23. Arvīda mājas diena. Vai kādam būs jāuzsit zila acs?
Tāpēc viņš parasti ar saimnieku vienojas par vienādu darba samaksu visā darba laikā - 50 latus dienā neatkarīgi no tā, vai strādā vieglu vai smagu, ātru vai lēnu darbu. Gumiju Elmārs neesot stiepis, bet nebja arī tā, kā fabrikā vai valsts iestādē, ka strādā no deviņiem līdz sešiem ar stundas pārtraukumu un tad visi reizē deso uz mājām. Gluži tāda pati noruna ar Elmāru un Aldoni ir arī man, un pagaidām neredzu iemesla teikt, ka viņi mani kaut kādā veidā būtu piešņāpuši. Taču iepriekšējais saimnieks, kad pienāca norēķinu diena, pēkšņi paziņojis, ka nemaksās visu norunāto summu, jo pēc viņa aprēķiniem sanākot mazāk nostrādāto dienu, viņš esot pāris reizes atbraucis uz būvi, bet meistara tur it kā nesot bijis. Elmārs esot kļuvis zils no dusmām. Tādu traku melošanu! Viņš nebija izlaidis nevienu dienu, turklāt bijušas reizes, kad strādājis no gaismas līdz gaismai, bet ej un pierādi, ja būvē strādā viens pats! Sakasījušies tik tālu, ka Elmārs neesot izturējis un savicinājis dūres pret saimnieku. Kad tas dabūjis zilu aci, kļuvis saprātīgāks un teicis, ka maksās, kā norunāts, bet tikai pēc nedēļas. Pašlaik viņam neesot tik daudz naudas. Elmārs, protams, bažījies, ka arī pēc nedēļas nedabūs savu nopelnīto, - ja jau saimnieks bija izgājis uz tādu politiku. Piezvanījis dienu iepriekš pa telefonu, bet saimnieks atkal esot ņurdējis, ka naudas neesot, tāpēc maksāšot tikai pusi. Uz to Elmārs neesot bijis ar mieru, - ja jau samaksās pusi, otru pusi tik drīz vairs nedabūs vai nedabūs nemaz. Atkal trekni izlamājušies, saimnieks esot klājis vaļā, ka kaut ko Elmārs esot slikti uztaisījis, tāpēc maksās mazāk. Un arī tie bijuši salti meli. Beigās Elmārs piesolījis uzsist arī otru aci un salauzt pie reizes kādu kauliņu, - tad saimnieks esot apsolījis, ka nauda būs. Lai nepieļautu, ka Elmāram pašam salauž kādu kauliņu, viņš esot pieprasījis, ka norēķināšanās būs publiskā vietā, dzelzceļa stacijā. Uz naudas iekasēšanu Elmārs devies trijatā – ar diviem dūšīgiem vīriem, ar kuriem šad tad kopā strādājuši. Pareizi vien bijis, jo arī saimnieks nenācis viens, - viņam bijis līdzi kaut kāds būdīgs plikpauris. "Bet mums trim kopā bija lielāks dzīvsvars," - Elmārs pasmējās. To saimnieks sapratis un naudu atdevis. Paldies par darbu un rokas spiediena uz atvadām gan nebija. Nezinu, vai viņš man to stāstīja, tā sakot, profilakses nolūkā, - lai es arī neiedomājos tādus jociņus ar naudām plēst, vai tāpat vien, - kā anekdoti. Taču lieta patiešām var būt nopietna, jo ir taču krīze celtniecībā, un daudziem tagad netiekot samaksāts par darbu un materiāliem, - vismaz tā es izlasīju internetā. Elmārs teica, ka ar klientiem arī tagad esot pagrūti, - tas rīdzinieks, pie kura ir paliels objekts, arī nevarot nodrošināt nepārtrauktu darbu, - tā arī esot radusies iespēja pa starpām taisīt arī manu namiņu. Tas viņam ir diezgan izdevīgi– kaut arī neliels objekts, mans namiņš viņam palīdz izvairīties no tukšām dienām. Patiesībā es gribētu, lai viņi strādā intensīvāk, nevis kādu vienu dienu nedēļā, kad tam otram klientam kaut kas sagājis grīstē. Taču man nekādi brīdinājumi nav vajadzīgi. Tā ir mana pārliecība: ja cilvēks ir padarījis darbu, viņam jāsamaksā, kā norunāts, - lūst vai plīst. Viņš no tās naudas dzīvo, tāpat kā es dzīvoju no tās naudas, ko man darbā samaksā. Cita lieta, ja darbs ir paveikts slikti – tad gan jāietur kāds lats. Bet pagaidām abi meistari strādājuši godam, un man nav bijis nekādas vajadzības viņiem "uzsist zilu aci".
Tādi skati uz vārtiem un manu dārzu paveras pa mājas pagaidām tukšajiem logiem
{TABLE ID=tabula_arvida_maja22 PAGESIZE=20 SEARCH=no NAVIGATION=bottom NAVIGATIONTYPE=pages CELLWIDTH=auto ORDERBYCOLUMN=none FASTFILTERCOLUMN=1 FASTFILTER=no STYLE=tableintext} {ABC_POLL ID=noklut_abc}








