4. diena. Sākam skaitīt naudiņu!
Pateica, ka noteiktā dienā transportu varēs dabūt jau astoņos no rīta. Un vēl pajautāja, vai man vajadzēs kaut kādus papīrus. Daudz nedomājis, pateicu, ka nevajadzēs, jo nevienam man nav par to jāatskaitās. Bet tad, izgājis ārā, mirkli padomāju: kāpēc gan man ir jāpiekrīt, ja pašam no tā nav nekāda labuma? Nodokļus viņi par šo kravu nemaksās, tas gan man bija skaidrs. Spēros vēlreiz iekšā kantorī un teicu, ka par to man vajag kaut kādu atlaidi. Un dabūju arī! Man iedos smilti par 3,6 latiem tonnā, bet būtu jāmaksā 4,4 lati tonnā. Uz savām 14 tonnām ietaupīju 12 latus. It kā sīkums, bet zinot, cik astronomiskā tempā augs mana namiņa būvniecības izmaksas, esmu apņēmies neatteikties arī no maza ietaupījuma. Esmu pārliecināts, ka kopā salasīsies ievērojama summa. Man tobrīd nebija nekādu šaubu, ka viss tieši tā arī notiks, kā norunāts, jo savām acīm redzēju, ka karjers ir kluss un mierīgs. Ne tajā brauca iekšā kādas kravas, ne ārā, kamēr es tur uzkavējos. Nekādu rindu, ne sastrēgumu. Un arī pašā teritorijā nekādu lielo darba dunu neredzēju, es biju vienīgais klients, kas tur tobrīd grozījās. Tāpēc norunātajā dienā jau pusdeviņos biju savā lauku īpašumā, lai sagaidītu zvanu no karjera, - tad man būs jāpabrauc pretī smilšu vedējam līdz lielajai šosejai un jārāda ceļš uz savu zemes gabalu. Norēķināšanās būšot uz vietas, skaidrā naudā. Biju rēķinājies, ka ap deviņiem ieradīsies krava, un ap pus desmitiem varēšu braukt atpakaļ uz Rīgu, lai vēl pusi dienas pastrādātu savā darbā – biju atprasījies uz pusdienu, lai "ietu pie ārsta". Pagāja viena stunda, otra – bet zvana kā nav, tā nav. Beidzot neizturēju un piezvanīju pats. Izrādās, ka tikai nupat esot uzkrāvuši kravu, kaut kas esot gadījies mašīnai, tāpēc ātrāk nav varējuši. Labi, nospriedu, netikšu Rīgā pulksten vienpadsmitos, tikšu vismaz divpadsmitos. Bet arī pēc šī zvana pagāja vēl pusotra stunda, kad beidzot varēju doties pretī savai kravai. Tālāk jau viss gāja kā pa reni. Atveda, izgāza, samaksāju par visu kopā 93 latus, un mašīna bija prom. Tātad, pirmie tiešie izdevumi – 93 lati par kravu plus 10 lati par manas mašīnas notērēto benzīnu, speciāli braucot uz objektu. Amortizāciju neskaitīšu, tātad, kopā 103 lati. Rīgā nokļuvu ap pulksten diviem. Tas man šķita ļoti simboliski: jau pirmais piegājiens, kad sākas reāli darbi, nevis tikai prātošana un pirkstu sūkāšana, bija ar problēmām. Lai gan iepriekš it kā viss tika saķīlēts tā, lai nebūtu nekādas aizķeršanās! Tātad nekas neies tik gludi kā gribētos. {ABC_NEXT_ARTICLE ID=arvida_maja3 TEXT=[Iepriekšējās dienas notikumi - šeit!]}
