22. Arvīda mājas diena. Zilo namiņu ieguvām izlozē

{ARTICLE ID=arvida_maja_saturs_pages NOBR=Yes} Mani meistari tagad uz divām nedēļām ir prom. Līdz šim ir uzbūvētas gandrīz visas sienas (izņemot saimniecības telpu), uzlikts jumts, istabā ir griestu apšuvums, bet nav gatavas nevienas grīdas, nav sienu ārējās un iekšējās apdares, nav logu un durvju. Patiesībā šo māju vēl nevar saukt pat par pusgatavu, jo gulēt tajā vēl joprojām nevar. Nakšņot braucam pie vecākā dēla, kuram ne pārāk tālu – 5 km attālumā ir sava lauku māja. Bet mūsu zilais namiņš, kurš šad tad ir pozējis manos stāstos, izmantojams tikai kā inventāra glabātava, lai gan pirmajos gados mēs tajā gulējām visi pieci. Ticiet vai neticiet – lietainos Jāņos vienreiz tajā uz grīdas sagulēja septiņi lieli cilvēki un desmitgadīgais jaunākais dēls. Es jau saprotu, kāpēc dažs manu stāstu komentētājs tā nicīgi izteiciespar mani un manu domu būvēt māju. Ja jau līdz šim neko sakarīgu nav uztaisījis un, kā var redzēt no bildēm, mitinājies kaut kādā štrunta būdelē un pat zināmā mērā nolaidis šo īpašumu, tad vai nu tagad vecumā kaut kas sanāks! Apmēram tā bija teikts komentāros. Tas man iedūrās sirdī, bet es sapratu, ka laikam jau pats esmu vainīgs, ka radies tāds priekšstats, jo neko nebiju stāstījis par savu iepriekšējo dzīvošanu savos laukos un biju arī noklusējis patiesos iemeslus, kāpēc tik dedzīgi vēlējos tagad un tūlīt tikt pie savas mājiņas. Man šķita, ka tas lasītājus varētu garlaikot, jo domāju, ka visi grib zināt tikai to, kā māju ceļ, kādas rodas problēmas, kā ar tām tieku vai netieku galā un cik tā māja man izmaksās. Bet tagad patiesības labad un varbūt arī gribēdams mazliet attaisnoties lasītāju priekšā nolēmu tomēr izstāstīt savas lauku mājas vēsturi. Šo zemi ieguvām īpašumā, kad vecākais dēls un meita vēl bija tīņu gados, bet jaunākajam puikam bija pāris gadiņi. Mums nebija nekā, kas vajadzīgs zemes kopšanai vai mājas būvēšanai - tikai pieci pāri dažāda stipruma roku un jau gandrīz divdesmit gadus vecs moskvičs, kas biežāk nebrauca, nekā brauca. Tāpēc tā bija diezgan pierasta aina, ka mēs visi pieci vicojām no vilciena četrus kilometrus, pārmaiņus nesdami gan paunas, gan mazāko puiku. Taču tā nebija došanās piknikā. Tā bija dzīves nepieciešamība, jo es tolaik vēl strādāju vefā, un mums mēnešiem neizmaksāja algu. Mūsu ģimenes izdzīvošana vārda pilnā nozīmē bija atkarīga no šī pushektāra zemes gabaliņa, kurā jau pirmajā gadā iesējām krietni daudz burkānu, gurķu un citu dārzeņu ar domu, ka būs, ko pašiem ēst, un vēl varēs pārdot tirgū un dabūt kādu naudiņu. Strādājām ar visprimitīvākajiem paņēmieniem – ar kapli vilkām zemē strīpas, kur iesējām sēklas, ar grābekli aizrušinājām. Un tā līdz ražai – visi darbi ar rokām. Līdz pat rudenim mums nebija nekādas mājiņas, tupējām uz kastēm un spaiņiem, lietū slēpāmies zem plēvēm un lietussargiem. Nevarējām atļauties pirkt nekādus materiālus mājas celtniecībai – un tolaik nebija jau arī tie dabūjami, pat ja būtu nauda! Tad radās laimīga izdevība: radiniece pavēstīja, ka viņas darbavietā valsts saimniecībā rīkojot izlozi – tiekot izpārdoti daži koka namiņi, kurus līdz šim bija izmantojuši kaut kādiem zemkopības izmēģinājumiem, bet nu tie vairs šim nolūkam nederot, esot veci un slikti. Vai mēs negribam pamēģināt? Ja vinnēs izlozē, tad maksāšot tas namiņš simt rubļus. Mums tolaik tā bija liela nauda, bet - uzreiz gatava māja, kaut arī pavisam maza mazītiņa! Būs, kur pamukt no lietus. Būs, kur nolikt darba rīkus. Būs pat, kur pārgulēt (protams, uz grīdas, jo gultām tur nebūtu vietas). Tas bija pārāk labi, lai būtu reāli! Taču kaut kādi augstāki spēki laikam redzēja, kā mēs cīnāmies, – un radiniece izvilka laimīgo lozi! Vienīgais, kas tajā lakā bija viegli un lēti dabūjams, bija traktors, un tas jau pavisam drīz aizvizināja šo pili uz mūsu dārzu. Tā mēs tikām pie savas mājiņas, kura stāv savā vietā joprojām, tikai durvis jau ir izlūzušas, jumts pussabrucis un sienas knapi turas kopā. Žēl nojaukt, tā ir kā ģimenes relikvija. Bet laikam vēl necienīgāk būtu tai ļaut pilnīgi sagāzties, tāpēc, tikko būs gatava jaunā māja, zilajam namiņam sarīkosim pienācīgas bēres.

{ABC_POLL ID=noklut_abc}

Komentāri

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.

Nedēļas tēma

Individuāli pielāgoti metāla risinājumi – Dzintars Workshop

Dzintars Workshop ražo dažādus metāla priekšmetus, kas pielāgoti klientu vajadzībām – pirts krāsnis, kazana krāsnis, ugunskura vietas, mēbeles un citus individuālus pasūtījumus. Uzzināsim, kā izvēlēties ugunskura vietu vai grilu, lai tas kalpotu ilgi? Ko svarīgi ņemt vērā, izvēloties pirts krāsni?

Aktuālie piedāvājumi

ARTEVO – māksla padarīt labus logus vēl labākus

2008. gadā REHAU prezentēja kompozītu materiālu logu profiliem RAU-FIPRO X. Lieliskās sistēmas GENEO logi un durvis atraduši vietu Latvijā daudzās ēkās, renovācijas projektos. Arī tagad REHAU turpina šo tradīciju. ARTEVO – māksla nepārtraukti attīstīt lieliskos risinājumus tālāk!