bet krēmīgi brūnganzilām flīzēm uz šaha raksta grīdas. Tā ir kā parafrāze par kubiski latīņamerikāniskām izjūtām savienojumā ar Linča filmām. Atceraties Tvinpīku? Tur bija garš koridors ar šaha veida flīzēm, sarkaniem samta aizkariem, kaut kur blakus staigāja zirgs... Esmu mazliet paņēmis no tās noskaņas. Stikla siena ar kustīgo siluetu asociējas ar sirreālismu. Pārējās telpās sienas krāsotas visnotaļ baltas ar vieglu tonīša piejaukumu, jo grīda ir ļoti aktīva un to negribējās ne ar ko citu nojaukt. Plus vēl vecie krāsu atsegumi, kas ir diezgan intensīvi zaļi. - Vai varat nosaukt universālas lietas, kuras varētu izmantot jebkurš savā interjerā un nekad nekļūdītos? - Universālais, nekļūdīgais variants ir tas, kurš cilvēkam pašam patīk, un viņš saprot, kāpēc tādu izvēlējies. Ja viņš uzliek laša krāsu tāpēc, ka tā šķiet nekļūdīga vai kāds to ieteicis, bet pēc brīža saprot, kas tiešām patīk, tad šī lašu krāsa viņam sāk riebties, viņš to grib pārkrāsot. Ja krāsas izvēlei ir izskaidrojams lēmums, kas radies paša domās, tad tas ir harmonijā ar viņu, tāpēc pietiekoši tuvs ilgāku laiku. - Ne katrs grib interjeru ilgam laikam... - Ja cilvēks skaidri zina, ka negrib paliekošas vērtības, bet grib eksperimentu, viņš var atļauties kaut ko galīgi traku. Tas ir forši - kaut ko pamēģināt! Tāpēc uzskatu, ka nav receptes universālām lietām. Receptes var būt funkcijai, jo ir kaut kādas apriori zināmas lietas, kuras funkcionē vai nefunkcionē. Cilvēkam zināms vidējais augums, roku atvērums un soļa garums, - tas ir jāievēro, citādi nebūs ērti dzīvot šajās telpās. Bet, kādā krāsā nokrāsot sienas, kādus piekārt aizkarus vai kādu iegādāties krēslu, tas ir absolūti subjektīvi, tur vairāk jācenšas ieskatīties sevī un atrast atbildi, kāpēc gribi to vai citu. - Jūs teicāt, ka šinī gadījumā bijusi svarīga pasūtītāja dzīves kvalitāte. Kā tas ietekmē iznākumu, ja ir citāda izpratne? - Vieniem ir tāds koncepts: mums noteikti jāuztaisa remonts vai jāuzceļ māja, vai jāveic pārmaiņas esošajā mājoklī. Mēs to gribam tūlīt, neskatoties uz to, kāds ir budžets. Mums jāiekļaujas budžetā, darbam jābūt pabeigtam. Cilvēki gatavi paši izvēlēties gan apdares materiālus, gan lietas, ko likt mājoklī pietiekoši lielā skaitā, bet sava budžeta ietvaros. Rezultātā ne vienmēr iegūstam patiesi foršu, kvalitatīvu telpu. Pa lēto nopirkta gulta lūst un čīkst, un no tā nav prieka. Tāpat ar grīdām. Reizēm vajadzētu pāris kvadrātmetros ielikt kaut ko foršu, bet tas maksā ļoti dārgi. Rodas jautājums: tos kvadrātmetrus nenoflīzēt un padzīvot ar betonu, bet ar domu, ka tad, kad radīsies iespēja, tur ieliks to, kas vajadzīgs, vai arī ielikt to, kas īsti nepatīk, bet ir uzreiz. Es nevaru pateikt, kā ir labāk un pareizāk, droši vien tas atkarīgs no katra indivīda iekšējām izjūtām. Man pašam tuvāks otrs variants. Tās realizācijas, kuras esam attīstījuši kopā ar pasūtītāju pēc šī modeļa, vienmēr sanākušas labākas un pārliecinošākas, bez vēlmēm kaut ko būtiski un ātri mainīt. Foto: Artūra Martinsona personīgais arhīvs, no publicitātes Raksta autore: Vera Zajeca
