25. Arvīda mājas diena. Cietoksnis ar dzelzs durvīm
Metāla durvis biju nopircis jau pirmajā savā atvaļinājuma dienā – ar domu, ka varbūt meistariem atkal iekrīt kāds brīvs "logs" un viņi var uztaisīt man līdz galam saimniecības telpu, kurai pietrūka vienas sienas un durvju. Par metāla durvīm izšķīros vairāku iemeslu dēļ: tās ir ugunsdrošas, nepūst, bet, pats galvenais, šķiet drošākas pret uzlaušanu nekā koka durvis. Gluži negaidīti izrādījās, ka tās ir arī stipri lētākas (es patiesībā biju domājis otrādi – ka bleķenes ir dārgākas). Un vēl viens pavisam negaidīts faktors par labu metāla durvīm – izrādījās, ka koka ārdurvis vispār veikalos nav nopērkamas, ja neskaita plānas vasarnīcu durtiņas, kuras gadījās redzēt kādā būvmateriālu lielveikalā, bet pie tām bija godīgi uzrakstīts, ka tās neiztur lielākas āra un iekštelpu gaisa temperatūru starpības. Tātad domātas neapkurināmai telpai. Manā mājā šādas svārstības ir garantētas: aizbraukšu turp ziemā, kad ārā būs mīnusi, sakurināšu istabu, un uzreiz būs baigā temperatūru starpība. Kā noskaidroju pie pārdevēja, arī metāla durvis necik stipras nav, jo domātas nevis mājas, bet dzīvokļa ārdurvīm. Tas nozīmē, ka tām ir pavājš siltinājums. Ka tās varētu būt mazāk mitruma vai saules izturīgas, mani neuztrauc, jo durvis atradīsies mājas iekšpusē, terases dziļumā, zem jumta, kur tām netiks klāt ne saule, ne lietus. Saimniecības telpai tas nav nekas briesmīgs, bet dzīvojamai istabai noteikti šādas durvis nederēs. Tas nozīmē, ka man tagad dzīvojamai nāksies pasūtīt kārtīgas koka durvis, un tas nu gan maksās pamatīgu naudiņu. Jau iemetu acis internetā un sapratu, ka bez 500 latiem laikam cauri netikšu. Tāpēc sāku domāt, ka otrās durvis, kas vedīs uz kādreiz nākotnē domāto piebūvi, varētu pagaidām nepirkt un durvju ailu aizpildīt kaut vai art stikla vati un no abām pusēm nosegt ar plāksnēm. Tomēr metāla durvis man gluži labi patīk – tām uztaisīts diezgan izskatīgs ārējais izskats, tumši brūnā krāsa lieliski sader ar jumta, noteku un arī iecerēto logu rāmju krāsu. Tas, ka tās ir aukstas un grabošas, saimniecības telpai nav nekāds mīnuss. Dzīvojamā istabā gan tādas diez ko negribētu, jo, domāju, ka tās, kaut arī skaitās siltinātas, vēsā laikā noteikti norasotu un arī laistu cauri aukstumu. Durvīm ir, manuprāt, laba slēgšanas sistēma (bulta augšā, apakšā un vidusdaļā), tā ka ir cerības, ka vismaz kaut kādi puišeļi vai bomzīši ar tām netiks galā. Pret īstajiem bandītiem, protams, nekas nelīdzēs, bet ceru, ka mans necilais namiņš varbūt nekļūs par to iekāres objektu. Tomēr savas iedzīves sargāšana man ir svarīga, tāpēc saimniecības telpa paliks bez logiem. Kopš mums ir droša mantu glabātava, atvedām uz jauno māju arī televizoru. Sestdien bija karsta diena, - brangi pastrādājuši dārzā ar lāpstu, iemēģinājām televizoru
Un tā mani meistari vienā dienā uzslēja augšā pēdējo sienu – to uzlika uz ķieģeļu mūra pamatnes, bet nākamajā dienā arī apšuva ar cementa dēļiem abas iekšējās sienas, kas norobežo terases daļu no ārpuses. Par šiem dēļiem ir atsevišķa runāšana. Tos es biju nopircis sava dēla mājai, taču dažādu apstākļu dēļ materiāls netika tur izmantots (par darbiem dēla mājā stāstīšu kaut kad vēlāk). Dēļi bija nostāvējuši jau divus gadus, - kaut ietīti plēvēs, tomēr bija dabūjuši kaut kādu dzeltējumu un vairs paredzētajam mērķim nebija izmantojami (vismaz dēls tā domāja). Es šos dēļus savācu un ar savu mašīnu aizvedu uz jauno namiņu. Sava veida haļava, lai gan patiesībā par tiem biju samaksājis palielu naudu. Tagad vismaz tie tiks likti lietā. Es pats biju domājis likt dēļus vertikāli – kā šķūnim, bet Elmārs izdomāja likt horizontāli – tā, lai augstākais dēlis nedaudz pārsedz apakšējo. Izskatās skaisti, nav redzamas skrūves un, kā saprotu, būs arī praktiskāk, jo nav spraugu, pa kurām varētu aiz apdares iekļūt slapjums. Elmārs teica, ka esot bijusi paliela noņemšanās, kamēr salaida kopā iekšējo stūri. Taču pleķi nekur nav pazuduši, tāpēc dēļus nāksies ar kaut ko pārkrāsot. Laikam jau būtu jākrāso tik un tā, jo māju esmu iecerējis ar dzeltenīgu apdari, bet šie dēļi ir balti. Kārtējo reizi nopriecājos par savu meistaru godprātīgo darbu – es jau šaubījos, vai to dēļu pietiks, bet viņi tos tik ekonomiski salika, ka ne pāri palika (ja neskaita divus 10 un 15 cm garus galiņus), ne arī pietrūka. Un, pats galvenais, ka stiķu vietas ir tur, kur tas vismazāk pamanāms. Man jau radiniece , kas ieteica Elmāru, stāstīja, ka viņš strādājot kā priekš sevis – vislabākajā nozīmē, un tā arī ir. Tā ka, piedodiet, mīļie lasītāji, šausmu stāsti par meistaru darbu man laikam nesanāks. Ja nu vienīgi saskatīsiet jaunas šausmas manis paša domu gājienā.... {ABC_POLL ID=noklut_abc}
